- Nezinu, vai es varētu, Grounins vilcinājās. Viņš apsēdās pie sarkankoka galda, pavilka lielo servējamo trauku ar Krīmija īpaši speciālo uz savu pusi un ļāva aromātam ieplūst degunā.
- Nemaz nav slikts pavārs tas Krīmijs, to nevar noliegt, viņš negribot atzina. Ja jums garšo ārzemju draņķi. Grounins piebāza degunu servējamam traukam un dziļi ieelpoja. Nudien, no tās smaržas diezgan labi noskaidrojas galva. Cilvēks to varētu ēst un nekad vairs neslimot ar kuņģa kataru.
- Vai vienas rokas trūkums liek jums raizēties par tādām lietām kā higiēna? Džons apvaicājās.
- Iespējams.
- Vai neiebilstat, ja es ko pajautāšu? Džons turpināja. Kā jūs to pazaudējāt? Es domāju roku.
- Tas ir interesants stāsts, tik tiešām, Grounins atbildēja, badīgi uzlūkodams karija sautējumu. Es strādāju par bibliotekāru Britu muzeja vecajā lasītavā un ienīdu tos, kas nāca uz turieni lasīt grāmatas. Vesels bars uzbāzīgu cilvēku. Starp tiem bija kāds lasītājs, kuru mēs visi sevišķi ienīdām. Tīģeru dresētājs Tags Vikerijs. Tags Vikerijs, angloindietis no Dalidžas, rakstīja ko tādu, kas, pēc viņa domām, būtu visaptveroša grāmata par tīģeriem. Bet kādā karstā vasaras dienā Britu muzejā, bibliotekāru kavēts savā darbā, vai tā viņam vismaz likās, viņš nolēma mums visiem briesmīgi atriebties. Izvēlējies laiku neilgi pirms slēgšanas, kad daudzi no lasītājiem jau bija aizgājuši mājās, Tags atveda uz milzīgo lasītavu pāris izsalkušu balto tīģeru un palaida tos vaļā. Vairāki bibliotekāri tika nogalināti un apēsti, un man pašam laimējās tikai zaudēt roku.
- Kas notika ar tīģeriem? Džons jautāja.
- Tos nošāva darbinieki no Karaliskās dzīvnieku aizsardzības biedrības. Drīz pēc tam es pazaudēju darbu un sāku pat zagt, un beigās tā satiku jūsu tēvoci. Tāds ir mans stāsts. Viņš paņēma dakšiņu. Manuprāt, viens kumoss diez vai mani nogalinās, Grounins noteica un ar karoti uzlika prāvu tiesu Krīmija īpaši speciālā uz tukša šķīvja. Nevar taču bezgalīgi pārtikt no brokoļiem un burkāniem ar sieru. Esmu nokrities svarā par desmit mārciņām, kopš ieradāmies šai valstī. Es tik tiešām burtiski izdilstu no badošanās un uztraukumiem.
- Bet ēdiens ir diezgan piparots, Džons brīdināja. Labāk esiet piesardzīgs.
Grounina kungs iesmējās. Paklau, dēliņ, esmu ēdis piparotus karijus, pirms tu biji piedzimis. Ja ir kas tāds, ar ko esi apgādāts, piedzimstot Anglijas ziemeļos, dēls, tad tas ir piparots karijs. Tāpēc neraizējies par mani, puis! Labāk domā par savu miesīgo labsajūtu un ļauj man pašam parūpēties par savu. Grounins ar izsmieklu nosprauslājās. Nekaunīgais kucēns, viņš nomurmināja un ar dakšiņu iestūma pamatīgu devu Krīmija īpaši speciālā savā platajā mutē.
Kādu brīdi viss šķita kārtībā. Grounins sarkastiski uzsmaidīja Džonam, un nākamais sautējuma kriksītis uz dakšiņas jau tuvojās viņa mutei, kad tas notika. Grounina seja kļuva izteikti sārta, tad sarkana un beidzot tumši mēļa.
- Nolādētās elles ugunis, viņš nožagojās. Ātri! Nesēdiet rokas klēpī salikuši! Ūdeni! Ūdeni!
Filipa paņēma ūdens krūku un gribēja pieliet glāzi, kad viņš pagrāba krūku un iztukšoja tās saturu sev rīklē.
- Manuprāt, no tā ir tikai sliktāk, vai ne? Džons piebilda.
- Elles ugunis, Grounina kungs atkārtoja. Vēl. Viņš atkal nožagojās.
- Kariju?
- Ūdeni! Ūdeni! Dieva dēļ, dodiet man ūdeni!
Filipa paņēma krūku un gribēja iet uz virtuvi, lai
atnestu minerālūdeni, kad Grounina kungs izrāva puķes no vāzes galda vidū un izdzēra zaļgano ūdeni. Bet šķita, ka puķūdens sniedz viņam niecīgu atvieglojumu vai vispār nekādu.
- Dariet kaut ko, viņš mazliet neskaidri lūdza. Mana mēle. Tā jūtas kā karsta ogle no Uguns. Atsauciet ārstu! Piezvaniet ātrajai palīdzībai!
- Kāds numurs jāuzgriež? Filipa jautāja, paķerdama klausuli.
- Nejautā man, Džons atbildēja. Kādu mirkli viņš apsvēra, vai nelikt lietā savu džina spēku, lai palīdzētu Grounina kungam, bet tad atmeta šo domu, baidīdamies, ka Nimroda vienrocis sulainis beigās varētu palikt bez mēles.
Filipa, domājot tikpat līdzīgā garā, baidījās likt pazust karstumam Grounina kunga mutē, ja nu viņa gadījumā to aizsaldētu.
Un šai brīdī Grouninam beidzot palīgā nāca Krīmijs.
Apturējis Grouninu, lai neizdzer ūdeni no vāzes uz bufetes, viņš teica: Ūdens loti slikts, lūdzu. Tad viņš pasniedza Grouninam cukura trauku. Ēdiet, viņš teica. Ēdiet. Ēdiet. Un, manīdams, ka Grounins acīmredzot nespēj sev palīdzēt, Krīmijs pilnu deserta karoti ar cukuru iegrūda cietējam mutē. Cukurs palīdz degoša mute daudz labi, viņš teica.
Grounins apēda karoti cukura un, kad tā šķita sniedzam viņam atvieglojumu, vēl vienu; un aptuveni pēc desmit minūtēm uguns mutē bija tiktāl apslāpēta, lai viņš atkal spētu parunāt.
- Nudien, tas bija ellīgi piparots karijs. Kas tajā bija iekšā, vai izkususi lava? Jau nodomāju, ka mana pēdējā stundiņa ir klāt. Nezinu, kā jūs to varat ieēst, tiešām neaptverami. Viņš pavēra savu kreklu. Paskatieties uz mani. Es mirkstu sviedros, tā lūk. Viņš paņēma šķīvja paliktni un sāka nikni ar to apvēdināties. Kas tā par recepti? Vai Lucifera? Spāņu inkvizitoru? Viņš skaļi izpūta gaisu. Vai tādu tu iedomājies joku, jaunais cilvēk? Klausies, vai tāds ir tavs priekšstats par joku?
- Nē, ser, Džons atbildēja. Ja jūs atceraties, es mēģināju jūs brīdināt, ka tas varētu būt mazliet piparots.
- To tu darīji gan, Grounins piekrita. Nevaru noliegt. Tikai šādu ēdienu vajadzētu pasniegt kopā ar valdības brīdinājumu par bīstamību veselībai vai kā tamlīdzīgi.
Džons nolēma neminēt, ka tieši Nimrods viņam bija ieteicis piedāvāt sulainim Krīmija īpaši speciālo. Bija skaidrs, ka nabaga cilvēks bija izjutis patiesas sāpes un ciešanas, un bija maz ticams, ka pēc kāda laika viņš spēs saskatīt notikušā smieklīgo pusi.
Kad Grounins bija pilnībā atguvies, viņš aizveda dvīņus uz skaņu un gaismas izrādi pie piramīdām (bērni bija pārāk pieklājīgi, lai teiktu viņam, ka ir jau to redzējuši, kaut arī no tālienes), vairs nemaz nežēlojās un atgadījumu ar Krīmija īpaši speciālo nepieminēja.
16. nodala treŠĀ vĒlĒŠanĀs
Nākamajā rītā pie brokastu galda no tēvoča Nimroda nebija ne miņas.
- Varbūt viņš vakar pārnāca vēlu, Filipa cerīgi ieminējās.
- Paskatīsimies viņa istabā, Džons ierosināja.
Bet ne viens, ne otrs īstenībā nedomāja, ka atradīs
tēvoci vēl gultā.
Nimroda guļamistaba aizņēma lielāko daļu otrā stāva. Ārpusē pie divviru durvīm slējās Anubisa statujas. Tas bija mirušo dievs ar šakāļa galvu. Iekšpusē priekšmeti vairāk mudināja strādāt nekā gulēt, jo Nimrods izmantoja milzīgo istabu kā biroju. Uz liela riekstkoka galda bija nolikts dators. Blakus krēslam, kas bija pagatavots no briežu ragiem, slējās augsta plauktu rinda; uz tās stāvēja liela zvanveida stikla pudele, kurā bija redzams milzīgs, zils omārs un kurai bija piekarināta zīmīte ar greizu uzrakstu NEĒST Blakus gultai atradās liela, ēģiptiešu stila zeltīta lāde, kuru klāja hieroglifi un kurā bija sarindotas neskaitāmas dažādu zāļu pudelītes. Citādā ziņā istaba radīja iespaidu, ka tēvocis vāc priekšmetus vai neko nemet prom, grūti pateikt, ko tieši: visur mētājās mapes, klēpjdatori un kompaktdiski, vēl ietīti celofānā, astaragali spēles komplekti, kastes, pilnas ar brillēm, pulksteņiem, zelta pildspalvām, šķiltavām, cigāru kārbām, zālēm, piezīmju grāmatiņām; sienas skapis ar plauktiem bija pilns ar cepurēm, kurpēm, krekliem, dučiem kaklasaišu pakaramo un aptuveni simt dažādas krāsas un dažāda auduma uzvalkiem. Plato franču ampīra stila gultu, kas bija-pārklāta ar neskartiem vissmalkākajiem īru lina palagiem, ietvēra pakāpj veida torņos sakrautas grāmatas.