Grounins paņēma žurnālu no Džona rokām un pāršķirstīja lappuses. Varbūt tu varētu mums atrast kaut ko ne tik smalku? viņš norūca. Mēs vēlētos kaut ko mazliet praktiskāku. Kādu vāģi ar četriem velkošajiem riteņiem. Apvidus mašīnu. Tas ferāri izskatās piederīgs sacīkšu skrejceļiem, nevis tuksneša ceļam Kairas apkārtnē.
- Īstenībā daudzi arābu šeihi pērk šo mašīnu, Džons komentēja.
Filipa kārtīgi nopētīja mašīnu uz vāka. Kādas skolas biedrenes vecākiem piederēja apvidus mašīna, un viņai tā gluži labi patika; bet ne tik ļoti kā šis ferāri. Man tā patīk, viņa teica. Tā ir glīta. Es dodu priekšroku sarkanai, nevis melnai. Tētis vienmēr izvēlas melnu mašīnu. Sarkana gan būtu jauka.
Viņi pasauca Krīmiju un aizgāja uz garāžu. Tur Rakšasasa kungs saņēma viņu rokas un, aizvēris acis, aici-nāja dvīņus domāt par viņa prātu kā pastiprinātāju, kas palīdzēs palielināt savas domas spēku.
- Grounina kungs? viņš palūdza. Ja jūs būtu tik laipns, varbūt jūs varētu noskaitīt no desmit līdz nullei? Džon, Filipa. Kad dzirdēsiet Grounina kungu sakām "nulle", tā būs zīme, ka jums jāizsaka savi fokusa vārdi. Skaidrs?
- Skaidrs, dvīņi atsaucās.
- Esat gatavs, Grounina kungs?
- 10-9-8-7-6-5-4-3-2-1-nulle!
- FABULONGOŠŪ…
- ABECEDARIAN!
- …BRĪNUMPIPIKALS!
Vairākas sekundes gaiss garāžā ņirbēja kā mirāža virs karstumā ņirboša tuksneša. Tāpat ievērojami bija jūtama temperatūras paaugstināšanās, kam sekoja klusa šķindoņa, it kā ar karotīti piesistu pie vīna glāzes. Grounina kungs pamirkšķināja acis, un vēl nekā nebija; kad viņš pamirkšķināja vēlreiz, garāžā stāvēja spožs rozā ferāri.
- Rozā? Džons iekliedzās. Tā nav pareizā krāsa. Kā mēs dabūjām rozā mašīnu? Un riteņi? Kas noticis ar riteņiem?
Tā bija taisnība arī riteņi bija nepareizie. Parasto ferāri gludo, atturīgo alumīnija sakausējuma riteņu, uz kuriem redzami pakaļkājās saslējušies zirgi, vietā šai mašīnai bija lielāki visurgājēju riteņi.
- Tā ir mana vaina, Filipa saviebās. Baidos, ka pēdējā mirklī sāku domāt par rozā mašīnu.
- Un kas ir ar riteņiem? Džons novaidējās.
- Es mazliet apjuku, viņa taisnojās. Kad Grounina kungs pieminēja visurgājēju, es sāku domāt par Houlijas Reihmanes vecāku mašīnu.
- Tā izskatās gana piemērota braukšanai, Grounins novērtēja, atvērdams durvis un atlocīdams ādas sēdekli, lai dvīņi varētu ierāpties divās mazajās vietās pakaļējā sēdeklī. Pēc manām domām, tas ir krietns uzlabojums.
- Tad aiziet, Džons mudināja. Sāksim kustēties.
Tā bija zīme Rakšasasa kungam atgriezties lampā,
kuru Filipa pacēla un turēja piekļautu pie krūtīm.
Krīmijs nospieda pogu pie sienas, lai atvērtu garāžas mehāniskās durvis, tikmēr Grounins nopakaļ dvīņiem iekāpa mašīnā un aizvēra durvis. Es gan dodu priekšroku rolsroisam. Šitā manai gaumei ir par šauru.
Krīmijs kaut ko nomurmināja arābiski un, norādīdams uz aizdedzes slēdzi, papurināja galvu.
- Vai tā zēna lampā nav eļļas? Grounins nošķendējās un pagriezās, lai paskatītos uz Džonu. Tu aizmirsi atslēgas, dumjais puika.
- Es atvainojos, Džons sacīja un, aizvēris acis, brīdi koncentrējās.
- ABECEDARIAN!
Pēc pāris sekundēm Krīmijs pamāja ar galvu un iedarbināja motoru, kas izklausījās mazāk jaudīgs, nekā Džons bija iedomājies. Krīmijs izbrauca ar dīvainā izskata ferāri no garāžas uz ceļa, kas veda uz dienvidiem laukā no Dārzu rajona, un nogriezās Kairas vecpilsētas un mākslas retumu veikala virzienā.
Kairas putekļainajās ielās reti kad bija redzēta tik dīvaina mašīna kā rozā ferāri, un cilvēki tālu izliecās no autobusu logiem un iznāca no veikaliem, lai uz to paskatītos. Grounins skaļi stenēja, un Krīmijam nācās strauji nogriezties, lai izvairītos no ēzeļa, kas vilka ar kukurūzu pilnus ratus, jo ēzeļa dzinējs piecēlās kājās un ar pirkstu rādīja uz rozā ferāri. Džons ievēroja, ka vīrs smējās.
- Tas ir ļoti mulsinoši, Džons atzina, ieslīgdams dziļāk sēdeklī.
Krīmijs atrada brīvu ceļu un spieda pedāli grīdā. Mašīna uzņēma ātrumu, pamazām atstājot pārējos satiksmes līdzekļus iepakaļ. Mazliet vīlies savā pirmajā ferāri, Džons jutās priecīgs, kad beidzot viņi sasniedza vecpilsētu un Krīmijs apturēja mašīnu.
- Atcerieties, ko teica Rakšasasa kungs, Grounins atgādināja. Lai ko tas vīrs teiktu, manuprāt, labāk radīt iespaidu, ka mēs vēl aizvien uzticamies viņam. Lankašīrā ir kāds sens teiciens: paturi draugus savu rūpju lokā, bet savus ienaidniekus turi redzeslokā.
Un, atstājuši Krīmiju un lampu, kurā atradās Rakšasasa kungs, mašīnā, Grounina kungs un dvīņi pa mazo, bruģakmeņiem klāto šķērsielu devās uz Huseina Husauta mākslas retumu veikalu.
Laimīgā kārtā Grounina kungs bija ieteicis izrādīt uzticību, jo pirmais, ko viņi ieraudzīja, ieejot veikalā, bija Huseina Husauta dēls Bakšīšs ar nosaitētu kāju, bet citādi viņš izskatījās diezgan atkopies. Pats Husauts, sēdēdams uz tās pašas spilvenu grēdas, ar to pašu balto uzvalku mugurā, smēķējot to pašu ūdenspīpi, izskatījās noguris un satraukts, bet, ieraudzījis dvīņus un Grounina kungu, ļoti centās izskatīties viesmīlīgs.
- Sveicināti, viņš teica. Kas atvedis jūs šurp? Un, it kā tikai tagad tas viņam būtu ienācis prātā, nevainīgi piebilda: Un kur tad Nimrods?
- Cerējām, ka jūs to mums varētu pateikt, Grounina kungs sacīja. Es esmu Nimroda kunga sulainis. Neesam viņu redzējuši, kopš viņš vakar vakarā izgāja no mājām, lai dotos šurp.
- Bet viņš te nemaz neieradās, Husauts apgalvoja, pieceldamies kājās un tagad izskatīdamies norūpējies. Iedomājos, ka viņu droši vien aizkavējis kas svarīgāks un ka viņš iegriezīsies šodien.
Filipai šis stāsts likās diezgan apšaubāms. Ja viņš neieradās šeit, tad, kā jums šķiet, uz kurieni viņš būtu varējis doties? meitene Husautam pieklājīgi apvaicājās._
Ēģiptietis paraustīja plecus.
- Lūdzu, Husauta kungs, Džons uzstāja. Vai jūs palīdzēsiet mums viņu atrast?
Huseins Husauts satraukts uzmeta acis savam dēlam, kurš laimīgā kārtā neizrādīja nekādas pazīmes, ka iepriekšējā dienā būtu redzējis dvīņus savā guļamistabā un tātad pazītu tos. Protams, viņš atbildēja.
Klausieties, labāk brauciet mājās un gaidiet manu telefona zvanu. Es šur tur apjautāšos. Pārmeklēšu dažas no viņa iemīļotākajām uzturēšanās vietām. Galvenais nevajag pārlieku satraukties. Kā es mēdzu sacīt, Kaira ir liela pilsēta. Cilvēki pazūd pastāvīgi. Bet parasti tie atkal uzrodas. Ja man liksies, ka ir iemesls raizēm, es pats piezvanīšu policijai. Kā jums tas šķiet?
- Tas, protams, ir ļoti laipni no jūsu puses, Grounina kungs atbildēja. Un īpašs mierinājums ir apzināties, ka Nimrodam ir tik labs draugs kā jūs, Husauta kungs. Vai ne, bērni?
- Jā, dvīņi atsaucās, itin nemaz nejuzdamies mierīgi un nu būdami pilnīgi pārliecināti, ka Huseins Husauts tiem melo. Šķiet, viņa dēla Bakšīša straujajai atlabšanai un Nimroda pazušanai bija kāds sakars. Zēns satraukti vēroja dvīņus, viņa acis šaudījās no viena pie otra kā vainīga izskata robotam.
- Vēl kaut kas, Džons ierunājās, kad viņi jau devās laukā no veikala. Tā viņš bija redzējis gudrus advokātus darām tiesas sēdēs televīzijā: ļaut lieciniekam noticēt, ka vairāk jautājumu nav, un tad pārsteigt viņu ar pēdējo, cerībā noķert nesagatavotu. Tā vieta tuksnesī, kur jūs plānojāt braukt. Vai jums neliekas, ka viņš uz turieni neaizbrauca viens pats?