- Tā, Džons izdvesa. Tas nu gan ir joks!
Filipa atkal sarauca uzacis. Tu to izdarīji tīšām.
Lai mani izāzētu.
- Neesmu to darījis, Džons uzstāja. Goda vārds. Es tikai pamodos, un te tā bija. Es zvēru.
- Kas tad notika?
- Tas izklausīsies stulbi, bet es sapņoju, ka man ir briesmīgas zobu sāpes. Un dīvainākais ir tas, ka plaisa, šķiet, sākas tur, kur mans vaigs gulēja uz spilvena.
Filipa nevis izsmēja viņu, bet nopētīja spilvenu. Tad kāpēc man nerādījās sapnis? viņa noprasīja. Ar to es gribu teikt, ka mēs bieži vien redzam vienu un to pašu sapni, vai ne?
Es arī par to esmu izbrīnīts, Džons atzinās. Un esmu nonācis pie secinājuma tas ir tāpēc, ka es baidos no zobārsta vairāk nekā tu.
Filipa pamāja ar galvu, jo tā bija taisnība. Bet tas tik un tā neizskaidro plaisu līdzību tavā istabā un Kairas muzeja sienā.
Viņi vēl aizvien apsprieda plaisu sienā, kad pēc pāris stundām abi devās augšup pa divdesmit četriem kāpņu posmiem uz Morisa Lāra zobārstniecības kabinetu Trešajā avēnijā.
Savu māti, kas bija braukusi ar liftu, dvīņi sastapa uzgaidāmajā istabā, kur Lāra kungs jau runāja ar viņu nevis par zobārstniecību, bet par tenisu, ar ko Gonta kundze un Lāra kungs abi bija aizrāvušies.
Lāra kungs paskatījās pāri aceņu malai un pamirkšķināja bērniem. Viņa izspieda no manis pēdējo sulu, dakteris stāstīja, aprakstot pēdējo spēli, kurā viņi bija sacentušies. Aiznesa mani uz tīrītavu un saņēma atlaidi. Jūsu māte varētu būt profesionāle. Dažas sievietes, kas ar tenisa spēlēšanu pelna iztiku, labprāt gribētu, lai viņas mācētu tā servēt kā jūsu māte. Un vai zināt, viņa vēl turklāt ir skaista. Tas jau pats par sevi ir retums. Lielākā daļa dāmu tenisa čempiones izskatās gandrīz tāpat kā vīriešu turnīru dalībnieki. Bet jūsu māte ne. Jums vajadzētu lepoties ar viņu.
Dvīņi pieklājīgi pamāja ar galvu. Viņi bija pieraduši dzirdēt, kā viņu māti ceļ vai debesīs par to, ka viņai padodas šis un veicas tas. Būdami imūni pret kaut ko tik grūti definējamu kā valdzinājums, dvīņi dažreiz domāja, ka mātei, šķiet, piemīt savāda, pat noslēpumaina vara pār cilvēkiem, it kā dzīve viņai būtu piešķīrusi kādu nelielu piedevu, jo itin viss saistībā ar viņu bija mazliet labāks nekā parasti. Frizieri bārstīja komplimentus par viņas skaistajiem, tumšajiem, mirdzošajiem matiem un apgalvoja, ka viņai vajadzētu piedalīties kādā šampūna reklāmā. Tērpu modelētāji izteica komplimentus par viņas nevainojamo figūru un bija pārliecināti, ka viņai būtu vajadzējis kļūt par modeli. Kosmetoloģes nežēloja komplimentus par viņas zīdaini gludo, tvirto ādu un ieteica viņai dibināt savu kosmētikas firmu. Rakstnieki neskopojās ar komplimentiem par viņas aso prātu un nešaubījās, ka viņai vajadzētu rakstīt grāmatas. Banketu viesi slavēja viņas gatavotos ēdienus un teica, ka viņai vajadzētu atvērt restorānu. Labdarības iestāžu darbinieki bija sajūsmā par viņas spēju savākt naudu labiem pasākumiem un uzskatīja, ka viņai vajadzētu būt diplomātei. Džonam un Filipai tas nebija nekas pārsteidzošs, ka Lāra kungs bija tik augstās domās par mātes tenisa spēli.
- Rimsties, Mo, Gonta kundze smējās. Es sāku justies neērti.
Bet dvīņi zināja, ka viņai nekas nebija pretī. Ja viņu mātei bija kāda vājība, tad tā bija vēlme izbaudīt glaimus, un viņa tos apēda, kā rijīgi cilvēki apēd pārāk daudz kūku.
Lāra kungs paskatījās uz bērniem, uzsmaidīja savu draudzīgāko smaidu un saberzēja rokas. Tā, kurš no jums abiem, bērni, būs pirmais tēvoča Mo krēslā?
- Džons, Gonta kundze teica, un tas bija viss, ko vajadzēja sacīt. Gonta kundze bija pieradusi, ka viņu paklausa tāpat kā tiesnesi vai policistu bez jautājumiem.
Džons apsēdās krēslā, kamēr Lāra kungs uzvilka lateksa cimdus, tā ka viņa rokas izskatījās, it kā viņš tās būtu iemērcis krējuma spainī. Tad Lāra kungs nostājās blakus Džonam, ar savu pušķiem rotāto mokasīnu nospieda pogu uz grīdas, un krēsls, kas līdzinājās ādas kušetei, slīdēja augšup, likdams Džonam justies kā brīvprātīgajam no publikas, ko burvju mākslinieks pacēlis gaisā.
- Atver muti plati, sacīja Lāra kungs un ieslēdza gaismu. Džons sajuta uz deguna tās siltumu.
Zēns atvēra muti.
- Lūdzu, mazliet platāk, Džon, paldies. Un, apbruņojies ar spogulīti, kas izskatījās pēc sīciņas golfa nūjas, un asu, bet tikpat mazu gana spieķi, Lāra kungs ielūkojās Džonam mutē, pieliecoties tik tuvu, ka Džons sajuta zobu pastu viņa elpā un Acqua di Parma skūšanās losjonu to pašu, ko lietoja Džona tēvs, uz viņa gludās, saulē iedegušās ādas.
- Mmm-hmm, Lāra kungs noteica ar tāda cilvēka izteiksmi, kas "Mmm-hmm" saka tūkstoš reižu dienā. Un tad: Ak kungs! Ak kungs! Kas tad mums te ir?
Džons satraukumā stingrāk satvēra krēsla roku balstus.
- Ak kungs! Kas tas ir? Un vēl viens? Re kā!
Pacēlis drošības brilles un pavilcis uz leju sejas masku,
Lāra kungs pievērsās Gonta kundzei. Atgādini man, Leila. Cik vecs ir Džons?
- Viņam ir divpadsmit, Mo.
- Tā jau man likās. Tā jau man likās. Viņš papurināja galvu un plati pasmaidīja. Nekad agrāk neesmu redzējis ko tādu zēnam Džona vecumā. Jaunais vīrieti! Tev ir gudrības zobi! Jaunākā persona ar gudrības zobiem, kādu vien esmu redzējis.
- Gudrības zobi? Gonta kundze smagi apsēdās un novaidējās. Kaut kas traks!
- Gudrības zobi? Džons pārjautāja, piesliedamies uz elkoņiem. Gudrības zobi neizklausījās nemaz tik briesmīgi kā caurumi, kas jālabo. Kas ir gudrības zobi?
- Tos sauc par gudrības zobiem tāpēc, ka normāli tie izaug tad, kad tu esi daudz vecāks. Saproti, tiek pieņemts, ka jābūt vecākam, lai būtu gudrs, kaut gan reizēm nešķiet, ka daži pieaugušie tādi tiešām ir.
- Nelaime tā, Leila, Lāra kungs turpināja, ka zēna žoklis vēl nav pietiekami plats, lai izvietotu četrus jaunus zobus. Jā, tā nu tas ir, Džon. Gluži kā Apokalipsē. Tie ir četri. Un, ja žoklis nav diezgan liels visiem šiem jaunajiem zobiem, tas rada problēmas taviem pārējiem zobiem. Šie gudrības zobi spiedīs citus uz augšu, un tavs glītais smaids izskatīsies greizs un nelīdzens. Bet to mēs negribētu, vai ne?
- Tad ko jūs ieteiktu, ser? Džons jautāja, lai gan nojauta, ka jau zina atbildi uz šo jautājumu.
- No gudrības zobiem jātiek vaļā. Tev vajadzīga raušana. Pareizāk sakot, četras raušanas. Būs nepieciešama slimnīcas gulta. Tev iedos vispārējo narkozi un iemidzinās, kamēr mēs tos izrausim.
- Ko? Džons manāmi nobālēja.
- Hei, hei, hei! Lāra kungs draudzīgi iesaucās. Nav par ko uztraukties, jaunais cilvēk. Es pats to izdarīšu. Tu par to neko nezināsi. Pavisam viegli, tici man. Leila? Es to, iespējams, varētu ieplānot aizparīt, vai tas ir ērti?
- Vai tie jāizrauj tagad, Mo? Gonta kundze jautāja. Vai mēs to nevarētu atlikt? Saproti, šis ir ļoti neērts laiks.
- Tik jaunā mutē kā Džonam, Lāra kungs neatlaidās, es ieteiktu, lai tas notiek, cik drīz vien iespējams. Nemaz nerunājot par kosmētisko pusi, varētu tikt ietekmēti citi viņa zobi. Un tad vēl ir abscesa un iekaisuma risks.
- Protams, Mo, Gonta kundze nopūtās. Kā tu teiksi. Ja tie jāizrauj, tad tā arī jādara. Esfc tikai nebiju tam gatava tik drīz.
- Kurš gan varētu būt gatavs tik ātrai attīstībai? Labi. Ar tevi pagaidām esam tikuši galā, jaunais cilvēk. Apskatīsim tavu māsu Filipu. Fil, nāc šurp un atver muti kā operdziedātāja!
Filipa apsēdās krēslā un plati atvēra muti. Viņa jutās pārliecināta, ka Lāra kungs neko interesantu viņas mutē neatradīs, un bija laimīga, ka dakteris meitenes zobus uzskatīs par visparastākajiem pasaulē. Šķita gluži tipiski, ka Džons bija jaunākā persona ar gudrības zobiem, kuru Lāra kungs jebkad redzējis. Viņš vienmēr cenšas izrādīties, domāja Filipa, mēģinādama atslābināties un izlemt, par kuru filmu viņa balsos, kad viss būs beidzies: pēc zobārsta apmeklējuma Gonta kundze