Huseins Husauts brīdi izlikās domīgs. Nē, viņš atbildēja. Es tā vis nedomāju. Ļāvu viņam tikai vispārējos vilcienos nojaust, kur tā vieta atrodas.
- Un ko jūs teicāt, kur tā atrodas?
- Faijūmas pilsētā, Husauts atbildēja. Viņš strikti pakratīja galvu. Bet jūs viņu tur neatradīsiet. Esmu par to pārliecināts. Kāpēc lai viņš brauktu uz turieni bez manis? Tam nav jēgas. Tikai es zinu, kur viņš ir. -
Huseins Husauts ātri sevi izlaboja. Gribēju teikt, ka tikai es zinu, kur tas ir. Tā vieta atrodas netālu no Faijūmas pilsētas. Kur es gribēju viņu aizvest. Nebūtu nekādas jēgas jums mēģināt viņu tur meklēt.
- Mēs gaidīsim jūsu telefona zvanu, teica Grounina kungs.
- Jā. Jā, lūdzu, dariet tā.
Kad viņi atgriezās mašīnā, Grounina kungs saviebās. Viņš ir blēdīgs tips, nav nekādu šaubu, viņš apgalvoja.
- Ja tas nozīmē, ka viņam nevar uzticēties, Filipa piebilda, tad es jums piekrītu.
- Vai tikai man tā likās, Džons prātoja, vai arī viņš tiešām izskatījās diezgan satraukts, ka mēs varētu braukt uz to Faijūmas pilsētu?
- Nē, es arī to ievēroju, Filipa piebalsoja. Un vai dzirdējāt, ko viņš teica: "Tikai es zinu, kur VIŅŠ ir." Tad viņš, protams, pārlaboja sevi un teica: "Tikai es zinu, kur TAS ir." Ir kāds teiciens, kas apzīmē šādas kļūdas. Kad prāts saka vienu, bet mute ko citu.
- Jā, tev taisnība, Grounins piekrita. To sauc par freidisko pārteikšanos. Un tā vedina domāt, ka teikumā kļūmīgam vārdam pamatā ir kāds neapzināts iemesls, kuru reizēm var uzminēt.
- Domāju, ka mums vajadzētu darīt tieši to, ko viņš negribēja, lai mēs darām, Džons ierosināja.
- Un tas ir? Filipa jautāja.
- Protams, braukt uz Faijūmas pilsētu. Varbūt kāds būs redzējis tēvoča auto. Ēģiptē vecs, balts kadilaks Eldorado nav visai bieži sastopama mašīna.
Grounina kungs paklaudzināja pa Rakšasasa kunga veco bronzas lampu. Vai jūs dzirdējāt, Rakšasasa kungs? viņš skaļi jautāja. Mēs liekam priekšā braukt uz Faijūmas pilsētu un meklēt Nimrodu pašiem.
Sīka, bezķermeniska balss, kas skanēja, it kā kāds sauktu no ļoti dziļas akas, viņam atbildēja: Zēna ideja ir labāka par visu citu, ko spēju iedomāties.
- Labi, tad norunāts, Grounins sacīja, aizsprādzēdams drošības jostu. Krīmij? Viņš izstiepa pirkstu pret rozā ferāri priekšējo stiklu. Faijūmas pilsēta. Un netaupi zirgspēkus.
Divas stundas vēlāk rozā ferāri iebrauca Faijūmā, pa -prāvā pilsētā uz rietumiem no lielās Nīlas upes. Tā kā viņi apstājās tirgus laukumā, ferāri ātri piesaistīja lielu ļaužu pūli, un, ņemdams talkā dažas Nimroda baltā kadilaka Eldorado fotogrāfijas, kuras Krīmijs lepni nēsāja līdzi kabatas portfelī, viņš aptaujāja vietējos pilsētniekus, vai kāds no tiem neatceras redzējis šo mašīnu iepriekšējā vakarā. Bet šķiet, ka neviens to nebija manījis, un pēc stundu ilgas pacietīgas izprašņāšanas meklētāju grupai sāka sašļukt dūša.
- Varbūt tāpat vien varētu pabraukāt apkārt, Filipa ieminējās. Un paskatīties, vai nevaram mašīnu kaut kur ieraudzīt paši.
Grounins norādīja otrpus apūdeņošanas kanālam, kas savienoja upi ar pilsētu. Redzat tur pāri? viņš jautāja. Tas ir Rietumu tuksnesis, kas aizņem vairākus tūkstošus kvadrātjūdžu. Tad viņš norādīja pretējā virzienā, kur pavērās tikpat klaja ainava. Un tas ir Austrumu tuksnesis. Arī tas aizņem vairākus tūkstošus kvadrātjūdžu. Pabraukāt apkārt? Man tā vis neliekas.
- Grounina kungam taisnība, Džons atzina. Tas būtu kā meklēt adatu siena kaudzē.
- Kā būtu, ja mēs pārvērstos par plēsīgiem putniem? Filipa ierosināja. Un palidotu apkārt?
- To gan es neieteiktu, atsaucās Rakšasasa kungs no savas lampas iekšpuses. Pirmkārt, pārvēršanās par dzīvniekiem prasa pamatīgu pieredzi. Un, otrkārt, ne viens, ne otrs no jums nav mācījies lidot.
- Tas nu ir skaidrs, Džons secināja, iesperdams pa akmeni zemē.
Pa to laiku saule bija sākusi laisties zemāk debesīs, un bija skaidrs, ka viņiem drīz būs jāatgriežas Kairā. Dvīņi nespēja noslēpt ne savu vilšanos, ne bailes par Nimroda drošību. Beidzot, kad Krīmijs jau gribēja iedarbināt mašīnu un doties mājup, piejāja kāds kamieļu dzinējs, kas bija dzirdējis par rozā ferāri un baltā kadilaka Eldorado meklējumiem, un sāka sarunu ar Krīmiju, kura beidzās ar to, ka viņš pagriezās pret ceļu un, šķiet, norādīja kādu noteiktu virzienu.
- Kadilaks, Krīmijs teica un, pateicies kamieļu dzinējam, iedarbināja mašīnu. Viņš redzēt.
Rakšasasa kungs, pārtulkojis jaunās ziņas angļu valodā, piebilda: kamieļu dzinējs pastāstījis Krīmijam, ka viņš esot redzējis amerikāņu mašīnu Biahmu ciematā, pāris minūšu brauciena attālumā no krustojuma ar galveno ceļu netālu no klinšu grupas un kādām senām drupām.
Viņi ātri aizbrauca atpakaļ līdz galvenajam ceļam, kur, atradis norādi uz Sennurisu un Biahmu, Krīmijs nogriezās un vairākas jūdzes brauca pa nelīdzenu zemesceļu.
>
- Labi, ka šai mašīnai ir apvidus riteņi, Gounins ierunājās, kad braucamais ar skaļu, vibrējošu skaņu trāpīja vēl vienā bedrē. Ja tai būtu oriģinālie riteņi, mēs nemūžam nebūtu varējuši tikt uz priekšu pa šīm grambām.
Beidzot viņi piebrauca pie klinšu grupas, kurai līdzās atradās milzīgu akmens pēdu pāris un kāda aizmirsta faraona galva. Krīmijs apturēja mašīnu, un visi izkāpa.
- Šīs droši vien ir tās drupas, Džons teica.
- Nē, tās nav drupas, Grounins klusi ierunājās. Dzeja, lūk, kas tā ir.
- Dzeja? Filipa pārjautāja. Meitenei gluži labi patika dzeja, bet viņa lāgā nesaprata, par ko Grounins runāja. Tomēr, iekams viņa paguva lūgt ko paskaidrot, Grounins jau bija sācis skandēt vienu no slavenākajiem dzejoļiem angļu literatūrā.
"Es ceļotāju satiku no senas zemes,
Kurš teica: "Tuksnesī stāv milzu akmens kājas,
Bet rumpja nav. Tām blakus, pusgrimusi smiltīs,
Vīd sadragāta seja, kuras drūmais skatiens
Un lūpas sarauktās, un pavēlošā vīpsnā
To liecina, ka skulptors pazinis šīs jūtas,
Kas, kaltas nejūtīgā akmenī, vēl dzīvo
Ar veidotāja roku, sirdi vērīgo.
Uz pjedestāla redzami vēl šādi vārdi:
"Mans vārds ir Ozimandijs, valdnieks varenais,
Uz maniem darbiem skatiet, spēcīgie, un drebiet!"
Nav tuvumā nekā. Vien nebeidzams un kails
Ap kolosālā vraka drupām irstošām
Tāltālu plešas smilšu klajums vientulīgs."
Grounins apklusa, it kā lai ļautu dzejoļa iespaidam iedarboties un iespiesties abu jauno klausītāju atmiņā.
- Kas ir šis dzejolis, Grounina kungs? Filipa jautāja, nospriedusi, ka viņa kādreiz to gribētu dzirdēt vēlreiz.
- Nestāstiet man, ka nekad agrāk neesat dzirdējuši "Ozimandiju", Grounins teica. Viņš pakratīja galvu. Atgādiniet man, lai iedodu jums Jauno Oksfordas angļu dzejas izlasi, kad atgriezīsimies. Tas bija "Ozimandijs". Pirmais dzejolis, ko es iemācījos skolā. To sacerējis Selllijs. Viens no dižākajiem angļu dzejniekiem, kāds jebkad dzīvojis.
- Cik saprotu, tas bija domāts ironiski, Džons ieminējās un uzlēca uz klints, lai labāk apskatītu apkārtni. Pēkšņi viņš plati pasmaidīja. Kā būtu, ja teiktu: "… nav tuvumā nekā… vien baltais kadilaks"?
Nimroda baltais kadilaks Eldorado stāvēja blakus klinšu sienai drupu otrā pusē. Tas bija neskarts un neaizslēgts, tā priekšpuse daļēji bija smiltīm klāta, it kā to būtu skārusi spēcīga smilšu vētra.