- Es pārbaudīšu mašīnu, Džons teica. Varbūt viņš atstājis zīmīti. Bet nekā tāda nebija.
Filipa salika plaukstas kā ruporu un sauca Nimroda vārdu. Džons pa to laiku atkal uzkāpa novērošanas punktā, ko veidoja klintis, lai paskatītos, ko vēl ieraudzīs; bet debesīs pat neriņķoja maitu lijas, kas varētu norādīt uz tālas smilšu kāpas virsotnē gulošu līķi.
Filipa sauca vēl. Tad viņai prātā iešāvās kāda doma, un, uz brīdi aizvērusi acis, vina izrunāja savu fokusa vārdu: FABULONGOŠŪGAUŽlBRĪNUMPIPIKALS! Smiltīs parādījās liels misiņa rupors, līdzīgs tam, ko reiz lietoja jūrnieki, lai sazinātos ar citiem kuģiem.
- Tas jau ir kaut kas, Grounins atzina, kad Filipa tagad staigāja šurp un turp pa apkārtni, saukdama
Nimroda vārdu pa šo megafonu. Nav iespējams, ka viņš varētu nedzirdēt, Grounins teica, aizspiedis vienu ausi ar savu vienīgo roku.
- Klusu! Džons uzkliedza. Man liekas, ka es kaut ko dzirdēju.
Filipa nolaida savu skaļruni un uzmanīgi ieklausījās.
Beidzot Grounins izpūta elpu un papurināja galvu. Te nekā nav, viņš klusi secināja. Un, pārlaidis ar roku apkārt neauglīgajai ainavai, piebilda: Nekā. Manuprāt, viņš atbrauca šurp vienā mašīnā un tad aizbrauca prom citā. Visticamāk, nolaupīts. Vai iespundēts pudelē un aizvests.
Džons bija notupies pie kadilaka. Te ir tikai vienas riepu pēdas, izņemot mūsējās, viņš teica. Izskatās, ka viņš atbraucis šurp ar mašīnu un pazudis. Zēns apgāja apkārt mašīnas priekšpusei un nopētīja smilšu sanesumu, kas klāja motora pārsegu. Nekādi netieku gudrs. Vai izskatās, ka tās te būtu nonākušas dabiskā ceļā? Visas šīs smiltis? Neatceros, ka šodien būtu bijis vējains.
- Smiltis ir smiltis, Grounins sacīja. Un tas, kā tās kaut kur nokļūst, mums visiem ir noslēpums.
- Tā nav nekāda atbilde, Džons aizkaitināts iesaucās.
Bet Grounins jau gāja atpakaļ uz rozā ferāri. Es jums saku, te nekā nav, viņš īgni norūca un, iekāpis mašīnā, aizvēra durvis un ieslēdza gaisa dzesētāju. Viņš atvieglojumā nostenējās, kad vēsais gaiss apņēma ķermeni. Viņš noskatījās, kā Džons un Filipa kādu brīdi sarunājas ar lampu, kurā atradās Rakšasasa kungs. Un, kad dvīņi atgriezās pie mašīnas, Grouninam šķita, ka tie skatās uz viņu kaut kā īpaši. Filipa atvēra mašīnas durvis, ļaujot vēsajam gaisam izplūst laukā.
- Grounina kungs, viņa piesardzīgi ierunājās.
- Jā, kas ir? Un, nojauzdams kādu sazvērestību starp dvīņiem, viņš sarauca pieri un piebilda: Lai tas būtu, kas būdams, neko negribu zināt. Man ir karsti, es esmu noguris, esmu izslāpis un gribu atgriezties savā istabā.
- Man ienāca prātā kāda doma, Filipa piesardzīgi turpināja. Bet tā ir saistīta ar upuri no jūsu puses.
- Upuri? Es neļaušu sevi upurēt, lai glābtu jūsu sasodīto tēvoci.
- Mēs negribam upurēt jūs, Gronina kungs, Filipa paskaidroja. Toties mēs gribam, lai jūs lietotu kaut ko, kas ir jūsu varā, kaut ko, kas tika darīts jūsu labā, bet tagad kāda cita labā.
Grounins sarauca pieri. Lūdzu, ne tik mīklaini, bērns, viņš teica. Un drusku vairāk skaidrības. Pagaidām man nav ne mazākās nojausmas, kas jums ir padomā.
- Pirms ilga laika Nimrods piešķīra jums trīs vēlēšanās, un pagaidām jūs esat izmantojis tikai divas, vai ne? Viņa apklusa. Vai nav skaidrs? Jūs varat izmantot savu trešo vēlēšanos, lai atrastu Nimrodu. Viss, kas jums jādara, tikai jāpasaka: "Es vēlos zināt, kur ir Nimrods," un mēs viņu atradīsim.
- Jūs gribat, lai es izlietoju savu trešo…? Ilgie ieraduma gadi kavēja Grouninam izrunāt vārdu "vēlēšanās", un tā vietā viņš ar rādītājpirkstu gaisā novilka spirāli, it kā atdarinot džina darbību, piepildot vēlēšanos.
- Tā ir, Filipa pasmaidīja.
- Bet tas nozīmē, ka man vairs nepaliktu nevienas "kā-viņu-sauc", Grounins iebilda. Tas nozīmē, ka visus šos gadus esmu pavadījis, veltīgi cenšoties iztēloties patiesi fantastisku "kā-viņu-sauc". Viņš sadrūma. Katrā gadījumā vai tad Nimrodam nevajadzētu būt šeit, lai piepildītu manu vēlēšanos pēc "kā-viņu sauc"?
- Mēs to esam apsprieduši ar Rakšasasa kungu, Filipa teica. Ja Nimrods ir piecu jūdžu attālumā no šejienes, tad iespēja ir tāda: ja jūs kliegtu pietiekami skaļi, viņš jūsu vēlēšanos sadzirdētu. Bet, ja nedzirdēs, tad to nepiepildīs, un mums tik un tā nebūs sliktāk kā patlaban.
- Un jums vispār vairs nebūs trešās vēlēšanās, ja Nimrods ir miris, vai ne? Džons sacīja.
- Turklāt, Filipa piebilda. Esam to apsprieduši, un mēs paši jums piešķirsim trīs vēlēšanās.
Grounins iesmējās. Ar visu pienācīgo cieņu ne viens, ne otrs no jums vēl nav vienā kategorijā ar tēvoci Nimrodu. Paskat, kas notika, kad mēģinājāt radīt sarkanu ferāri. Nesaku, ka no tā nav nekāda labuma; vienīgi attiecībā uz "kā-viņu-sauc" neviens negribētu samierināties ar otru labāko, vai ne?
Viņš apklusa, izkāpa no mašīnas un, soļodams apkārt, sāka prātā apsvērt šo domu.
- Piedodiet, viņš teica, bet pēc tik daudziem neizlēmības gadiem vajag mazliet padomāt. Tas ir kas liels, par ko mēs runājam. Tāds, kas varētu ietekmēt visu manu atlikušo mūžu.
Šķiet, ka atlikušā mūža pieminēšana Grouninā kaut ko ļoti dziļi aizskāra; un viņam pēkšņi ienāca prātā, cik daudz no pagājušās dzīves viņš bija velti tērējis, apsverot savas trešās vēlēšanās iespēju. Vai dzīves pārpalikumam nebija lemts tikt sagrautam līdzīgi? Un pēkšņi Grounins atskārta, kas viņam jādara. Ne tikai Nimroda dēļ. Bet arī sevis paša dēļ.
- Es to izdarīšu, viņš apsolīja. Es to izdarīšu, es to izdarīšu. Jūs nevarat iedomāties, cik nožēlojamu šī trešā "kas-viņu-sauc" mani ir padarījusi. Visu šo laiku, dzenot sevi postā ar nespēju izšķirties, ko īsti "kā-viņusauc" un vienmēr uztraucoties, ka es varētu izteikt "kāviņu-sauc" vārdu nejauši un veltīgi iztērēt "kā-viņusauc" par kaut ko nederīgu. Grounina kungs pasmaidīja. Ak mans Dievs. Šī "kā-viņu-sauc" būtu kvēlo ilgu vērta, ja es varētu izmantot "kā-viņu-sauc" lietderīgi un tad izbeigt ar to uz visiem laikiem. Vai tā nav?
- Tā ir īstā noskaņa, Grounina kungs, Džons uzslavēja.
- Bet mirkli pagaidiet, Grounins sadrūma. Pagaidiet tikai mirkli. Viņš pakratīja pirkstu pret dvīņiem. Jābūt ārkārtīgi piesardzīgam ar "kā-viņu-sauc". Reizēm var izlietot v-vārdu, un tas izlaužas laukā tā, kā tu nekad nevarētu iedomāties. Ticiet man, es zinu, par ko runāju. Pieņemsim, es tiešām pasaku: "kā-viņusauc", kaut es zinātu, kur Nimrods pašlaik atrodas? Iespējams, es tieku pārcelts uz turieni, kur ir viņš, un tad es zinātu, bet jums par to nebūtu ne jausmas. Vai jūs saprotat?
- Varbūt mums vajadzētu vēlēšanos vispirms pierakstīt, Džons ierosināja. Precīzi. Atbilstoši tam, ko Nimrods, manuprāt, sauc par Bagdādes likumiem.
- Pareizi. Par Bagdādes likumiem. Gronins pamāja ar galvu. Jā, tas tā ir jādara.
- Neatrodoties citur, kur esam pašlaik, Filipa teica, es vēlos, lai mēs visi precīzi zinātu…
- Precīzi, Grounins atkārtoja. Lieliski.
- Precīzi zinātu, kur šobrīd atrodas Nimrods, Filipa pabeidza.
Džons jautājoši uzlūkoja Grounina kungu un tad Filipu un, redzot, ka viņi piekrītoši pamāj, vēlēšanos pierakstīja. Tad, izplēsis papīra lapu no savas piezīmju grāmatiņas, viņš vēlēšanos nolasīja Rakšasasa kungam lampā.
- Tā ir laba vēlēšanās, Rakšasasa kungs sacīja. Ļoti precīza. Bez iespējas kļūdīties. Atbilstoša Bagdādes likumu 93. nodaļas garam. Cerēsim, ka Nimrods to dzirdēs. Citādi esmu neziņā, ko mums darīt tālāk. Mēs diez vai varam braukāt pa visu Ēģipti, atkārtojot šo vēlēšanos cerībā, ka Nimrods to saklausīs. Sai sakarībā kadilaks varbūt ir vienīgā cerība, lai mūsu meklējumus sašaurinātu.