Džons pasniedza papīru Grounina kungam. Esat gatavs? viņš jautāja.
- Cik gatavs vien varu būt, Grounina kungs atzinās. Viņš paskatījās uz Džona uzrakstīto kā aktieris, kas mēģina iepazīties ar lomu lugā, un tad pamāja ar galvu. Nu labi. Tad aiziet! Grounins nervozi nolaizīja lūpas un tad sāka teikt vēlēšanos:
- Neatrodoties citur, kur esam pašlaik, viņš piesardzīgi sacīja, es vēlos, lai mēs visi precīzi zinātu, kur šobrīd atrodas Nimrods.
Nākamajā mirklī zeme nodrebēja, un kādu brīdi viņi nodomāja, ka tā ir jauna zemestrīce.
- Pie velna, kas tas bija? Grounins iesaucās.
- Tas bija jūsu vēlēšanās piepildījums, jūs, pēdējie stulbeni, atsaucās Nimroda bezkermeniskā balss. Es esmu šeit. Vai pirms tam nedzirdējāt mani kliedzam?
- Mēs varam jūs dzirdēt, Filipa sauca. Bet nevaram redzēt.
- Protams, nevarat, Nimroda balss sacīja. Tas tāpēc, ka esmu dzīvs aprakts kapā zem smiltīm aptuveni divsimt jardus no mašīnas. Sāciet iet uz rietumiem pretī saulei, un es jums pateikšu, kad kļūs siltāks.
- Vai jums nekas nekaiš? Filipa jautāja.
- Viss ir kārtībā, Nimroda balss atbildēja. Es tikai joprojām esmu mazliet dusmīgs uz sevi, ka Huseins Husauts mani tik viegli sasaistīja.
- Kā viņš to izdarīja? Filipa vaicāja, iedama uz Nimroda balss skaņas pusi.
- Tāpēc, ka es graužu nagus, Nimrods paskaidroja. Tas vienmēr man ir bijis slikts ieradums. Tā ir viena no lietām, kas vajadzīga, lai džinu sasaistītu. Daļa no viņa, piemēram, zobs, matu cirta vai naga atgriezums.
- Kad mēs bijām Huseina Husauta veikalā, jūs grauzāt nagus, Džons atminējās.
- Šķiet, ka tā, Nimrods atteica. Bet kaut kādā veidā viņš arī zināja manu slepeno vārdu. Līdz ar to viņš spēja mani ieslodzīt šajā kapā.
- Bet kāpēc gan Huseins Husauts gribētu jūs nodot? Džons jautāja.
- Tāpēc, ka viņu šantažē ifrīti. Kamēr es apdullināts gulēju uz kapa grīdas, dzirdēju, kā viņš atvainojās man un lūdza piedošanu. Ifrīti saindēja viņā dēlu Bakšīšu un suni Efendi un ļāva sunim nomirt, lai parādītu, kas notiktu ar Bakšīšu, ja Huseins Husauts precīzi nedarītu to, ko viņam liek.
- Mēs Bakšīšu satikām, Džons sacīja. Viņš ir krietni vien atkopies, kopš viņu redzējām pēdējo reizi. Mēs atgriezāmies veikalā un izlikāmies, ka ticam tam, ko viņš mums saka. Ka jūs neesot ieradies mākslas retumu veikalā. Nedomāju, vai viņam radās aizdomas, ka mēs esam džini.
- Man paveicies, ka man ir lieliska māsasmeita un māsasdēls, citādi būtu iesprūdis šeit gadsimtiem ilgi. Jūs abi esat lieliski dzinuši pēdas. Nemaz nerunājot par to, ka atcerējāties Grounina kunga neizmantoto trešo vēlēšanos. Tas man jāpatur prātā. Grounina kungs? Esmu liels jūsu parādnieks.
- Šobrīd par to nerunāsim, Grounins atbildēja, kamēr viņi gāja pa svilinošo tuksnesi rietošās saules virzienā. Vai mēs jau tuvojamies?
- Vēl piecdesmit jardus, un jūs būsiet klāt, Nimroda balss teica. Jūs redzēsiet nelielu nogāzi. Noejiet līdz apakšai un gaidiet turpmākos norādījumus.
- Es to redzu, Džons atsaucās.
Nogāzes apakšā viņi apstājās, kā bija likts, un aplūkoja ainavu, ko veidoja vienīgi smilšu kāpas. Likās tikpat kā neiespējami, ka Nimrods varētu būt kaut kur tuvumā.
- Tur, kur jūs pašlaik stāvat, Nimroda balss atsaucās, es esmu tieši jums zem kājām. Jums nekavējoties būs jāpārvieto lielākā daļa smilšu kāpas, kas ir jūsu acu priekšā. Vieniem pašiem. Saprotiet, es nevaru jums palīdzēt. Jo šis kaps ir aizzīmogots ar džina spēku. Es neko nevaru darīt, lai jums palīdzētu.
- Vai mēs nevaram likt tām pazust? Filipa jautāja.
- Tas prasītu pārāk daudz laika, Nimrods atbildēja. Smiltis ir viltīga viela, lai tādi iesācēji kā jūs liktu tām pazust. Katram smilšu graudiņam ir tieksme uzvesties kā individuālam objektam, tāpēc tos grūti savaldīt ar džina spēku. Jūs nevarat likt tām pazust un nevarat tās uzspert gaisā. Un jums būs jāatrod veids, kā tās pārvietot.
- Nu tad labi, Džons teica. Zemesracējs. Ekskavators. Viņš paskatījās uz Filipu. Vai tu domā, ka zini, kā tas izskatās?
- Neesmu droša, Filipa atzinās.
- Man mājās ir tāds ar tālvadības pulti, Džons atgādināja. Dzeltens. Stāv uz mana grāmatu skapja. Atceries?
- Man šķiet, Grounins sacīja, ka mēs nejauši pabraucām garām jaunbūvēm pa ceļam uz Faijūmas pilsētu, un esmu diezgan cieši pārliecināts, ka tur bija buldozers. Klausieties, es palikšu te kopā ar Rakšasasa kungu, lai mēs būtu droši, ka neaizmirstam, kur Nimrods ir aprakts. Jūs abi un Krīmijs dodieties atpakaļ uz galveno ceļu un paskatieties, vai varat atvest šurp zemesracēju. Vai uzburt citu. Es nezinu. Bet labāk pasteidzieties. Drīz būs tumšs, un šī vieta jau sāk uzdzīt man drebuļus.
17. nodaļa skorpions
Vientulīgi stāvēdams tuksnesī un gaidīdams, kad atgriezīsies Krīmijs un dvīņi, Grounins pats jutās kā aizmirsta statuja. Viņš būtu apsēdies zemē, ja vien nebaidītos, ka viņu var sadzelt skorpions, un šai pasaules daļā šo bīstamo radījumu netrūka.
- Nu? viņš nervozi jautāja Nimrodam, kad kaut kas varbūt sikspārnis? aizlidinājās garām viņa galvai. Kā tur apakšā ir?
- Auksts un tumšs, Nimrods atbildēja. Neesmu spējis šeit ērti iekārtoties. Džina spēks, kas mani saista, ir ļoti stiprs, un mani spēki te iekšā tikpat kā nav derīgi. Droši vien Huseins lietoja divkāršo saistījumu. Vai pat trejkāršo. Man ir lukturītis, bet baterijas sāk tukšoties. Mans mobilais telefons nedarbojas. Un esmu apēdis šokolādes tāfelīti, kas man bija kabatā. Tā nu viss rādās gaužām nelāgi.
- Kā tad jūs spējāt izpildīt manu vēlēšanos? Grounins jautāja. Ja jūsu spēki ir nederīgi?
- Bagdādes likumi, Nimrods atbildēja. 152. nodaļa. Izcila vēlēšanās ieņem prioritāti pār cita džina saistījumu. Saproti, kad vēlēšanās tiek piepildīta, šīs vēlēšanās spēks it kā piesaista sevi tās nesējam. Zināmā mērā man nemaz nevajadzēja būt klāt, lai tava vēlēšanās piepildītos. Nimrods nopūtās. Cik žēl, ka tev bija atlikusi tikai viena vēlēšanās. Viena laba vēlēšanās, un es būtu laukā no šejienes.
- Man tas viss ir pilnīgi vienalga, Grounins teica. Viņš paskatījās apkārt, kad kaut kas aizslīdēja pa zemi, un redzēja, kā alā pazūd čūska. Man yisa šī zeme uzdzen šermuļus.
Četrdesmit minūtes un četrdesmit sekundes vēlāk atgriezās Krīmijs un dvīņi ar zemesracēju oranžas krāsas Tata Hitachi, kura smeļamā kausa ietilpība bija deviņas kubikpēdas un rakšanas dziļums divdesmit četras pēdas. Groninam par pārsteigumu, šķita, ka zemesracējs brauc pats; vismaz tā šķita, līdz Džons izkāpa no kadilaka ar elektronisko distances vadības pulti.
- Tas ir tieši tāds kā mans rotaļu zemesracējs mājās, viņš paskaidroja. Es tīri labi protu to vadīt, tāpēc nolēmu, ka varētu mazliet pārveidot īsto. Un eksperta kontrolē zemesracējs jau greba pirmo kausu ar smiltīm un izbēra to vairākus jardus tālāk no vietas, ko viņi bija atraduši pirms tam.
Pēc stundu ilgas rakšanas viņi gandrīz jau bija nokļuvuši līdz durvīm, un Krīmijs pēdējās smiltis aizvāca ar lāpstu, ko bija atradis uz zemesracēja šasijas. Tagad jau bija tumšs, vienīgi sikspārņi mēnesgaismā lidinājās apkārt, lai viņi nejustos vientuļi, un Krīmijam bija jāstrādā zemesracēja starmešu gaismā, kamēr Džons turēja lukturīti, ko bija paņēmis no kadilaka bagāžnieka.