- Šī ir ļauna vieta, Grounins paziņoja. Es to varu sajust. Šausmīgi.
- Nevajag, Filipa lūdza. Es jau tā esmu briesmīgi nobijusies.
- Mēs gandrīz esam klāt! Džons iesaucās.
Krīmijs atkāpās no akmens durvīm un, pasviedis lāpstu sāņus, uzsauca, lai Džons ar lukturīti kāpj lejā pa kāpnēm. Filipa sekoja brālim lejup uz akmens durvju pusi. Džons jau pētīja spraugu starp durvīm un sienu.
- Pag, viņš ierunājās. Te kaut kas ir piestiprināts pie durvīm.
- Lai tu darītu, ko darīdams, tikai nepieskaries tam, Nimrods spalgi iekliedzās. Es jau no tā baidījos. Tas laikam ir džinu zīmogs.
- Ko tas nozīmē? Filipa jautāja.
- Tas nozīmē, ka Ibliss vai kāds no ifrītiem droši vien ir bijis kopā ar Huseinu Husautu, Nimrods paskaidroja. Vienīgi viņi to būtu varējuši izdarīt. Visai ticams, ka tas ir pagatavots no nefrīta vai vara, un tiem abiem ir talismana nozīme māridiem; mēs nevaram pieskarties šiem materiāliem, ja tie bijuši pakļauti džinu spēka iedarbībai.
- Laikam tas izskaidro, kāpēc mātei nepatīk nefrīts, Filipa nomurmināja.
- Tā tas noteikti ir, Nimrods teica, tāpēc ne viens, ne otrs no jums nekādā gadījumā nedrīkst tam pieskarties. Zīmogs jāsalauž Krīmijam vai Grounina kungam, jo ifrītu spēks sasaistītu arī abus bērnus, ja viņi tam pieskartos. Varbūt notiktu pat vēl kas ļaunāks.
Džons pakratīja galvu. Manuprāt, tas nemaz neizskatās pēc nefrīta vai vara, viņš paziņoja. Šķiet, ka spraugā starp durvīm un sienu ir liels gabals vaskveida vielas. Tas ir aptuveni futbola bumbas lielumā un izskatās pa pusei caurspīdīgs. Pag, šķiet, ka tur iekšā ir kaut kas vara krāsā. Dieviņ, tētīt! Tas ir skorpions.
- Dzīvais zīmogs, Nimrods noteica. Tie ir visbīstamākie. Tiklab cilvēkiem, kā džiniem. Tas nozīmē, ka Ibliss šeit bijis pats. Tas noteikti izskaidrotu saistījuma spēku. Lai ko jūs darītu, nelauziet zīmogu, citādi skorpions tiks brīvībā un mēģinās jūs nogalināt. Tā vietā jums zem zīmoga jāiekur uguns, lai izkausētu vasku un nogalinātu skorpionu.
Viņi atkal uzkāpa augšā pa akmens pakāpieniem, lai sameklētu kaut ko kurināmu, bet nemaz nenācās tik viegli, jo tuksnesī koku un krūmu tikpat kā nebija.
- Mēs varētu izmantot paklājus no ferāri, Filipa teica. Ja mēs tos samērcētu benzīnā, tiem vajadzētu labi degt.
- Tie tik un tā nebija īstajā krāsā, Džons sacīja un sāka tos plēst laukā.
- Vēl kaut kas, Nimrods bilda, kad viņi krāva benzīnā samērcētos paklājus zem zīmoga pie Ehnatona kapa durvīm. Kad skorpionu aprīs uguns, varbūt dzirdēsiet vārdu, ko Ibliss piešķīra Huseinam Husautam, lai izveidotu saistījumu. Pārliecinieties, ka esat to iegaumējuši.
Grounina kungs uzšķīla sērkociņu. Man patīk laba uguns, viņš teica un nosvieda to uz benzīnā izmērcētajiem paklājiem.
Ugunsstabs pacēlās no zemes, apgaismojot viņu netīrās, ēnainās sejas, un gandrīz tūlīt vaska bumba uz kapa durvīm sāka kust, grūžot vara krāsas skorpionu liesmās. Pat cauri vaskam varēja redzēt radījuma aso dzeloni pārliecamies pār muguru un notrīsam kā ļaunas raganas pirkstu ar melnu nagu.
- Nevēlos būt tuvumā tam radījumam, kad vasks izkusīs, Grounins atzinās, pakāpdamies tālāk no iespējamām briesmām. Bet dvīņi un Krīmijs vēl kādu brīdi noturējās savās pozīcijās. Beidzot, kad uz durvīm vairs nebija vaska, lielākais skorpions, kādu ikviens, ieskaitot Krīmiju, jebkad bija redzējis, iekrita liesmās.
Dvīņiem šausmās aizrāvās elpa. Radījuma divpadsmit collu ķermenis bija biezs un ādains kā mazam bruņnesim, spailes it kā no velnišķīga spīdzinātāja moku rīku arsenāla, astoņas svešādas kājas kā zirneklim, bet visnejaukāk izskatījās aste, kas bija garāka par desmit collām un beidzās ar dzeloni, kas bija tik liels kā vīrieša īkšķis. Viņiem par šausmām, zirnekļveidīgā būtne dega, bet uguns to neaprija, un, lielai, zilai liesmai ceļoties turpat pēdas augstumā virs garā, izliektā, indīgā dzeloņa, skorpions nolēca no degošajiem paklājiem un instinktīvi rāpoja uz dvīņu pusi, it kā pazīdams, ka viņi ir no tās pašas džinu cilts kā cietumnieks, kuru tas bija nolikts sargāt uz mūžīgiem laikiem.
Krīmijs un Džons soli atkāpās, bet Džons uz nelīdzenās zemes zaudēja atbalstu un nokrita liesmojošā skorpiona priekšā. Apjautis izdevību Džonu nogalināt, vara krāsas skorpions metās viņa kailās rokas virzienā, skaļi klakšķinādams spailes un dzeloni pacēlis kā injekciju šļirci, nāvīgai indes devai jau pilot no maisiņiem, kas apgādā dobo smaili.
Nē! Filipa iekliedzās, dauzot radījumu un pēc tam sperot tam. Skorpionam izdevās ar savām netīrajām spailēm satvert sporta kurpes auklu un uzrāpties viņai uz kājas, tuvojoties kailajai potītei; tagad, kad tas atradās viņai uz kājas, meitene ar pretīgumu apjauta, cik smags tas ir, droši vien vismaz pāris mārciņu. Filipa izgrūda spalgu kliedzienu un no visa spēka spēra kāju pret kapa durvīm, liekot skorpionam nolidot zemē, kur tas saritinājās, izgrūda lielu indes devu tieši viņai gar galvu, līdz beidzot to aprija liesmas. Dzirdot to, kas izklausījās kā no ādainā skorpiona ķermeņa izplūstošs gaiss, un pēkšņi atceroties, ko Nimrods bija teicis, Filipa ļoti uzmanīgi pieliecās, lai drošā attālumā dzirdētu to, kas izklausījās pēc vārda, kurš izčukstēts no kādas pekles dziļumiem. Tad viņa izrāpās no padziļinājuma un uz smilšu kāpas izvēmās. Pēc brīža Džons piecēlās no zemes un viņai sekoja.
- Tu izglābi man dzīvību, viņš teica. Tas skorpions taisījās man iedzelt.
Filipa noslaucīja muti. Tu būtu darījis to pašu.
Džons pamāja ar galvu un pateicībā paspieda viņai roku.
- Es zinu, ka nebūtu to darījis, Grounins atzinās. Nevaru ciest skorpionus.
Viņi noņēma zīmoga paliekas no kapa durvīm, ar piepūli atvēra tās un tad iegāja senajā apbedījuma vietā, kur sastapa Nimrodu. Viņš nāca pretī no tumsas, izskatīdamies mazliet drūmāks nekā parasti. Dvīņi pieskrēja tēvocim klāt un sirsnīgi viņu apkampa.
- Mēs jau vairs necerējām, ka jūs vēl redzēsim, Filipa teica.
- Tā jau gandrīz varēja notikt, Nimrods pieļāva. Es tiešām varēju palikt tur apakšā ļoti ilgi. Viņš nopūtās un, paņēmis mutautu, notrauca asaru. Esmu jums parādā dzīvību, bērni, esmu jums parādā savu dzīvību. Tad Nimrods apvaldīja emocijas, saknieba augšlūpu, noklepojās, ielika kabatā mutautu un ar sāju smaidu tuvojās savam sulainim.
- Un tu, Grounina kungs, viņš teica. Kaut gan Bagdādes likumu 42. nodaļas 12. apakšnodaļa nepieļauj piešķirt trīs vēlēšanās cilvēkam, kurš palīdz atbrīvot džinu, izmantojot kādu iepriekš piešķirtu vēlēšanos, tomēr man jāpiesauc 44. nodaļa, kas attiecas uz izcilas pašaizliedzības situācijām, un piešķirt tev, Grounina kungs, vēl trīs vēlēšanās, kuras vari izlietot, cik drīz vien gribi.
Grounins skaļi novaidējās. Nē! viņš kliedza. Lūdzu! Vairs nekādu vēlēšanos. Pirmo reizi daudzu gadu laikā es baudu brīvību, jo man nav nevienas vēlēšanās. Jums, džiniem, nav priekšstata, cik briesmīgi var būt dzīvot ar šādu izvēli. Cik daudz spriedzes tas rada cilvēkā. Vai man izvēlēties to vai varbūt šito? Vai man kļūt par to vai varbūt par to? Nogurdinoši. Tāpēc vairs ne.
- Bet tagad es to esmu pateicis, Nimrods sacīja. Un piešķirtās vēlēšanās nevar paņemt atpakaļ.