Bet Huseinu Husautu čūska nogalināja ap pusnakti. Tie nemūžam nebūtu apgrūtinājuši sevi ar viņa apklusināšanu, ja tiem jau būtu rokā tas, ko tie meklē. Varu saderēt, ka pasaulē ir daudz muzeju, kuros ielaužas, un tad atklājas, ka nekas īpašs nav nozagts.
- Ja vien mēs tur nenonāksim pirmie, Džons sacīja.
- Mums tur jānokļūst pirmajiem, Nimrods apstiprināja. Gluži vienkārši jānokļūst. To prasa homeostāze.
Pēc brokastīm Filipa piezvanīja Kērai de Lapēna kundzei, kura apgalvoja, ka būšot ļoti priecīga visu dienu pieskatīt dvīņus. Tiklīdz abi bija skaidrībā par plānu, kā notvert Iblisu, viņi devās uz Francijas vēstniecību, nesot mazu dāvaniņu antīku smaržu pudelīti, kura, kā Nimrods bija teicis, nākusi no Huamai, parfimērijas tirgotāja Gīzā.
- Cik laipni no viņa puses, Kērai de Lapēna kundze teica, kad ieraudzīja smaržas. Tas jūsu tēvocis viņš ir tik šarmants! Un, kaut gan viņš ir anglis, tomēr arī tik romantisks! Manuprāt, jums ir ļoti paveicies, ka jums ir tāds tēvocis kā viņš. Tik interesants vīrietis.
- Jā, viņš ir brīnišķīgs, dvīņi piekrita.
- Nu tad tā. Ko jūs gribētu darīt, bērni? Esmu jūsu rīcībā.
- Tā, Filipa iesāka. Nimrods mums ir stāstījis, ka jums esot brīnišķīga bibliotēka.
- Jā, tas tiesa.
- Ar lielu teleskopu, Džons piebilda, diezgan neveikli tēlodams puicisku aizrautību, par ko saņēma niknu skatienu no māsas.
- Lieta tā, Ķēra de Lapēna kundze, Filipa paskaidroja, ka es gribētu izlasīt par dažām arheoloģisko izrakumu vietām, lai varētu tās labāk novērtēt, kad beidzot redzēšu.
- Un mani interesē putnu vērošana, Džons piebilda. Cerēju izmantot teleskopu, lai aplūkotu dažus no putniem mūsu dārzā.
- Vai tiešām esat pārliecināti? Ķēra de Lapēna kundze jautāja. Ja jūs gribētu, mēs varētu doties izbraukumā ar laivu. Vai varbūt aizbraukt uz peldbaseinu Nīlas Hiltonā. Tas ir loti labs baseins, man šķiet, labākais Kairā. Un tur pasniedz ļoti labas pusdienas. Vai varbūt izbraucienu uz piramīdām pie Sakāras?
- Nē, nudien ne, Džons teica. Bibliotēkā būtu lieliski. Atklāti sakot, pēdējās dienās pārāk ilgi esam uzturējušies saulē, un ar nepacietību gaidām, kad varēsim uzkavēties telpās, kur ir gaisa atsvaidzinātājs.
Filipa palocīja galvu, nospriedusi, ka, būdams īstajā noskaņojumā, viņas brālis spēja pārliecinoši melot.
- Labi, kā vēlaties, Ķēra de Lapēna kundze pasmaidīja un pavadīja viņus uz bibliotēku.
Bibliotēka nemaz nebija tāda, kādu viņi bija iedomājušies. Tā bija ļoti tīra un funkcionāla, ar daudzām sliktām abstraktām gleznām, ar smilškrāsas paklāju, mēbelēm, kas reiz bijušas tik modernas, ka tagad izskatījās vecmodīgas, un dučiem spoža metāla plauktiem, kas deva patvērumu vairākiem simtiem grāmatu. Visapkārt istabai bija izkārtotas stikla vitrīnas, lai izstādītu nelielo Kēras de Lapēnas ēģiptiešu senlietu kolekciju, bet pie loga, blakus galdam ar datoru un dažām elegantām stikla karafēm, uz alumīnija trijkāja stāvēja liels teleskops.
Filipa ievēroja šos priekšmetus un tad pieklājības pēc nopētīja dažas grāmatas. Jūs droši vien daudz zināt par Ēģipti, viņa piebilda. Vai jūs esat arheoloģe vai kas līdzīgs?
- Tikai amatiere, Ķēra de Lapēna kundze atzinās. De Lapēna kungs ir lielāks eksperts par mani.
Džons norādīja uz aptuveni duci mazu,, zaļu mūmijveida figūriņu, kas atradās uz kamīna gludās marmora malas. Vai tās ir no kāda kapa?
- Jā. Tās sauc par ušebti figūrām, un tās tika veidotas, lai kļūtu par mirušo ēģiptiešu kalpotājiem pēcnāves dzīvē. Ķēra de Lapēna kundze paņēma vienu no figūriņām un parādīja to dvīņiem tuvāk. Man patīk turēt rokā šīs statuetes, jo tās ir tik vecas. Tās liek man sajust, ka saskaros ar pagātni. Vai zināt, es jūtu, ka gandrīz varu saprast, kā tas bija dzīvot Senajā Ēģiptē.
- Vai es tagad varētu ieskatīties teleskopā? Džons palūdza.
Ķēra de Lapēna kundze pasmaidīja un ar roku noglāstīja Džona matus. Džons sarāvās. Viņš nevarēja ciest, ka cilvēki aizskar viņa matus, īpaši Ķēra de Lapēna kundze, kurai, šķiet, tas tik ļoti patika. Protams, viņa teica ar elegantu žestu pamādama uz teleskopa pusi. Ķeries pie darba pats. Ja vien negaidi, lai es paskaidroju, kā tas darbojas. Tas pieder manam vīram.
- Domāju, ka zinu, kā tas darbojas, Džons sacīja. Viņš pateicībā palocīja galvu un, uzkāpis pa mazām kāpnītēm blakus teleskopam, notēmēja spēcīgo lēcu uz atvērtajām Nimroda viesistabas stikla durvīm. Ēģiptes faraona šķirsts atradās istabas vidū, un, pieregulējot objektīvu, Džons atklāja, ka var pat izlasīt hieroglifus, kas klāja ar zeltu krāsoto koku. Viņš apsvēra, ka neviens nespētu atvērt šķirstu un palikt nepamanīts, ja kāds lūkotos de Lapēna kunga teleskopā. Tas šķita pavisam viegls uzdevums, pieņemot, ka Nimroda plāns izdosies. Zēns īsti nebija pārliecināts, kas ir džinu slazds. Nimrods par to bija izteicies diezgan mīklaini, bet viņš cerēja, ka viss kļūs skaidrāks, ja parādīsies Ibliss.
- Vai tu labi vari redzēt, Džon? Ķēra de Lapēna kundze apvaicājās, atkal noglāstīdama viņam matus. Tu saproti, kā tas darbojas, ja?
- Jā, viņš atbildēja, juzdamies neērti. Jā, viss kārtībā, paldies. Kērai de Lapēna kundzei, viņš nosprieda, piemita kas mazliet dīvains, ko nevarēja izskaidrot ar to vien, ka viņa ir francūziete.
Varbūt tā bija melni zeltītā saite ap galvu, ko viņa vienmēr valkāja un kas, pēc Džona domām, padarīja viņu līdzīgu apaču indiānietei. Vai varbūt tās bija viņas neizteiksmīgās, gandrīz nedzīvās zilās acis, kuras, šķiet, skatījās viņam cauri pat tad, kad viņa smaidīja. Tā vai citādi, bet nevarēja noliegt, ka Ķēra de Lapēna kundze Džonam lika justies neērti un padarīja viņu nervozu.
- Džon? viņa ieminējās. Vai tu negribētu apskatīt manu skarabeju kolekciju?
Filipa domāja tieši to pašu, ko viņas brālis, Ķēra de Lapēna kundze mazliet krita uz nerviem. Un viņa priecājās, ka tieši Džonam lielākoties nācās ar viņu sarunāties. Kamēr viņš skatījās Kēras de Lapēna kundzes skarabeju vaboļu kolekciju mazus, košus nefrīta un lazurīta dārgakmeņus un laiku pa laikam ielūkojās teleskopā, Filipa sāka pētīt dažas grāmatas de Lapēna plauktos. Vairums bija angļu valodā, bet pat tām, kas bija franciski, šķiet, bija sakars ar eģiptoloģiju un faraoniem. Viņa apsēdās neērti izliektā modernā krēslā un paņēma citu grāmatu no grīdas, kuru, kā šķiet, de Lapēna kungs vai kundze droši vien bija lasījuši, jo uz grāmatas atradās acenes, un tajā bija ielikta lappuse no žurnāla vai kataloga.
Filipai par krietnu pārsteigumu, tā bija grāmata par Ehnatonu, tāpat kā visas pārējās, kas mētājās uz grīdas blakus krēslam. No šī atklājuma caur Filipas karstajām džina asinīm izskrēja auksts drebulis un lika sirdij ietrīsēties. Vai tā bija tikai sakritība, ka Ķēra de Lapēna kundze bija lasījusi grāmatas par Ehnatonu? Vai arī viņas interesei par Ēģiptes ķecerīgo faraonu bija ļaunāks iemesls?
Filipa cieši vēroja Francijas vēstnieka sievu, kā viņa cerēja, lai tas neliktos uzkrītoši. Pašlaik Ķēra de Lapēna kundze uzjautrinājās par Džona šausmīgajiem, nervozajiem jokiem ar tādiem smiekliem, it kā tos būtu izspiedusi no kāda maza, mīļa rotaļu dzīvnieciņa, kas gulēja Filipas gultā Ņujorkas mājās. Ķēra de Lapēna kundze bija tik savādi sievišķīga, Filipa nosprieda. Tikpat savādi bija viņas stulbie, mazie žestiņi. Viņas muļķīgie, garie nagi. Viņas tumšās acu ēnas. Viņas smieklīgā saite ap galvu. Kāpēc viņai vienmēr vajadzēja valkāt to smieklīgo saiti kā tādai vieglprātīgai meitenei no 20. gadiem? Un kāpēc, Filipa iedomājās, kāpēc tā lente pēkšņi likās kaut kā pazīstama, it kā viņa to būtu redzējusi kaut kur citur, turklāt nesen?