dvīņus vienmēr veda uz kino.
- Nē. Es tam neticu! Lāra kungs iesaucās. Kā jums tas patīk? Es zinu, ka jūs, bērni, esat dvīņi un tā tālāk, bet nē!
Gonta kundze vēlreiz novaidējās.
- Kas ir, Lāra kungs? jautāja Filipa, un tāpēc, ka viņas mute bija pilna ar Lāra kunga pirkstiem un zobārstniecības instrumentiem, tas drīzāk izklausījās kā "Kah i, Ua-a unh?"
Lāra kungs, kas lieliski saprata šādu valodu, izņēma laukā instrumentus un pirkstus un atbīdīja masku, atsedzot platu smaidu. Es tev pateikšu, kas ir, jaunā dāma. Tā ir zobārstniecības vēsture, lūk, kas tas ir. Tev arī ir gudrības zobi, tieši tāpat kā tavam brālim.
- Lieliski, vienkārši lieliski, Gonta kundze murmināja ar tādu izteiksmi, kas Džonam lika saprast, ka vina nemaz tā nedomā.
- Tā, Filipa sacīja, uzvaroši paskatoties uz Džonu, esmu desmit minūtes jaunāka par Džonu, tāpēc, manuprāt, es tagad esmu jaunākā persona ar gudrības zobiem, kuru jūs jebkad esat redzējis, nevis šis pūtīšu puika. Filipa allaž sauca brāli par pūtīšu puiku, kad gribēja viņu kaitināt.
- Manuprāt, arī, Lāra kungs piekrita, sirsnīgi uzsmaidīdams Gonta kundzei. Jums ir apbrīnojami bērni.
- Jā, Gonta kundze vārgi atkārtoja. Apbrīnojami.
- Es nezinu, kāpēc man vispār vajadzētu būt pārsteigtam, viņš turpināja, saņemdams Gonta kundzes roku un maigi to paplikšķinādams. Tiešām nezinu. Viņiem taču ir tik ievērojama māte.
Filipa juta, ka sarauc pieri par šīs piezīmes negodīgumu. Te viņa bija, jaunākā persona ar gudrības zobiem, kādu dakteris jebkad redzējis, bet Lāra kungs tagad mēģina likt noprast, ka tas ir viņas mātes nopelns. It kā viņa būtu panākusi, piemēram to, ka labi spēlē tenisu vai ka viņai ir lieliska āda.
- Un ko tas nozīmē? jautāja Filipa.
- Nepatikšanas, Gonta kundze atbildēja. Lūk, ko tas nozīmē.
- Vai mani gudrības zobi arī ir jāizrauj?
- Jā, Filipa, dakteris atteica. Un laikam vislabāk būtu, ja mēs to izdarītu tad pat, kad tavam brālim.
Mēs jūs izguldītu gultās vienu otram iepretī, lai jums nebūtu vientulīgi. Un, paskatījies uz Leilu, viņš papurināja galvu. Tik tiešām, Leila, tās nav nekādas nepatikšanas.
Gonta kundze pacietīgi vienojās par visu ar Lāra kungu un tad aizveda bērnus atpakaļ uz māju 77. ielā.
- Ņemot vērā apstākļus, viņa teica, labāk atliksim gājienu uz kino. Man jāizstāsta jaunumi jūsu tēvam. Un šis tas jānokārto.
- Piemēram, jāsazvana apbedīšanas birojs, Džons noteica, cenzdamies atmaksāt māsai par pūtīšu puikas piezīmi.
- Neesi nu dumjš, mīļais. Lāra kungam ir taisnība. Te nav par ko uztraukties. Viņa nedroši pasmaidīja, it kā mēģinādama sevi par to pārliecināt.
- Es jau varu jums pateikt, Gonta kundze sacīja.
- Negribēju par to runāt Lāra kunga klātbūtnē. Viņš bija tik satraukts. Bet agrīni gudrības zobi manā ģimenē nav nekas neparasts. Īstenībā biju tikai pāris gadu vecāka, nekā jūs esat pašlaik, kad man pašai izrāva gudrības zobus. Un paskatieties uz mani tagad. Viņa izplūda lieliskā zobu pastas reklāmas smaidā, kas tomēr bija skumju un rūpju pilns. Man ir lieliski zobi.
- Jā, bet slimnīca, Džons novaidējās.
- Palūkojies uz to no šāda viedokļa, māte teica. Tas ir pārejas rituāls, kļūstot pieaugušam. Ko nozīmē izaugt lielam? Jūsu gadījumā tas ir dubulti. Un piebilda: Es gribēju teikt, tāpēc ka jūs esat dvīņi.
Gonta kundze nopūtās un aizsmēķēja cigareti, liekot dvīņiem savilkt skābu ģīmi: tie necieta, ka viņa smēķē. Tā allaž šķita vismazāk valdzinošā Leilas Gontas īpašība, it sevišķi Ņujorkā, kur cilvēki vairāk satraucas par ko tādu kā smēķēšana nekā par revolveriem.
- Vai tev jāsmēķē? Džons saviebās.
- Es jums ko teikšu, Gonta kundze sacīja, neņemot vērā bērnu nosodījumu. Ja jūs būsiet varonīgi, ja liksieties slimnīcā un ļausiet izraut tos gudrības zobus bez liekas kņadas, varēsiet braukt uz vasaras nometni. Kā tad būs?
- Vai tu to domā nopietni?
- Protams, Gonta kundze apstiprināja. Es vienīgi lūdzu, lai jūs abi būtu varonīgi. Un lai es varētu dabūt jūsu gudrības zobus.
- Mamm? Tu gribi tos zobus? Filipa jautāja. Visus astoņus? Fū, cik riebīgi! Laipni lūdzu.
- Kāpēc tu gribi tos zobus? Džons apvaicājās.
- Sauc to par piemiņu, ja vēlies. Es domāju, ka varētu likt tos iemērkt zeltā un tad pakarināt pie rokassprādzes.
- Vēsi, Džons teica. Kā kanibāls. Es to varu saprast.
- Jūs tik jauki pavadīsiet laiku, Gonta kundze sacīja. Es zinu kādu lielisku vasaras nometni Seilemā, Masačūsetsas pavalstī, kur jūs abi varat…
- Māmiņ, Filipa protestēja. Es negribu braukt uz to pašu nometni, kur viņš.
Un es noteikti negribu braukt uz to pašu nometni Masačūsetsā kopā ar viņu, Džons piebalsoja. Es vēlos apgūt kādu izdzīvošanas prasmi.
- Varu jums galvot, ka Elembikas nams ir viena no labākajām zēnu un meiteņu nometnēm Ziemeļamerikā, Gonta kundze teica. 600 akru ar pļavām, pauguriem, mežiem un upēm, ar divas jūdzes garu pludmali. Jūs abi lieliski pavadīsiet laiku. Protams, ja negribat braukt, varat pavadīt vasaru kopā ar tēvu un mani Longailendā, kā mēs to darām parasti.
Džons paskatījās uz Filipu un paraustīja plecus. Elembikas nams izklausījās daudz labāk nekā vispār nekāda nometne; un jebkas bija labāk par vēl vienu garlaicīgu vasaru kādā no bagātnieku vasarnīcu rajoniem Hemptonā. Filipa intuitīvi pamāja brālim ar galvu.
- Nē, manuprāt, Elembikas namam nav ne vainas, Filipa teica.
- Jā, protams, Džons piekrita. Kad mēs varam braukt?
- Jums abiem laikam vajadzēs dažas dienas, lai atlabtu pēc operācijas, iekams jutīsieties pietiekami stipri, lai ceļotu, Gonta kundze paskaidroja. Un acīmredzot man tas jānokārto ar jūsu tēvu. Es zinu, ka viņš šovasar gribēja kādu laiku pavadīt kopā ar jums abiem. Bet kā būtu, ja jūs brauktu nākamnedēļ?
3. nodaļa TU DZĪVO TIKAI DIVREIZ
Bija operācijas dienas rīts, un Džons un Filipa atradās V C. Fīldsa Memoriālajā bērnu slimnīcā Ņujorkas Gremersija parka glītā, modernā celtnē, kuras priekšā slējās tēlnieka Entonija Gormlija skulptūra priecīga izskata cilvēks, kas tur zāļu pudeli. Viņu operācija bija paredzēta deviņos, tāpēc dvīņiem tika liegtas brokastis. Kad Lāra kungs īsi pirms astoņiem apstājās pie viņu istabas, lai iepazīstinātu ar anesteziologu Mūdija kungu, Džona izsalkums un satraukums par īslaicīgo mātes prombūtni viņa bija aizgājusi pēc kafijas uz Starbucks pie Junionskvēra parka padarīja viņu mazliet ķildīgu.
Tā, viņš noprasīja Mūdija kungam, kādu narkotisko līdzekli jūs esat iecerējis lietot man un manai māsai?
Mūdija kungs, garš, noguruša izskata vīrietis, kas ne ar vienu nebija radis apspriest savu anestēzijas izvēli, kur nu vēl ar divpadsmitgadīgu puiku, neveikli pasmaidīja. Ja nu tu jautā, es lietošu līdzekli, ko sauc par ketamīnu, un tam vienmēr ir labi rezultāti.
Džons bija lasījis par anestēziju internetā un tagad juta, ka par šo priekšmetu zina vairāk nekā jebkurš cits zēns, tāpēc sarauca pieri. Bet vai tas nav līdzeklis, ko veterināri dod dzīvniekiem, kad grib tos nomierināt?