Džona pirksti jau bīdīja septiņus desmitniekus kartušā, kas ietvēra "ankh". Tūlīt viņš sajuta, ka kaut kas notiek. Manuprāt, izdevās, viņš teica un instinktīvi palaida vaļā scepteri.
Tas palika stāvam gaisā, un kādu brīdi scepteris bija nekustīgs kā pārakmeņojusies niedre. Tad sceptera augšējā daļa atvērās kā liels zelta zieds, un no senā priekšmeta sāka plūst laukā liels mitru, zaļganu dūmu mākonis, daudz lielāks nekā toreiz, kad Nimrods un dvīņi bija izkļuvuši no kolas pudeles. Džonam likās, ka tie ož pēc pelējuma, un Filipa nosprieda, ka tie ož kā Ehnatona kapā Ēģiptē. 3000 gadus vecie dūmi ātri piepildīja telpu, iedarbinot dūmu trauksmes signālu, un drīz vien bija tik biezi, ka dvīņi viens otru gandrīz nevarēja redzēt. Džons satvēra māsas roku.
Pēc laika, kas šķita kā mūžība, dūmi 65. istabā pēkšņi pazuda, atklājot skatienam pilnu galeriju ar džiniem, kurus viņi bija atbrīvojuši no Sehmetas sceptera, dučiem neliela auguma, plikpaurainus vīrus ar ēnainām acīm, kas bija ģērbušies ēģiptiešu priesteru baltajos tērpos un izskatījās tieši tādi kā sienas reljefa figūras Ehnatona kapā netālu no Kairas. Katrs no vīriešiem salika kopā bagātīgi gredzenotās rokas, eleganti palocījās un nomurmināja cieņas vārdus Džonam un Filipai. Tad, sastājušies aplī ap Ehnatonu un viņa spokainajiem dzīvniekiem un monotoni skandējot vārdus valodā, kuru dvīņi nesaprata, septiņdesmit sapulcējušies džini sāka kopīgi vēlēt viņam sakāvi.
Apstājieties! Ehnatona spoks iesaucās. Es jums pavēlu!
Bet džinu monotonā skandēšana turpinājās, tagad jau skaļāk. Tā bija stindzinoša skaņa, un, kaut gan Džons un Filipa nesaprata ne vārda, no spoku paviāna histēriskās riešanas un paša Ehnatona lādēšanās bija skaidrs, ka tiek piesaukts kāds varens spēks. Tajā brīdī šķita, ka spēcīgs vējš pūš cauri ēģiptiešu galerijām, virzoties tieši uz apļa centru, it kā ar nolūku savākt Ehnatonu un aiznest viņu uz kādu bezvārda nebūtību. Krokodils rēca, un paviāns histēriski rēja, kamēr monotonā skandēšana un vējš šķita apvienojamies vienā šaušalīgā crescendo.
- Nē, Ehnatona spoks iekliedzās. Nē!
. Tas bija tik nelaimīgs, žēlabains sauciens, ka Filipai gandrīz kļuva viņa žēl.
Kad beidzot vējš norima un Ehnatons kopā ar dzīvniekiem bija apklusināts, dvīņi metās uz durvīm, kur viņi pēdējo reizi bija redzējuši Nimrodu, cerībā atrast viņu sveiku un veselu. Abi spiedās cauri šiem stipri smakojošajiem seno būtņu augumiem, kuri, vismaz kamēr Džons un Filipa bija pakļāvuši tos savai gribai, bija noturējuši spēku līdzsvaru starp labo un ļauno. Kad dvīņi gāja starp tiem, džini atkal paklanījās.
- Nimrod, Džons sauca. Vai jums nekas nekaiš? Kur jūs esat?
Kaļķakmens krūka ar paviāna galvu atradās uz grīdas pie kājām vienam no džinu priesteriem, kas, šķiet, bija vadonis. Viņš pacēla krūku, pieskārās tai ar pieri un, zemu paklanījies, pasniedza trauku Džonam, pasakot vienu vārdu. Ehnatons, viņš teica.
- Vai viņš ir te iekšā?
Džinu priesteris pamāja ar galvu.
Filipa pārlaida acis istabai. Bet kur ir Nimrods? Kur ir mūsu tēvocis?
Džinu priestera skatiens tūlīt no jauna pievērsās krūkai.
- Vai jūs gribat teikt, ka viņš ari ir tur iekšā? Filipa jautāja.
Džinu priesteris atkal pamāja ar galvu.
Džons paņēma krūku un gatavojās jau noņemt vāku, kad džinu priesteris apturēja viņa roku un papurināja galvu.
- Ehnatons, viņš atkārtoja. Ehnatons.
- Viņam taisnība, Filipa sacīja. Mēs nevaram atbrīvot Nimrodu, neizlaižot ari Ehnatonu.
Džons pacēla krūku pie galvas un kliedza: Nimrod? Vai jūs varat mūs dzirdēt? Vai jums viss kārtībā?
Tā kā krūka bija ļoti bieza, atsaucās pavisam neskaidra balss, it kā no liela tāluma, bet ne Džons, ne Filipa nespēja saklausīt teikto.
- Ko lai mēs darām? Džons jautāja.
Viņi jau varēja sadzirdēt sargu balsis, kas nāca augšā pa rietumu kāpnēm.
- Mēs nevaram šo krūku vienkārši atstāt šeit, Filipa teica. Kāds cits varētu atvērt to un nejauši izlaist laukā Ehnatonu.
- Tev taisnība, Džons piekrita.
Džinu priesteri sāka sēsties uz 65. istabas grīdas, it kā gaidot, ka viņus sagūstīs.
- Aiziet, Džons iesaucās. Man ienāca prātā kāda doma. Viņš paķēra idiotu filtru un sāka iet pretējā virzienā uz rietumu kāpnēm. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku.
Tā arī bija. Sardze jau nāca augšā pa kāpnēm, kas gar malām bija rotātas ar mozaīku, un bija dzirdams viņu pārsteigums, redzot septiņdesmit vīrus, kas izskatījās it kā saģērbušies seno ēģiptiešu karnevāla tērpos.
- Blaimij, viens no sargiem iejautājās. No kurienes viss šis bars uzradies?
- Kā tev šķiet, Mustafa? otrs noprasīja. Vai tas ir sēdstreiks? Vai kāda performance?
- Izsauciet policiju, trešais ierosināja. Zvaniet kādam no Iekšlietu ministrijas. Izsauciet imigrācijas ierēdņus. Manuprāt, šie zeļļi ir ārzemnieki.
- Tā varētu būt zagļu banda, cits teica. Es par to lasīju avīzē.
Tā kā tik daudzi plikpauraini vīrieši aizsedza 65. istabas durvis, sargi nepamanīja, kā dvīņi izmuka no mūmiju istabas grieķu un romiešu kolekcijas virzienā.
Džons ieveda Filipu istabā, kur bija izstādītas mazāk nozīmīgas nelielas romiešu un etrusku vāzes. Nakts bija silta, BM visai mitrs, un, tāpēc, ka māsas tuvumā, zēns juta, ka viņa džina spēku Anglijas klimats neietekmē. Viņš kādu brīdi ļoti cieši koncentrējās uz stiklu un tad teica: ABECEDARIAN!
Vitrīnā parādījās glītas durtiņas, un, atvēris tās, Džons sāka pārkārtot eksponātus.
- Ko tu dari?
- Gan jau redzēsi. Atnes krūku.
Filipa pasniedza brālim krūku, kurā atradās Ehnatona spoks un Nimrods, un Džons to ļoti uzmanīgi nolika vitrīnas dziļumā uz koka cokola, kuru viņš bija atbrīvojis un pie kura bija uzraksts Apūlijas vāze.
- Viņi nekad neievēros atšķirību, Džons apgalvoja, pārceļot īsto Apūlijas vāzi uz vitrīnas pretējo pusi. Kad zēns bija apmierināts ar pārkārtojumiem, viņš aizvēra durtiņas.
- Vai labāk nebūtu bijis nolikt krūku kādā no ēģiptiešu galerijām? Filipa iebilda.
- Varbūt, Džons atbildēja. Bet ēģiptiešu galerijas pašlaik jau, iespējams, mudž no sargiem. Vēl jo vairāk, viņi dienām ilgi varētu pavadīt, pārbaudot eksponātus, lai redzētu, kas ir nozagts. Varbūt viņi uz kādu laiku tās pat slēgs. Turpretī šī istaba izskatās gluži neskarta.
- Tas viss ir ļoti labi, Filipa sacīja. Bet kur paslēpsimies mēs?
- Par to esmu jau padomājis, Džons atbildēja un norādīja uz kobalta zilu vāzi, kas viena pati aizņēma stikla vitrīnu. Viņš jau lika lietā savu džina spēku, lai izveidotu mazu caurumiņu vitrīnas augšgalā, pa kuru abi varētu transubstancēties.
- Bet mēs nekad iepriekš neesam veikuši transubstancēšanos, Filipa satraucās. Vismaz ne vieni paši. Un katrā ziņā vēsā klimatā ne.
- Mums nav citas izvēles, Džons uzstāja. Vai nu tas, vai arī mūs noķers sargi. Un, ja mūs noķers, tad, iespējams, aizsūtīs mājās, un tā Nimrods būs te iesprūdis uz ilgiem gadiem. Turklāt šī vāze izskatās tik skaista. Un, ja tu vēl neesi pamanījusi, nakts ir tik jauka un karsta. Es jūtos spēcīgs. Domāju, ka mēs varam to izdarīt.
Džons saņēma Filipas roku. Mēs pazudīsim šajā vāzē un rītdien, kad kņada būs norimusi un briesmas garām, iznāksim laukā, paķersim krūku ar Nimrodu un iesim mājās.
- Kāpēc mēs tāpat vien nevaram iet mājās? viņa jautāja.