- Tāpēc, ka ar Ehnatona spoku krūkā mēs nevaram riskēt un izmantot savu džina spēku, paskaidroja Džons. Mums jāsagaida, līdz muzeju no jauna atver desmitos no rīta, un tad jāmēģina krūku manā mugursomā iznest laukā pa galvenajām durvīm.
Atbalstīdama Džona plānu, jo pati neko nespēja izgudrot, Filipa pamāja ar galvu. Un, nostājušies vāzes priekšā, viņi sadevās rokās un mēģināja nomierināties. Filipa sāka koncentrēties uz vāzi, kurā viņi plānoja ieiet.
- Tā ir Portlendas vāze, viņa teica. Izgatavota ap pirmā gadu tūkstoša sākumu. 1845. gadā kāds jauns īrs sasita vāzi vairāk nekā divsimt gabaliņos, bet šodien tā vislabāk pazīstama pēc apraksta Džona Kītsa dzejolī "Oda grieķu urnai". Tas ir manā dzejoļu grāmatā, viņa teica, norādīdama uz savu mugursomu. Tajā, ko man uzdāvināja Grounina kungs.
- Vai es beigusi? Džons neiecietīgi pajautāja. Istabas ārpusē viņš varēja dzirdēt rejam policijas suņus.
- Jā, Filipa atbildēja. Es tikai centos koncentrēties uz vāzi, tas arī viss.
- Kad es teikšu trīs?
- Kad tu teiksi trīs, Filipa piekrita. Nē, pagaidi. Mums jāatceras, ka jāiet iekšā pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam. Džons neizteiksmīgi paskatījās uz viņu. Ziemeļu puslode. Vai atceries? Telpas laiks. Panākt, lai šķistu, ka laiks vāzes iekšpusē paiet ātrāk.
Džons pamāja ar galvu. Tad es skaitu līdz trīs.
Filipa atbildei arī pamāja. Līdz trīs.
-Viens… divi… trīs…
- FABULONGOŠŪ…
- ABECEDARIAN!
- …GAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!
24. nodala portlendas vĀzĒ
Džonam šķita, ka Portlendas vāzē valda gara nakts, ko vēl garāku padarīja viņa māsa. Tiklīdz viņa bija ērti iekārtojusies pašas uzburtajā rozā krēslā, viņa izņēma no mugursomas Jauno Oksfordas angļu dzejas izlasi un sāka lasīt.
- Kā tu vari lasīt šādā brīdī? Džons pukojās, staigādams šurpu turpu pa vāzes iekšpusi. Pēc tā, kas notika ar Nimrodu.
- Cenšos nedomāt par to, kas notika ar Nimrodu, Filipa atbildēja. Ja es domātu par viņu, tad raudātu. Kam tu dod priekšroku?
- Tev taisnība, Džons piekrita. Nu tad lasi. Man pašam arī derētu kāda izklaide.
Filipa nolasīja pirmo pantu no Kītsa dzejoļa, kuru bija iedvesmojusi Portlendas vāze:
"Ak, neskartā tu miera līgava, Tu klusuma un lēnā laika bērns, Tu mežu hroniste, kas izteikt spēj Par dzeju labāk puku stāstīto: Kāds mirstīgo vai dievu nostāsts sens Ar lapām apvij tavu apveidu,
Kur sniedzas Arkādijas ielejas ?
Tie cilvēki vai dievi? Jaunavas?
Kas dzenas pakaļ? Vai no cīņas bēg?
Kā ekstāzē skan dūdas, tamburīni?"
- Kas to varētu iedomāties, ka kāds vēlētos rakstīt dzejoli par vecu, stulbu vāzi, Džons paziņoja. Kītsa izjūtas par grieķu urnu būtu ļoti atšķirīgas, ja viņam tajā nāktos pavadīt nakti.
- Es gan šaubos, vai mums te vajadzēs pavadīt nakti, Filipa iebilda. Vismaz relatīvi runājot. Džons vienaldzīgi paskatījās uz māsu. Mēs iegājām iekšā pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam, vai ne? Džons palocīja galvu. Tādā gadījumā varam uzskatīt, ka laiks ārpus krūkas paies ātrāk nekā iekšpusē.
- Protams, Džons piekrita. Mums te jāpaliek tikai desmit vai piecpadsmit minūtes, un varētu būt jau nākamās dienas rīts. Viņš ielūkojās savā rokas pulkstenī. Kuru katru brīdi mums vajadzētu izkļūt no šejienes.
- Ceru, ka satiksim Grounina kungu, Filipa teica. Viņš raizēsies, ja mēs nevarēsim tikt atpakaļ mūmiju istabā, lai sameklētu kolas pudeli.
- Ne jau tad, ja tiešām tur iekļūs, bet kad aiznesīs pudeli mājās un atklās, ka mēs tur neesam iekšā.
Piespieduši ausis pie stikla (no šī materiāla Portlendas vāze bija veidota), viņi ļoti uzmanīgi ieklausījās apkārtējās skaņās, lai noskaidrotu, vai istabā kāds ir.
- Šķiet, viss ir kluss, Džons sacīja.
- Kuš, ieklausies vēl, Filipa iebilda. Cilvēki muzejā vienmēr izturas klusu. Droši vien, ja apmeklētāji taisītu troksni, viņus lūgtu iet prom.
Pagāja vēl viena minūte, un viņi joprojām neko nedzirdēja.
- Domāju, ka mums vajadzētu riskēt, Džons ierosināja. Viņš saņēma māsas roku. Esi gatava?
- Esmu gatava.
Portlendas vāze ir tikai desmit collas augsta. Galvenā korpusa tumši zilais stikls ir klāts ar vairākām cilvēku figūrām, kas veidotas no balta stikla. Šīs cilvēku figūras ir mitoloģiskas: Poseidons, Afrodīte un, iespējams, Parīds, dižais trojiešu karotājs; šo figūru dēļ vāzei piemita kāda maģiska noskaņa, it kā čūska, kuru turēja Afrodīte, pēkšņi varētu izaugt liela un aprīt Erotu, kas lidinās Afrodītei virs galvas. Vai tā vismaz tobrīd domāja mākslas students, kas skicēja vitrīnu sava kursa darba idejām.
Vispirms viņš netika skaidrībā, vai dūmi, kas vēlās laukā no vāzes, ir optiska ilūzija vai viņš tos tikai iedomājies, jo bija pavadījis vairākus vēlus vakarus, pabeidzot portretu kādam klientam. Tā runāja, ka van Gogs bija izdzīvojis prātu pārstrādāšanās dēļ, un mākslas students sev teica: ja arī viņš jūk prātā, tad vismaz izcilā sabiedrībā.
Viņš nolika malā zīmuli un skiču bloknotu, noņēma brilles un izberzēja acis; pa šo laiku dūmi bija nolaidušies uz grīdas un vairs tikpat kā neatgādināja dūmus, drīzāk ektoplazmu, no kuras, kā domā daži cilvēki, veidoti spoki. Students instinktīvi atkāpās vairākus soļus no vietas, kur, pēc viņa domām, atradās vāze, jo dūmi tagad bija diezgan biezi. Viņš jau gribēja skriet laukā no istabas, lai celtu trauksmi, kad dūmi negaidīti strauji izklīda, atsedzot divus aptuveni divpadsmit gadus vecus bērnus, kas abi bija ģērbušies melnā, ar melnu apavu krēmu noziestām sejām kā divi mazi laupītāji.
- Novērs viņa uzmanību, tikmēr es aiziešu un paķeršu krūku, pa mutes kaktiņu nomurmināja Džons.
Filipa mīlīgi uzsmaidīja studentam un, paņēmusi viņa skiču bloknotu, ar interesi aplūkoja zīmējumus. Nav slikti, viņa draudzīgi paziņoja. Man šķiet, ka to ir visai grūti uzzīmēt.
Students paņēma savu skiču bloknotu no Filipas un pakratīja galvu. Es neesmu talantīgs. Ja es būtu talantīgs, viss būtu citādi, ļoti vēlos, kaut es būtu talantīgs. _
- Āāā, es jūtos mazliet savādi, viņa teica, apsēzdamās uz grīdas. Bet viņa zināja, kas tā par sajūtu. Tāda pati sajūta viņu bija pārņēmusi, kad toreiz Ņujorkā Trampa kundze bija vēlējusies, kaut viņa laimētu loterijā. Te ir diezgan vēsi.
- Vai jums nekas nekaiš? students apjautājās. Varbūt atnest jums glāzi ūdens?
- Nē, Filipa atbildēja. Ar mani viss ir kārtībā.
Pienāca Džons un palīdzēja viņai piecelties kājās. Viņa
mugursoma izskatījās smaga, jo tajā atradās krūka. Filipa uzmeta viņam jautājošu skatienu, un Džons atbildei pamāja ar galvu.
- Man nekas nekaiš, viņa teica, laipni uzsmaidot studentam. Godājamais…
- Fingers, students nosauca savu vārdu. Frederiks Fingers.
Filipa pieskārās viņa skiču bloknotam, atkal aplūkoja zīmējumu un atskārta, ka students teicis taisnību. To bija zīmējis mākslinieks ar necilu talantu. Tikai tagad viss būs citādi. Par to viņa bija pārliecināta.
- Mums tagad jāiet, viņa sacīja. Fingera kungs?
Jūs kļūdāties. Jums ir talants. Liels talants. Jūs tikai
>
to vēl neesat atradis. Ņemiet vērā manu padomu un rīt pameklējiet to atkal. Manuprāt, jūs būsiet pārsteigts, kāda nozīme var būt vienai dienai.