- Spoži! Grounins iesaucās, kad Filipa atkal bija aiztaisījusi savu mugursomu. Kādu brīdi man likās, ka spēlīte ir galā. Es uzsveru, man tikai likās, ka spēlīte ir beigusies. Ka mums visiem lemts doties uz darba nometni Sibīrijā.
- Tas bija veikli izdomāts, Fil, Džons uzslavēja. Teicams darbs. Prusaki bija iespaidīgi. Kā tev ienāca prātā šī doma?
Filipa norādīja uz tuvējās kafejnīcas bāra leti, kur vairāki prusaki slinki rāpoja pāri neapēstas kūkas gabalam. Te vai mudž no tiem. Man likās, ka vēl kādi uz tā puiša cepures neizskatītos nevietā.
Seremetjevas lidostā nācās gaidīt pāris stundu, bet prusaku sērgas atklājums īpaši nerosināja ēst kādā no restorāniem, iekams viņi kāpa nākamajā lidmašīnā uz Norilsku.
No Noriļskas, kas ir viena no lielākajām pilsētām aiz ziemeļu polārloka, viņi lidoja uz Hatangu Taimiras pussalā; un no Hatangas vēl uz ziemeļiem pāri Ceļuskina ragam, kas ir Eirāzijas tālākais ziemeļu punkts, uz Sredņajas salu, kur viņi pavadīja nakti. Sredņaja bija mājvieta nelielai militārai nodaļai, dažiem ledāju pētniekiem, daudziem roņiem un gandrīz tikpat daudziem leduslāčiem. Lāči esot uzbāzīgi, teica viens no zinātniekiem, naktīs tie nākot zagt atkritumus, turklāt tie esot ārkārtīgi bīstami.
No Sredņajas viņi ar helikopteru lidoja uz Ledus bāzi lidlauku uz dreifējoša ledus, kas atradās mazāk nekā septiņdesmit jūdžu no Ziemeļpola. Šeit diena bija divdesmit četras stundas gara un temperatūra vienmēr krietni zem nulles; un nebija nekā cita, ko redzēt, kā vien sniegs zem kājām, kas tikai mazliet atšķīrās no zilganpelēkajām debesīm, kā arī košas krāsas teltis, kur viņi pavadīs savu otro nakti Krievijā, un vecs armijas helikopters, kas bija pieredzējis labākus laikus un kas nākamajā dienā aizvedīs viņus uz Ziemeļpolu.
- Nesaprotu, ko es te daru, tonakt žēlojās Grounins, kad viņi trijatā drebēdami sēdēja savā teltī. Tik tiešām nesaprotu. Kā es ļāvos iesaistīties, lai brauktu uz šo Dieva pamesto nomali, laikam nekad neuzzināšu.
Sī ir pēdējā vieta uz zemes, kur es pašlaik gribētu atrasties. Man likās, ka Ēģiptē ir slikti, bet te ir daudz sliktāk. Rakšasasa kungam jau ir labi. Šķiet, ka viņam, savā lampā ir ļoti mājīgi. Varu saderēt, ka viņam ir visas iespējamās ērtības. Bet man nekas nav pretī jums pateikt, ka man pietiek. Vīrietis manos gados, turklāt invalīds, nav radīts tādam ceļojumam, kura beigās var kļūt par uzkodu trakojošam leduslācim. Pagājušo nakti varēju tos dzirdēt, kad tie ārā ošņāja atkritumu tvertnes. Nespēju ne acu aizvērt.
Filipa pasniedza Grouninam krūzi karstas kafijas cerībā, ka tā varētu apklusināt viņa čīkstēšanu.
- Paklausieties, jūs abi, viņš teica, raustīdams bārdu, ko bija sācis audzēt kopš ierašanās Krievijā. Kāpēc jūs vispār gribat doties nogurdinošā ceļojumā visu to gabalu līdz Ziemeļpolam? Pēc manām domām, šeit, kur mēs esam patlaban, ir pietiekami auksts jūsu nolūkam. Tur nebūs aukstāks kā šeit. Ziemeļpols pat nav kāda noteikta vieta. Tas ir tikai kompasa lasījums uz kartes vai pavadoņa navigācijas punkts. Nav tā, ka to var nofotografēt vai tamlīdzīgi. Es jums saku, ja man tagad būtu trīs vēlēšanās…
- Nevajag, Džons viņu apsauca. Nevajag.
- Viņa vārdos tomēr ir jēga, Filipa iebilda.
- Protams, ir. Paklausieties, kāpēc jūs neatverat krūku šeit? Šovakar. Pusnaktī. Kad visi gulēs. Pēc divdesmit četru stundu garās nakts redzēt būs viegli, it kā būtu dienas vidus.
- Ir tiešām auksts, Filipa sacīja. Un, iespējams, Nimroda dēl to labāk būtu darīt ātrāk nekā vēlāk.
- Labi. Džons izņēma krūku no Filipas mugursomas un apņēmīgi piecēlās kājās.
- Uz kurieni tu iesi? Grounins jautāja.
- Es nolikšu krūku ārpusē, aukstumā, Džons paskaidroja. Gribu būt pārliecināts, ka Ehnatona spoks ir pa īstam sasalis, kad mēs noņemsim vāku. Pa to laiku pasakiet Volodjam, ka plāns ir mazliet mainījies.
Viņu gids, Volodja, mazs vīriņš ar aizķepušām brillēm un šķidrām ūsiņām, saprotams, bija apmulsis, kad Grounins un Filipa pateica, ka viņi esot pārdomājuši un negribot ceļot uz konkrēto ģeogrāfisko punktu platuma un garuma nulles grādu, kas iezīmē Ziemeļpolu.
- Bet jūsu pētnieka licence, viņš teica, kur ir rakstīts, ka jūs esat tur bijuši. Kā būs ar to?
Filipa paraustīja plecus. Tas ir tikai kompasa rādījums, vai ne? Tur taču nav ne karoga, ne kā cita.
- Es nevaru jums atmaksāt naudu, viņš sacīja. Ja to jūs vēlaties.
- Mēs negribam naudu, Filipa paskaidroja. Nē, nekādā ziņā. Gluži vienkārši mūsu grupas pieaugušajam loceklim Grounina kungam viss ir līdz kaklam, tik tiešām.
Volodja paraustīja plecus. Nobraukt visu garo ceļu un tad apstāties pavisam netālu no iecerētā galamērķa - tas šķiet dīvaini. Bet jūsu teiktajam ir jēga. Sis ir Ziemeļpols tikpat labi kā vieta septiņdesmit jūdzes uz ziemeļiem no šejienes. Te uz ledus septiņdesmit jūdzes nav nekas. Viņš piesita sev pie galvas. Ziemeļpols ir prāta stāvoklis. Tāpēc galu galā izsniegšu jums licenci, ja?
- Pareizi! Grounins atsaucās. Starp citu, Volodja, kas būs vakariņās?
- Roņa gaļas sautējums un saldējums, Volodja atbildēja, smaidā atsedzot savus retos zobus. Labi, ja?
- Tikai ne atkal, Grounins norūca. Vakar vakarā mēs ēdām to viņa sasodīto roņa gaļas sautējumu. Tas bija kas līdzīgs karstām gumijas šķēlēm.
- Gumija, Volodja plati pasmaidīja. Ļoti labi, ja?
- Nē, Grounins iebilda. Vai jums nav kāds leduslācis vai kas cits?
- Ļoti grūti nogalināt leduslāci, Volodja paskaidroja. Bet leduslācis nogalina mednieku pavisam viegli. Volodja paraustīja plecus. Ronis ir labākais. Un, protams, krievu saldējums.
- Ja reiz jūs tā sakāt, Grounins samierinājās.
- Kas par vainu? Vai jums negaršo krievu saldējums? Visi zina, ka krievu saldējums ir vislabākais pasaulē.
- Kurš viņam to iestāstījis? Grounins jautāja, kad viņi bija atgriezušies savā teltī. Skaidrs, ka viņš nekad nav ēdis itāliešu saldējumu. Tas gan ir vislabākais pasaulē. Iegaumējiet, nav jau tā, ka angļu saldējums būtu slikts. Vai amerikāņu saldējums savā ziņā. Vismaz mūsu saldējumā ir olas un piens, un cukurs. Gandrīz vienīgā sastāvdaļa krievu saldējumā ir ledus.
- Kāda gan tam nozīme, ja viņš jūtas laimīgs, tā domādams? Filipa jautāja.
- Bet tā taču nav taisnība, Grounins strīdējās.
- Jā, bet kāda tam nozīme? Šeit, kur nav nekā cita, ko ēst, kā vien krievu saldējums, varbūt tas palīdz domāt, ka krievu saldējums ir labākais pasaulē.
Pēc vakariņām lielajā teltī blakus helikopteram Volodja spēlēja kārtis ar lidaparāta piloti, drūmu sievieti, vārdā Anna, kuras zobi bija gandrīz tikpat slikti kā Volodjam un kurai bija nejauks paradums atraugāties ik reizi, kad viņa zaudēja partiju.
- Ja tas būtu es, Grounins piezīmēja, tu ļautu tai sievietei uzvarēt pāris partiju. Šķiet, mēs visi iegūtu no viņas veiksmes.