- Tam nevar nepiekrist, Filipa sacīja un, nomurminājusi savu fokusa vārdu, nodrošināja, ka Anna uzvar nākamās četras partijas. Kā Grounins bija paredzējis, tas diezgan jūtami uzlaboja vispārējo gaisotni galvenajā teltī.
Aptuveni pusstundu vēlāk Grounins un dvīņi aizgāja uz savu telti ,un, kamēr Grounins gulēja, Džons un Filipa gaidīja, līdz abi krievi beigs spēlēt kārtis un dosies pie miera. Tad viņi pamodināja Grouninu un izsauca Rakšasasa kungu no viņa lampas. Nebija iespējams noliegt, ka ar balto bārdu un sarkano aizsargtērpu Rakšasasa kungs sniegā izskatījās gluži kā Ziemassvētku vecītis. Gaidot, līdz dvīņi ielīdīs astronautu tērpos, abi vīrieši lūkojās pāri sasalušajam tuksnesim un nodrebinājās.
Auksts vējš raustīja telts pārvalku, un laiku pa laikam viņiem zem kājām ar skaļu krakšķi draudoši sakustējās ledus.
- Sī ir briesmīga vieta, Rakšasasa kungs atzina, skumji raudzīdamies apkārt.
- Es pilnīgi piekrītu, Grounins sacīja, uzsviezdams mugursomu ar Nimroda aizsargtērpu Džonam plecos.
- Sakiet, lūdzu, Rakšasasa kungs jautāja, kas ir tā šausmīgā smaka?
- Roņa gaļas sautējums, Grounins atbildēja. Ticiet man, lai cik briesmīgi tas smirdētu, tas nav nekas salīdzinājumā ar to, kā tas garšo.
- Stipri ož pēc gaļas, teica Rakšasasa kungs, un viņa krunkainais deguns aiz pretīguma sarāvās vēl vairāk. Es gaļu nekad neēdu. Gaļa ir jauniem cilvēkiem. Veciem ne. Tā prasa stiprus zobus un labu vielmaiņu, lai to sagremotu.
- Es to nezināju, Grounins atzinās. Bet varat man ticēt neko lielu jūs neesat zaudējis. Ēdiens ir draņķīgs. Un teltis ir sliktas. Man negribas domāt, vai tas helikopters ir derīgs lidošanai. Vienīgais, kas te jūtas labi, ir mana bārda.
- Nereti mēdz teikt, ka ziemā piens sakāpj govij ragos, tā nu tas ir, Rakšasasa kungs piebilda.
Kad dvīņi bija beiguši ieģērbties NASA astronautu supertērpos, kurus Džons bija nopircis Harrods veikalā, viņš kopā ar māsu iznāca no telts un abi stājās pretī asajam ziemeļu vējam, juzdamies silti kā grauzdiņi. Grounins un Rakšasasa kungs sekoja.
- Viens mazs solis cilvēkam, Džons jokoja. Milzu lēciens cilvēcei.
Viņš paņēma krūku, ko bija atstājis sniegā, un norādīja tālumā. Iesim projām no teltīm! viņš uzsauca pārējiem, lai viņu dzirdētu cauri ķiverei. Ja kāds mūs dzird. Sazināšanās starp viņu un Filipu bija vieglāka ar radiomikrofoniem ķiveru iekšpusē.
Un, vēl aizvien turēdams krūku abās oranžajās astronauta tērpa cimdotajās rokās, viņš aizgāja aptuveni simt jardu uz ziemeļiem no nometnes.
- Šī vieta izskatās tikpat laba kā jebkura cita, viņš teica, paskatījies augšup, kad kaut kas viegls un pūkains nolaidās no gaisa tieši uz viņa ķiveres sejsega. Sāka snigt ar pārslām, kas bija apakštasīšu lielumā. Džons cerēja, ka viņi varēs pabeigt savu misiju, iekams vējš pieņemtos spēkā un sāktos sniega vētra, kas visu padarītu vēl grūtāku. Viņš nolika krūku sniegā un soli atkāpās.
Rakšasasa kungs nometās ceļos blakus krūkai un uzlika cimdoto roku uz vāka ar paviāna galvu. Pagaidīšu, līdz jūs sākat transubstancēties, iekams noņemšu vāku, viņš centās pārkliegt aizvien spēcīgāko vēju. Ja man būs aizdomas, ka Ehnatons ir pirmais, kas mēģinās pamest krūku, es tūlīt pat uzlikšu vāku atpakaļ. Vai skaidrs?
- Kā jūs to zināsiet? Filipa jautāja.
- Vārna vārnu pazīst. Rakšasasa kungs pasmaidīja. Es zināšu, vai tas ir Nimrods vai nav.
Džons un Filipa deva viņam zīmi, paceļot īkšķus, un tad sadevās rokās.
- Jums jāsatver Nimrods un pašiem jāsadodas rokās, pirms sākat transubstancēties, Rakšasasa kungs turpināja. Un nekādā ziņā nevajadzētu transubstancēties, ja jums pieskaras Ehnatons. Tas būtu ļoti bīstami jums visiem trim.
Vēlreiz pacelts īkšķis.
- Es skaitīšu jūsu vietā, Rakšasasa kungs teica. Trīs… divi… viens…
- FABULONGOŠŪ…
- ABECEDARIAN!
- …GAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!
Aukstais gaiss viņu ķiveru priekšā pārvērtās par dūmiem, un Rakšasasa kungs pacēla krūkas vāku. Pēdējais, ko dvīņi redzēja, iekams dūmi pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam apņēma viņus un nogādāja krūkā, bija milzīgs leduslācis, kas izsalcis rikšoja uz viņu pusi.
Kaut kur telpā starp krūkas ārpusi un iekšpusi Džons teica: Lācis. Vai tu to redzēji? Milzu leduslācis. Viņš droši vien saodis roņa gaļas sautējumu.
- Vismaz kādam tas garšo, Filipa sacīja.
- Kā tev šķiet, ko vini darīs?
- Tas viss atkarīgs no tā, vai Rakšasasa kungs spēj lietot džina spēku, Filipa secināja. Tad dūmi izklīda, un viņi atradās pussasalušā krūkā. Visticamāk, ka viņi vienkārši mēģinās aizbēgt.
Uzvilcis biezu kažoku, cepuri, dūraiņus un zābakus, Nimrods sēdēja uz krūkas grīdas, atspiedies pret ieliekto kaļķakmens sienu un ceļgalus pievilcis pie krūtīm. Mati, izlīduši no cepures apakšas, bija stīvi kā drāšu suka, un nebija nekādu pazīmju, ka viņam no mutes vai nāsīm nāktu elpa. Pretējā pusē uz grīdas gulēja augums, kas dvīņiem izskatījās pēc modernās mākslas darba: zilgani spīdīga, pa pusei caurspīdīga tās pašas groteskās statujas kontūra, ko viņi bija redzējuši Kairas muzejā. Tas bija Ehnatona spoks, tāpat sasalis.
Dvīni nometās ceļos blakus savam tēvocim un ielūkojās viņa salā nobālušajā sejā. Nimrods nepakustināja ne muskuli un arī neizrādīja nekādu redzamu zīmi, ka sajutis dvīņu klātbūtni. Viņa parasti siltās, mirdzošās, brūnās acis bija gluži nekustīgas un atvērtas, un, kad Džons uzlika viņam cimdoto roku, atklājās, ka tēvoča ķermenis ir ciets, it kā būtu sasalis. Kādu brīdi abi dvīni cieta klusu.
- Vai viņš ir miris? Džons nočukstēja.
- Ja viņš nebūtu viņš, es teiktu, ka ir, Filipa atbildēja, bailēs iekozdama apakšlūpā. Bet atrašanās lampā vai pudelē ir tas pats, kas aizkavēta animācija, un ir ārpus parastās telpas un laika plūsmas, un tas nozīmē, ka neviens no mums, kamēr esam te iekšā, neesam dzīvi vārda parastajā nozīmē. Tādējādi nedomāju, ka viņš patiesi varētu būt miris.
- Pasaki to vēlreiz, Džons lūdza. Nē, ja tā padomā, nesaki gan. Diez vai manas smadzenes spēs to ņemt pretī.
- Es gribu teikt, ka viņš nav miris, jo šeit iekšā viņš nav pa īstam dzīvs. Mums viņš jādabū laukā un jāsasilda, un tad būs lielāka skaidrība par viņa veselības stāvokli.
Pēkšņi krūka bīstami sašķiebās, un abi dvīņi atskatījās uz Ehnatona sasalušo spoku, lai redzētu, vai pie tā vainojams viņš; bet viņš nebija pakustējies; nākamais, ko viņi sajuta, bija krūkā ieplūstoša gaisa pūsma.
- Lācis! Džons iekliedzās. Viņš osta krūkas iekšpusi, meklējot ko ēdamu.
Vēl viena gaisa pūsma ievēdīja krūkā, un Filipas vērīgās acis ievēroja, ka Nimroda sasalušo matu cirta mazliet noliecas un tad pārvēršas mitruma lāsē. Viņš atkūst! meitene iesaucās, pieceldamās no krūkas grīdas, un, ieskatoties tēvoča sejā, viņai šķita, ka Nimrodam vienas acs zīlīte pavisam mazliet sarāvās. Viņš ir dzīvs. Viņš ir dzīvs!
Džons pārbaudīja ārējās temperatūras rādītāju uz sava astronauta tērpa. Tas tāpēc, ka ceļas temperatūra, viņš teica. Paskat! Lāča karstā elpa sasilda krūkas iekšpusi.
Runājot viņš satraukti atskatījās uz Ehnatonu un redzēja, ka faraona džina spoks arī atkusa; turklāt ātrāk nekā Nimrods, jo īstenībā spokiem, pat džinu spokiem no Ēģiptes, ir lielāka izturība pret aukstumu nekā jebkuram citam džinam. Par to nebija nekādu šaubu; Ehnatona mandeļveida acis sāka vērties vaļā it kā pēc gara, dziļa miega.