- Nav laika ieģērbt Nimrodu aizsargtērpā, Džons sacīja. Mums jātiek laukā no šejienes tūlīt pat, kamēr
viņš vēl ir sasalis un iekams Ehnatons nav atdzīvojies.
- Un kā būs ar leduslāci? Filipa iejautājās. Tas varētu mums uzbrukt.
- Mums jāriskē. Manuprāt, neko citu mēs nevaram darīt. Cerēsim, ka dūmi no mūsu transubstancijas apmulsinās viņu pietiekami ilgi, lai mēs kaut ko izdomātu. -
Džons saņēma Nimroda roku un tad savas māsas roku.
Gatavi?
- Gatavi.
- Aiziet!
- FABULONGOŠŪ…
- ABECEDARIAN!
-… GAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!
Dažas sekundes vēlāk viņi bija ārpusē un gulēja sniegā dažus jardus no lāča, kas kāri turpināja bakstīt ar purnu krūkā, acīmredzot pārliecināts, ka iekšpusē ir kas labs ēdams. No Rakšasasa kunga un Grounina nebija ne miņas.
Karstums no dvīņu kopējā džinu spēka un viņu transubstancijas bija pietiekami liels, lai Nimrodu atdzīvinātu mazliet ātrāk, un viņš izdvesa skalu, nevilšu vaidu. To izdzirdējis, lācis pagriezās un viņus ieraudzīja.
- O-ho! Džons iesaucās un piecēlās kājās. Bija skaidrs, ka leduslācis grasījās uzbrukt. Džonam bija tikai dažas sekundes, lai izlemtu, ko darīt.
Milzīgais leduslācis nekad agrāk nebija ēdis cilvēku, nemaz nerunājot par džinu, bet viņš noteikti gribēja nogaršot jauno ēdienu. Ar ogļmelno degunu ostīdams gaisu starp sevi un upuri, lācis, skaļi rēcot, auļoja uz trīs džinu pusi.
Nebija daudz laika domāt. Vai pat kārtīgi koncentrēties. Tas bija pirmais, ko Džons spēja iedomāties. Viņš atcerējās to dienu, kad Nimrods bija aizvedis dvīņus tuksnesī, lai tie izmēģinātu savus fokusa vārdus, un pirmo lietu, ko viņš bija radījis ar savu jauno fokusa vārdu. Pikniku.
- ABECEDARIAN!
Uzreiz uzbrūkošā lāča priekšā parādījās ļoti bagātīga maltīte ar visu rūtaino pledu un piknika grozu. Nevis kāds parasts pikniks. Tas bija pikniku pasaules smagsvara čempions ar šķiņķiem, ceptiem tītariem, aukstu jēra gaļu, veselu vārītu lasi, vairākiem dučiem sviestmaižu, divām milzu augļu kūkām ar putukrējumu, biezpiena kūku un četrām lielām limonādes pudelēm. Džons nezināja, vai leduslāči dzer limonādi. Nejau tam šoreiz bija kāda nozīme, jo, gandrīz neticēdams savai veiksmei, leduslācis nostājās uz savām pamatīgajām pēdām, paostīja vienu no šķiņķa gabaliem, nolaizīja tā sānu un apsēdās ēst.
- Br-br-br-bravo, Nimrods noķērcās.
- Tpū! Filipa noelsās. Tas bija pārāk tuvu, lai neizbītos.
- Tā-tā-tā-krūka, zobiem stipri klabot, Nimrods ierunājās. Uz-uz-uzlieciet kr-krūkai v-v-vāku.
Lācis laimīgs ēda un trim džiniem gandrīz nepievērsa uzmanību. Džons tomēr ieturēja pamatīgu attālumu no zvēra, lai tas nedomātu, ka viņš grib pievienoties maltītei, un skriešus metās pēc pamestās krūkas.
Izskatījās, ka viņš paspējis īstajā brīdī, jo no krūkas virsmas lēni sāka parādīties dūmi kā no pusnodzēstas cigaretes, un Džons nosprieda, ka tas droši vien ir Ehnatona spoks, kas mēģina, vēl daļēji sasalis, izbēgt. Bet kur gan bija krūkas vāks ar paviāna galvu? Tā kā tas bija izgatavots no balta kaļķakmens, tad diez vai bija vieglākais uzdevums to atrast biezajā sniegā.
- Nu taču, nu taču, viņš murmināja, mudinādams sevi atrast vāku, pirms Ehnatons varētu izmukt. Viņš nometa ķiveri, cerot, ka bez tās oranži iekrāsotā sejsega
viņš vāku varētu ieraudzīt labāk.
»
Viņš vēl joprojām pārmeklēja apkārtni, kad trīsdesmit vai četrdesmit jardus tālāk sakustējās liels sniega blāķis. Mirkli Džonam likās, ka tas varētu būt otrs leduslācis; tad no sniega iekšpuses, kas izrādījās tāda kā sniega būda, parādījās Rakšasasa kungs un aiz viņa Grounins.
- Vai tu meklē šo? jautāja Grounins un pasvieda Džonam krūkas vāku. Jebkuram ar normālu roku šāds sviediens būtu bijis grūts, bet Grounina labi attīstītajai vienai rokai tas bija nieks, un krūkas vāks nošvīkstēja pret Džona cimdu kā liela hokeja ripa.
Tiklīdz Džons to noķēra, viņš metās pie vaļējās krūkas. Viņš sasniedza krūku tieši laikā un cieši uzspīlēja vāku ļaunumam, kas cēlās augšup no iekšpuses. Kādu brīdi viņš juta pretestību zem cimdotajām rokām, un tad viss aprima.
Rakšasasa kungs un Grounins palīdzēja viņam piecelties kājās.
- Teicami, jaunais cilvēk, Grounins uzslavēja. Tas tik bija ķēriens! No tevis iznāktu labs kriketa spēlētājs.
- Tas tik bija metiens! Džons atsaucās.
- Es dažreiz mēdzu uzspēlēt boulingu. Zēna gados, Grounins paskaidroja.
- Apsveicu! Rakšasasa kungs teica. Manuprāt, tu paspēji tieši laikā. Vēl pēc sekundes Ehnatons būtu brīvībā.
- Kas notika, kad parādījās lācis? Filipa jautāja. Mēs uztraucāmies par jums.
- Kad uzradās lācis? Rakšasasa kungs pārjautāja. Es izmantoju savu ļoti ierobežoto spēku, lai ap mums radītu sniega būdu. Protams, tas bija viss, kas man tobrīd ienāca prātā.
- Un ne mirkli par vēlu, Grounins piebilda. Ja nebūtu tās sniega būdas, mēs tagad būtu lāča vēderā.
Viņi piesardzīgi paskatījās uz leduslāci, kurš laimīgā kārtā joprojām viņus ignorēja, ķerdamies pie vārītā laša. Lāčiem nekas tā negaršo kā lasis. Tomēr draugi aizvien turējās pienācīgā attālumā no lāča, sekojot Filipai un Nimrodam atpakaļ uz nometni.
- Kā jūs jūtaties? Džons jautāja Nimrodam, kad viņi bija atgriezušies nometnē.
- Tīri labi, Nimrods atbildēja. Paldies tev un Filai. Nevienam tēvocim nekad nav bijusi drosmīgāka māsasmeita un māsasdēls. Jūs esat visa džinu dzimuma lepnums.
- Ko mēs darīsim ar viņu? jautāja Džons par krūku, ko vēl aizvien turēja rokās.
- Jā, tev taisnība, sacīja Nimrods. Es nejutīšos ērti, līdz droši nebūsim tikuši vaļā no šā brutālā gara.
Kādu stundu vēlāk, kad telts siltumā Nimroda džina spēki bija atgriezušies, viņš apsaitēja krūku ar titāna stieples pinumu un iemeta to dziļā ledus caurumā, kuru bija izurbis līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam. Tā, viņš noteica. Manuprāt, mēs vairs neko nedzirdēsim par Ehnatona spoku.
- Es tā ceru, Filipa piebalsoja.
- Un tagad, Nimrods sacīja, ja jums nekas nav pretī, man ir laiks paviesoties jūsu lampā, Rakšasasa kungs. Man nepieciešama karsta vanna, krūze tējas un tad kārtīgs miegs. Jūs nevarat iedomāties, cik nogurdinoši bija tajā velnišķīgajā krūkā. Cīnoties pret Ehnatona ļauno garu ik rītu, ik dienu un vakaru. Esmu gluži bez spēka.
- Dažiem jau labi, Grounins žēlojās pēc tam kad Nimrods un Rakšasasa kungs bija pazuduši bronzas lampā. Es saku, dažiem jau ir labi. Es vēlos, kaut arī varētu ieiet karstā vannā un iedzert pamatīgu krūzi tējas.
Džons un Filipa paskatījās viens uz otru un pasmaidīja.
Kāpēc gan ne? viņi teica.
Un, lai cik neticami tas būtu licies Volodjam, pēdējo stundu Ledus bāzes teltī, pirms viņi lidoja atpakaļ uz Sredņaja salu un tad uz mājām, Grounins pavadīja, baudot karstu tēju un labāko vannu, kādā jebkad bijis.
26. nodala epilogs kvogĀ
Atgriežoties Londonā, lielais jaunums bija tas, ka Ehnatona septiņdesmit pazudušie džini, kurus laikraksti bija nodēvējuši par Septiņdesmit no Blūmsberi, tikuši deportēti uz Ēģipti. Tas viņus visus darīja ļoti laimīgus, jo pēc vairākiem tūkstošiem gadu visi viņi bija ļoti noilgojušies pēc savas zemes un skata uz piramīdām. Pa to laiku, dvīņiem par prieku, pilsētu bija pārņēmis karstuma vilnis. Ar temperatūru pāri deviņdesmit grādiem pēc Fārenheita Londonā valdīja gandrīz tāds pats karstums kā Kairā, un īso laiku, kas viņiem atlika pirms atgriešanās mājās Ņujorkā, Džons un Filipa varēja izmantot tuksnesim tuvā temperatūrā, lai Nimroda pieredzējušajā vadībā turpinātu apmācību kā džini. Viņi sāka mācīties, kā likvidēt trīs vēlēšanās, kā ceļot ārpus sava ķermeņa robežām un kā atklāt citus džinus; vini vēl mācījās džinu vēsturi un krietni vairāk Bagdādes likumu no Rakšasasa kunga; un tāpat viņi iemācījās spēlēt astaragali.