j
- Trampa kundze! Filipa iesaucās. Vai jūs pagriezāt stiprāk gaisa kondicionēšanu?
- Nē, es nepagriezu stiprāk gaisa kondicionēšanu. Kāpēc lai es to darītu? Man patīk strādāt krāsnī. Daži cilvēki maksā lielu naudu, lai ietu uz vingrošanas zāli, sēdētu tvaika pirtī un svīstu. Bet es? Esmu priecīga, ka varu atnākt šurp un tikt pie tām pašām procedūrām par velti. Trampa kundze pasmējās par savu jociņu un, aizcirtusi galda piederumu atvilktni, atspiedās pret virtuves darba virsmu, ar roku piesegdama muti, lai bērni neievērotu viņas trūkstošo zobu, kaut gan viņi to vienmēr pamanīja.
- Mēs allaž jūtamies mazliet nosaluši, kopš atgriezāmies no slimnīcas, Džons paskaidroja.
Trampa kundze uzlika vēsu roku Džonam uz pieres.
- Nešķiet, ka tev būtu temperatūra, viņa teica. Bet varbūt jūs esat saaukstējušies.
- Tiešām, Džons neatlaidās. Mēs jūtamies labi. Mums tikai ir mazliet auksti, tas arī viss.
- Auksti, viņš saka, Trampa kundze ieķiķinājās.
- Ārā ir deviņdesmit grādi [1] un septiņdesmit pieci procenti gaisa mitruma. Viņa papurināja galvu. Viss, ko es varu teikt, nevainojiet mani, vainojiet savu māti. Vai tā ir taisnība, ko par jums abiem esmu dzirdējusi?
Filipa saspringa un ar aizdomām nopētīja Trampa kundzi. Ko jūs esat dzirdējusi?
- Jūs esat tik laimīgi bērni, Trampa kundze sacīja.
- Kad es biju maza, nekad netiku uz vasaras nometni. Es vispār nekad nekur neesmu braukusi.
- Uz kurieni jūs labprāt brauktu? Filipa samierinoši jautāja, izdabājot Trampa kundzei. Ja jūs varētu izvēlēties.
- Ja man būtu nauda? Es aizbrauktu uz Romu un apciemotu savas meitas. Viņas abas apprecēja itāliešus.
- Vai aizbraukt uz Romu ir ļoti dārgi? Džons jautāja.
- Tādai kā man tas maksā diezgan daudz, varat man ticēt. Bet varbūt kādudien es aizbraukšu, ja laimēšu loterijā.
- Kādam ir jālaimē, Filipa apgalvoja, kurai patika Trampa kundze un kurai bija viņas žēl. Kāpēc lai tā nebūtu jūs?
- Kādudien, iespējams. Trampa kundze pacēla acis un vienu roku pret debesīm. Es to ļoti vēlos.
Filipa ievaidējās un pēkšņi noslīga uz virtuves krēsla.
- Vai ar tevi viss kārtībā, mīļā? Trampa kundze jautāja.
Filipa pamāja ar galvu. Viss ir labi. Es tikai uz brīdi tā savādi jutos, tas arī viss. It kā būtu zaudējusi visu savu enerģiju. Viņa papurināja galvu.
Trampa kundze atnesa Filipai glāzi ūdens, kuru viņa izdzēra, iekams atcerējās, cik ļoti viņai riebās Ņujorkas ūdens garša.
Pāris minūtes vēlāk, juzdamās pilnīgi atlabusi, Filipa nopūtās un pasmaidīja. Tas ir dīvaini. Tagad es atkal jūtos labi.
- Tā jau es sacīju. Pēc operācijas nevajadzētu tik drīz celties un staigāt apkārt. Jums abiem, bērni, vajadzētu būt gultā. Vai nevēlies vēl ūdeni?
- Fū! Paldies, nē, Filipa atbildēja. Viņas skatiens atdūrās pret Trampa kundzes rokassomiņu, kas atvērta atradās uz darba virsmas, un pret cigarešu paciņu, kuru viņa varēja redzēt pašā virspusē. Bet… Vai zināt, tas ir tik ļoti savādi, ka es to nemaz nevaru izskaidrot, bet pēkšņi man ir tik milzīga vēlēšanās… Filipa vilcinājās pabeigt sakāmo, it kā to būtu pārāk briesmīgi izrunāt, un tā arī bija. Viņa pati jutās šausmu pārņemta.
Trampa kundze spalgi iesmējās un tad ar roku kautri piesedza muti, it īpaši trūkstošo zobu, uzminējusi, kas Filipai bija padomā.
- Jūs, bērni, esat lieli jokdari, viņa teica.
- Nevaru to izskaidrot, Filipa turpināja. Es gribu teikt, man riebjas doma par cigaretēm. Zinu, ka tās tiešām nodara ļaunu. Un es vēlos, kaut mana māte nesmēķētu. Bet tagad man uznācis pēkšņs valdzinājums uzsmēķēt. Lūdzu, Trampa kundze. Vai es drīkstu paņemt vienu no jūsu cigaretēm?
Trampa kundze paskatījās uz Džonu. Vai viņa joko, vai?
Džons paraustīja plecus un neteica neko. Klusībā viņš cerēja, ka Trampa kundze varētu piekrist, jo dīvainā kārtā viņam bija tā pati savādā sajūta kā māsai. Doma par cigareti un, vēl jo svarīgāk, tās radītajiem dūmiem, mazo, gailošo, karsto oglīti galā šķita tik valdzinoša un neizraisīja viņā pretīgumu, ko viņš parasti juta, vērojot smēķētāju. Likās, ka viņam ir vajadzīgi dūmi un karstums, it kā viņa ķermenis domātu, ka visas ugunīgās blēņas, aizsmēķējot cigareti, varētu sniegt kaut kādu siltumu kā atbildi aukstumam, kuru viņš juta joprojām.
- Lūdzu, Trampa kundze, Filipa neatlaidās. Mīļš lūdzu ar sārtu lentīti.
- Vai jūs gribat, lai mani atlaiž? Trampa kundze nervozi iesmējās. Ak kungs, nekad neko tādu neesmu dzirdējusi. Vai tu vispār kādreiz esi smēķējusi?
- Nē, Filipa atbildēja. Liekas, man vienkārši iešāvās prātā šī doma.
- Man arī, Džons atzinās. Un man nav ne jausmas, kāpēc.
- Tāpēc, ka jūs esat dvīņi, Trampa kundze paskaidroja.
Džons pamāja. Taisnību sakot, viņš teica, mēs tikai muļķojāmies. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz māsu, vēlēdamies, lai viņa saprot. Tāpēc ejiet vien un izsmēķējiet cigareti dārzā, kā jūs parasti to darāt. Mums likās, ja mēs pateiktu, ka gribam cigareti, jūs būtu tik satriekta, ka, iespējams, pati atmestu. Vai tā nav, Fil?
- Jā, viņa teica, sākdama saprast, ko brālis ar to grib panākt. Kaut kāda iemesla dēļ viņa bija sākusi domāt par to, kā Vinstons, rotveilers, kas agrāk bija pazīstams kā Nīls, mēdza pienākt klāt, kad tēvs smēķēja cigāru un ostīt gaisu. Tas bija tikai slikts joks. Ejiet un uzsmēķējiet. Mēs negribētu samaitāt jūsu prieku.
Trampa kundze pamāja ar galvu. Tiešām, kad dvīņi bija ienākuši virtuvē, viņa tikko bija gribējusi iziet dārzā uzsmēķēt cigareti. Šo brīdi viņa bija gaidījusi vairākas stundas. Viņa paņēma savu Salem cigarešu paciņu un izgāja dārzā.
Abu plāns veidojās gandrīz telepātiski, dvīņi sekoja Trampa kundzei dārzā un apsēdās blakus viņai dārza krēslos, uzmanīgi vērojot, kā viņa aizsmēķēja cigareti un tad izpūta zilu dūmu mākoni.
- Tieši tur mums paredzēts braukt uz vasaras nometni, Filipa ierunājās. Uz Salemu.
Trampa kundze izskatījās pārsteigta. Dīvaina vieta vasaras nometnei, viņa sacīja. Es gribēju teikt, ņemot vērā vēsturi un visu pārējo.
- Tieši par to mēs esam domājuši, Džons piebalsoja. Mēs skolā mācījāmies Artūra Millera lugu Salemas raganas. Un… Viņš paostīja dūmu pilno gaisu. Un jums ir taisnība: tā nav īstā vieta vasaras nometnei.
- Nē, tiešām nav, Trampa kundze teica. Tomēr es ceru, ka tā būs ļoti jauka, kad uz turieni aizbrauksiet jūs.
- Jā, Filipa piekrita, dziļi ieelpodama Trampa kundzes dūmus caur ieplestām nāsīm. Vienīgi mēs iedomājāmies, ka varbūt labprātāk brauktu uz Eiropu.
Pamazām Trampa kundze sajuta sev pievērstās dvīņu acis, it kā tie būtu kaķi, kas vēro kādu ēdam kārdinošu zivs gabalu. \
- Jauks vakars, Džons nevainīgi piebilda, kamēr viņa māsa skaļi ošņāja gaisu.
- Jā, vai ne? Filipa sacīja, kamēr viņas brālis darīja to pašu.
Trampa kundze sarauca pieri. Vai jūs esat…? Viņa dusmīgi piecēlās kājās, nometa cigareti uz bruģakmeņiem un nospieda to ar savu sporta kurpi. Atklāti sakot, viņa paziņoja, atgriezdamās virtuvē, es neko tādu neesmu redzējusi. Man vajadzētu pateikt jūsu mātei, lūk, ko man vajadzētu darīt. Jums par laimi, neesmu tāda, kas iet tenkot par cilvēkiem. Pat par tādiem diviem cilvēkiem ne, kas pelnījuši kārtīgu pērienu.
Juzdamies diezgan nokaunējušies par sevi, dvīņi palika sēžam dārzā, skatīdamies augšup oranžajās debesīs.