Выбрать главу

Viņš pabāza degunu laukuma vienīgajā ēdnīcā, ieska­tījās telpā, kur sēdēja, dzēra un runāja bars vecu vīru. Papa tur nebija, bet Andrim vismaz izdevās apmainīt savu mēteli pret puslitra Stoļičnajas pudeli.

Viņš jau grasījās pamest laukumu, bet tad viņam pa­laimējās vienā no vismazāk ticamajām vietām kafej­nīcā “Pingvīns”, Andra bērnības templī. Iedams tai ga­rām, viņš pazina papa balsi un smaidīdams pagriezās. Lai sastingtu kā stabs.

Paps sēdēja pie koka galdiņa kafejnīcas ārpusē. Viņa zodu klāja sirmot sākuši rugāji un acis bija krietni sasārtušas, tomēr viņš smējās. Otrā pusē galdiņam sēdēja mamma, un viņas brūni nosauļotajā sejā rotājās smaids. Starp viņiem, ar saldējumu noķēzījis vaigus, milzīgu

“Eskimo” laizīja puisēns. Gadus desmit vecs, ar vasarraibumiem. Ēzdams gardumu, viņš pa brīdim uzmeta papam starojošu skatienu.

Andris vērās pats uz sevi pirms daudziem gadiem. Ēst saldējumu ar papu kafejnīcā “Pingvīns”. Cik gan reižu viņš bija lūdzies, lai viņu šurp atved?

Citreiz, vienmēr skanēja atbilde. Citreiz, vēlāk, ne šo­dien.

Tagad, kad Andris redzēja papu šeit savu papu tādu, kāds viņš varēja būt bijis, jauki pavadot laiku ar savu dēlu tādu, kāds Andris varēja būt bijis… Andris saprata, ka viņam ir tikai viens jautājums.

Kāpēc šis zēns, nevis es? Kāpēc, papu?

Andris pagriezās. Devās projām, šņabja pudelei smagi gulstot rokā. Viņš dzers viens pats.

Viņa plecam pieskārās roka. Viss kārtībā? And­ris paskatījās atpakaļ. Tur stāvēja paps un raudzījās uz viņu. Pa brīdim skatiens noslīdēja līdz pudelei.

Andris apspieda vēlmi paslēpt to aiz muguras. Viss kārtībā.

-    Es tevi atceros, paps sacīja. Tu esi Annas draugs, vai ne? Nāc, piesēdi kopā ar mums. Viņš pamāja gal­diņa virzienā.

Andris izspieda smaidu un pamāja mammai. Viņa nedroši pamāja pretī. Bija tik sāpīgi skatīties uz viņu… Uz mammu, kas bija pievīlusi savu dēlu, pametusi viņu pirms tik daudziem gadiem. Tā vietā viņš pievērsās papam. Es šodien nevaru.

-      Vai tiešām? paps vēlreiz paskatījās uz pudeli Andra rokā. Esi pārliecināts?

Andris pazina jautājumu papa acīs. Pazina negribīgo, slikti maskēto vēlmi. Zināja, ka viņš spētu salauzt papu, tāpat kā paps bija salauzis viņu.

Ar šo apziņu bija gana. Vajadzēja būt gana.

-     Atvaino, Andris sacīja. Nevaru.

Paps uzsmaidīja un smaidā jautās atvieglojums.

-      Atvainoties gan nevajag, viņš sacīja. Starp citu, man ir jāpasaka tev paldies. Todien tu mani pamatīgi pārbiedēji.

-     Pārbiedēju?

Paps pamāja. Es biju izmisis. Man vajadzēja mai­nīties, ļoti vajadzēja. Es lūdzos, kaut šī pārmaiņa nāktu, bet tā nenāca. Tad parādījies tu. Es tevi saskatīju… Es tevī saskatīju to, par ko pats kļūšu, ja neapstāšos.

Šie vārdi Andrī kaut ko pārrāva. Tu lūdzies? Viņš iesmējās, bet tie nebija laimīgi smiekli. Mēs esam apmetuši pilnu loku, tu un es!

-     Nesapratu?

-     Nekas, nekas, Andris noteica un pagriezās, lai dotos tālāk. Es priecājos, ka viss ir nokārtojies.

Paps vēlreiz satvēra viņa plecu. Tiešām, draugs, vai ar tevi viss būs kārtībā? Zini, tev nevajadzētu dzert vienam.

Andris pavērās uz papu. Cieši ieskatījās tēvā un sajuta siltumu, kas strāvoja no viņa, tad izspieda smaidu.

-     Ar mani viss būs kārtībā, Andris teica. Tiešām.

Viņš devās atpakaļ uz metro, rokā turēdams pudeli.

Rīgas metro. Valmieras maršruts. Andris sēž viens pats un dodas mājup. Vilciens ap viņu ir tukšs, tikai

čīkstoņa, tikai graboņa. Aiz loga garām skrien klinšu siena.

Andris aizver acis un ļauj vagona klaboņai ieaijāt sevi. Viņš gandrīz spēj iedomāties sevi atkal sēžam uz papa ceļgala, kas te paceļas, te nolaižas. Klipu, klapu, paps skaita. Klipu, klapu, metro brauc. Paps, kāds viņš varētu būt bijis. Paps, kāds viņš ir tagad.

Andrim tas nepalīdz. Viņš gribēja, lai paps mainī­tos, un viņam izdevās to panākt. Bet tā ir pārmaiņa, kuru spēja panākt tikai dēls dzērājs. Dēls dzērājs, kurš atgriezās no nākotnes kā atbilde uz papa lūg­šanām.

Tiešām jocīgi. Viņi bija iekļuvuši lamatās. Viņi abi vienlaikus nekad nebūs brīvi. Vai nu viens, vai otrs iesprostots.

Bet Andris atceras papa smaidu un apzinās, ka tas ir to vērts.

Viņam pašam paliek vien pudele. Andris pārliecinās, ka tā vēl arvien zvalstās viņam līdzās. Zvalstās. Labi. Labi. Andris pagriež pudeles metāla korķīti.

Blāc! Apdullinošs troksnis. Vagons pamatīgi sašūpo­jas, palecas. Andris izlido no sava sēdekļa, tupus aizrāpo pa grīdu.

Viņš pieķeras pie stangas, bet vagons turpina lēkāt augšup un lejup, šurpu un turpu, un viņš knapi spēj noturēties. Visā šajā haosā viņš aptver patiesību. Ja paps ir mainījies, ja paps vairs nedzer, kas notiks ar Andri pašu? Kas notiks ar dzīvi, kuru viņš uzcēlis uz savas ģimenes drupām?

Žilbinoši balta gaisma.

Vilciens apstājas, taču tagad ir dzirdams cits, sāpīgi skaļš troksnis. No augšas lejup gāžas ūdens. Dauzīdams vagona jumtu. Triekdamies garām logiem. Dzidrs, dzidrs ūdens.

Nē. Andris pieceļas stāvus. Viņš skatās, kā logi ielie­cas uz iekšu. Nē, viņš zina. Tas nav ūdens.

Viņš paskatās uz durvīm, iedomājas par bēgšanu, saprot, ka glābiņa nav. Saprot to, ko zinājis jau gadiem ilgi. Tādiem kā viņam nav glābiņa.

Stikls sašķīst. Simtiem tonnu šķidruma iegāžas va­gonā, triec viņu atpakaļ, skalojas pāri Andrim, smeļas viņam mutē. Liek viņam aizrīties.

Ap Andri trako šņabja grēku plūdi.

Andris saprot, ka atliek tikai viens. Viņš paver lūpas un ļauj straumei ieplūst mutē.

Andris aizvērtām acīm laiza savu “Eskimo”. Viņu silda vakara saule. Mamma un paps par kaut ko pļāpā. Viņš dzird vecāku balsis, bet nespēj saklausīt vārdus. Vārdiem nav nozīmes. Andris smaida.

Autora komentārs

Stāstu par Andri Pakalniņu man savā ziņā rakstīt bija vis­grūtāk. Tas ir viens no retajiem maniem stāstiem, kuru es būtu varējis rakstīt arī latviski. Darbība notiek Latvijā, lai gan para­lēlā realitātē, un arī varoņi ir latvieši. Rakstot man bija jādomā gan par to, kā to visu attēlot ārzemju lasītājam, gan par to, kā to uztvers latvieši. Pieskaņojot stāstu publikai, kas ar Latviju nav pa­zīstama, šis tas ir jāpaskaidro vairāk, jāpasniedz citādā gaismā, nekā rakstot cilvēkiem, kuriem viss aprakstītais pazīstams.

Protams, latviešiem arī ir skaidrs, ka Rīgā metro nav bijis un, visticamāk, nebūs. Lai kā būtu ar padomju laika sapņaina­jiem projektiem, Rīgā vienkārši nav pietiekami augsts cilvēku blīvums, lai metro būtu patiesi izdevīgs transporta risinājums. Bet, tam par spīti, man tomēr patīk pasapņot kā būtu, ja būtu…

Dzīvojot Ņujorkā, brauciens metro bija ikdienas sastāv­daļa. Bieži bija burzma, karsti, neērti, bet tomēr nespēju (un negribu) iedomāties Ņujorku bez metro. Braucot metro, klau­soties vagonu klaboņā, bieži gluži vai iegrimu transā, iedomu pasaulē, un pilsēta paskrēja garām kā vienā mirklī. Šo izjūtu arī gribēju pārnest uz Rīgu un attēlot stāstā.

Bet nostalģija pēc pagātnes Latvijas, kura parādās stāstā, tekstā ienāca gluži dabiski… Lai gan padomju laikus piedzī­voju tikai pašā bērnībā, sajūta, ka pazīstu tikai pagātnes Lat­viju, man rodas bieži. Katru reizi, kad pēc ilgāka laika atgriežos Rīgā, viss it kā šķiet pazīstams, bet tomēr zināmā mērā svešs, mainījies neuzkrītošos veidos, kurus pamanu un saprotu tikai ar laiku. Mana Rīga jau ir pagātnē.