Metro meiteņu dimensija
Jau pirmajā gadā pēc pārvākšanās uz Ņujorku Džons atklāj metro meiteņu dimensiju. Vilciens pienāk 14. ielas stacijā. Vaļā slīdošajās durvīs viņš pamana bruneti ar izskūtiem deniņiem, grebeni un krekliņu, uz kura rakstīts “Nospied Podziņu, Ja Uzdrīksties”. Džons zina, ka viņiem kopā būtu labi. Viņi smietos par neķītriem Būdas piekariņiem Sentmarka ielas bodītēs, viņi skatītos pretenciozas krievu teātra izrādes un mīlinātos pēdējās rindas tumsā, viņi stāvētu rindā pie Trader Joe’s veikala kases, sadevušies rokās.
Džona lūpas veras, lai uzrunātu bruneti, bet viņa jau ir pagājusi garām, viņa ir prom, un Džons stāv uz platformas ar Bruklinas ekspreša griezīgo zāģi kaulos. Meitenes jasmīnu odekolona dvesma skūpsta puiša ādu, bet tie ir meli. Viņa nebija tuvu, viņa nebija aizsniedzama. Viņa dzīvo metro meiteņu dimensijā; nekādi zemes spēki nespēj šķērsot šo bezdibeni.
Kādu dienu Džons gaida šķērspilsētas vilcienu, liedams sviedrus L maršruta augusta siltumnīcā. Viņa stāv turpat līdzās smalka meitene saules izbalinātiem matiem, viņa pa brīdim nopūšas, pāršķirdama lappusi Prusta romānā. Nosauļotie pleci līgani paceļas un nolaižas. Viņi varētu kopā lasīt Vudhausu, meitene un Džons. Viņa tēlotu Vūsteru, Džons Džīvzu; smieklīgākajās
vietās viņš skūpstītu meitenes nabiņu un pūstu tajā gaisu.
Džons nokremšļojas, lai pavēstītu to visu viņai, bet vējā sāk šūpoties metāla maršruta zīmes 8. avēnijas vietējais, 8. avēnijas vietējais, šurpu un turpu, šurpu un turpu. Brāzma no tuneļa sapurina meitenes matus, un vilciens ir klāt, un veras durvis, un visi sakāpj vagonā, un tur nu viņa sēž, degunu iebāzusi grāmatā. Un Džons sev prasa, ko gan viņš bija iedomājies? Kas gan viņiem varētu būt kopīgs neaptēstam Zemes dēlam un princesei no metro meiteņu dimensijas?
Šī mācība nav viegla, un Džons to apgūst palēnītēm.
Nāk rokermeitene zaļi svītrotā krekliņā, skinhede ar pūķa tetovējumu uz pleca, miniatūrā bibliotekāre, kura rauc savu vasarraibumaino degunu, lai pavirzītu augstāk brilles. Ak jā, vēl ir Elizabete, jā, Elizabete no Veina aptiekas (ar uzrakstu uz krekla “Pajautā man par mūsu pudelīšu krāsu sistēmu”). Viņas mati ir saņemti uz pakauša ar plastmasas matu sprādzi ķirzaciņas formā, ķiršsarkanās lūpas ik pa brīdim nodreb smaida priekšnojautā, un tā (
visu ceļu līdz pat Fultona ielai. Visu četrdesmit minūšu garumā līdz pat Fultona ielai, kamēr ģitārists dzied un biznesmenis lādējas, kamēr metāliskie skaļruņi atkal un atkal atkārto dāmas-un-kungi-mūsu-vilciens-kavējas-josatiksmē-radies-sastrēgums, bet Džons neuztraucas par kavēšanos, nē, nepavisam. Viņš stāv, atspiedies pret stangu un ik pa brīdim uzmet slēpu skatienu Elizabetei neaizraujies, nedari to pārāk bieži, retāk, retāk! Viņš nokremšļojas un pakasa pakausi, un spiežas arvien tuvāk, tuvāk, tuvāk pie metro meiteņu dimensijas sienām.
Kāpiens līdz ielai ir smags. Cīņa pret Zemes pievilkšanas spēku atgādina viņam par Visuma likumiem jā, par gravitāciju un elektromagnētismu, un metro meiteņu dimensionalitāti. Tā ir svarīga mācība, viņš piekodina pats sev. Viņš tagad ir pieaudzis cilvēks. Viņš tagad ir liels puisis lielā pilsētā, un ir lietas, kuras lielam puisim lielā pilsētā ir jāzina. Tev nebūs iekārot meiteni metro, meiteni liftā, meiteni rindā uz labierīcībām. Viņu tuvums ir ilūzija. Viņas atrodas tālu no tevis, neticami tālu.
Džons ir apguvis šo mācību, tomēr viņa sirds ir smaga. Katrs brauciens kļūst par sāpīgu pienākumu. Viņš vagonā cenšas nepacelt acis, liek tām urbties grāmatā, mēģina aizmirst, ka metro šajā pilsētā ir pieejams abiem dzimumiem.
Reiz kādā vēlā vakarā, kad vilciens kavējas un Džons ir nāvīgi noguris, uz perona soliņiem nav brīvu vietu. Nevienas brīvas vietas, izņemot vienu līdzās meitenei krekliņā ar uzrakstu “Nindzju komanda”. Viņa klabina klēpjdatoru, kas aplīmēts ar smieklīgām kaķēnu bildītēm. Pirmajā mirklī Džons grib apsēsties viņai līdzās, bet tagad taču viņš ir gudrs, viņš ir apguvis mācību. Viņa ir metro meitene, pavisam noteikti. Viņa atrodas metro meiteņu dimensijā, un “Tev nebūs domāt par viņu”, un “Tev nebūs iekārot viņu”, un “Tev būs novērst skatienu”, un…
Viņa paskatās augšup. Tad atkal nolaiž acis.
Visums nodreb. Aizlaicīgos dziļumos uzplaiksni atklāsmes stars. Kaut kur Tibetā, kalna virsotnē, zvana dziļdobjā dunoņa skandina laikmeta beigas.
Meitene vēlreiz paceļ skatienu. Viņa pasmaida. Laiktelpa sāk plaisāt.
- Čau, Džons bilst un ielaužas paralēlajā dimensijā.
Autora komentārs
Esmu pilnībā pārliecināts, ka metro meiteņu dimensija patiesi eksistē. Tas ir jebkuram vīrietim pazīstams fenomens. Tu stāvi metro vai vilcienā, vai autobusā, un, lūk, sēž meitene skaista, izskatās interesanta, tu ļoti labprāt ar viņu iepazītos. Bet tu neredzi nekādu ieganstu, lai uzsāktu sarunu, un laiks paiet. It kā viņa tev ir blakus, bet tikpat labi varētu būt citā dimensijā. Viņa izkāpj nākamajā pieturā, un viss.
Tās ir ierastās šī stāsta beigas, bet dažreiz tomēr sanāk arī citādi.
Šajā stāstā ieliku arī savu mīlestību pret metro un pret Ņujorku kā pilsētu. Ņujorkas metro būtībā ir visas pilsētas mikrokosms. Tur satiekas miljonāri un apkopēji, imigranti un vietējie, melnie, baltie, aziāti un visi pārējie. Ņujorkas metro tirgojas, kaujas, bučojas, muzicē. Pietiek izbraukt ar 4. maršruta vilcienu no Bronksas cauri Manhetenai līdz galapunktam Bruklinā, un jau rodas sajūta, ka esi izbaudījis visu pilsētu.
Ar sveicieniem no Virdžlnijas
- Denij, kāpēc jūs, ielinieki, ēdat mājsēžu smadzenes? Virdžīnija man vaicāja.
Mēs pļāpājām kā veci draugi, piemetušies Varanas parka stūri, kur pilsēta robežojas ar Fermsienu un nāves laukiem, kas plešas aiz tās. Es iekārtojos ērtāk pret Sienas pamatni. Pāri sejai pēcpusdienas svelmē gāzās sviedri.
- Jocīgs jautājums, es atbildēju, it īpaši, ja to uzdod mājsēde.
Labāks jautājums kāpēc es vēl nebiju aprijis viņas smadzenes? Viņa bija atnākusi viena, uzrunājusi mani no tumšā tuneļa, kas veda zem milzīgās, no stikla un akmeņiem būvētās Fermsienas siltumnīcas un beidzās tuksnesīgajos klajumos aiz tās. Es būtu varējis viņu atsmadzeņot ar savu cirvi kā kuru katru citu māj sēdi. Taču šoreiz smadzeņu kāre mani nepārņēma savā varā. Es puslīdz spēju apvaldīt drebošās rokas un klabošo žokli.
Iespējams, tas tālab, ka viņu sauca Virdžīnija. Es atcerējos šo vārdu no bērnības laikiem. Savu pašnāvības zīmīti mamma savulaik atstāja uz izbalējušas pastkartes ar šo vārdu. Uzraksts “Ar sveicieniem no Virdžīnijas” stiepās pāri laivotājiem, kas, acis pārgriezuši, traucās lejup pa putās sakultām krācēm.
Virdžīnija pielieca galvu. Melnie, garie mati kā aizkars noslīdēja pāri viņas plecam. Citi mājsēži no mana skatiena sarautos, bet viņu, šķiet, tas nebiedēja.
- Es to nespēju izprast, viņa turpināja. Ēdiena taču jums netrūkst. No pārtikas, ko pārvedat no Fermsienas līdz Mājām, jums ļaujam paturēt pusi. Tas ir dāsni, ņemot vērā pārējo, kas jums tiek piešķirts kā atlīdzība, drēbes, ierīces, pat ieroči. Kāpēc jūs ēdat mūsu smadzenes, ja mēs nokļūstam uz Ielas?
Es nervozi sagrozījos, par spīti DNS Piederības Tehnoloģiju cirvja mierinošajam smagumam manās rokās (tas man palicis mantojumā no mammas jebkurš cits, kurš mēģinātu tam pieskarties, dabūtu pa nagiem tā, ka melns gar acīm nogrieztos). Laikam tak mums nepatīk redzēt mājsēdi klīstam apkārt. Kad Ielas gravitācija mūs sagrābj dzimšanas brīdī vai tad, kad nodeg māja vai notiek kas tamlīdzīgs, atpakaļceļa vairs nav. Mums vairs nekad nebūs lemts iekļūt Mājās. Mums nebūs grāmatu un virtuves, un siltas gultas, kur izgulēties.