- Ak tā, Virdžīnija sacīja. Tad vēlreiz: Ak tā.
- Tagad tu saproti.
Virdžīnija vārgi iesmējās. PM Bārlijs apgalvo, ka Dievs sadala ļaudis atbilstoši īpašumam, kas tiem pieder. Laikam jāsecina, ka šī ir Dieva drošības sistēma.
- Reproduktīvās drošības sistēma, es sacīju. Jāsaglabā sabiedriskā kārtība! Jārūpējas, lai īpašums paliktu ģimenes rīcībā! Mājas kā mantojums, ko māte nodod bērnam. Un, ja gadās kāda kļūme ja kaut kas saiet grīstē un sīko izmet uz Ielas -, ko tur var darīt, tāds nu reiz liktenis. Mēs varam alkt atgriezties Mājās, alkt tik ļoti, ka jārij jūsu smadzenes, lai tiktu atpakaļ, bet tas nedarbojas, nē, kungs, nekādā gadījumā. Mums Mājas nepienākas. Mums nav nekādu īpašumu un uz Ielām nekāda būvēšanās nav pieļaujama, nē, kungs, nekādā gadījumā! Ārpus zonējuma! Ārpus zonējuma, jūs, kucēni!
- Ak tā, Virdžīnija vēlreiz noteica. Pa viņas vaigu noritēja asara. Mēs… mēs nespējam…
- Nekāda zinātne vairs nelīdzēs, es sacīju. Jums vairs nav zinātnes, kas spētu to saprast, kur nu vēl palīdzēt mums.
- DNS. Viņa lēnām izrunāja burtus, kā senas lūgšanas noslēguma frāzi. Mēs tik tikko to atceramies…
- Būs jau labi, es mierināju, piespiezdamies Virdžīnijai ciešāk un nosiekalojot viņas plecu. Savā ziņā tas bija atvieglojums. Mēs neko nevarējām darīt, nedz mamma, nedz es. Tā nu tas notiek. Es nekad nekļūšu par mājsēdi. Man nekad nebūs grāmatu un virtuves, un siltas gultas, kur apgulties. Es esmu citāds. Un tas nozīmē, ka…
- Tas nozīmē, ka tu mani apēdīsi.
Es iedomājos, ka viņa iespiegsies un mēģinās bēgt. Bet viņa nekustēdamās gaidīja.
- Tā gan.
- Jo tā jūs, ielinieki, darāt, viņa turpināja.
- Tā gan.
Es pastiepu pret viņu rokas.
* * *
Iepriekš neiekļauta informācija:
Es pastiepu pret viņu rokas.
- Tev kaut kas ir jāzina, viņa sacīja.
Es apstājos.
- Pēc septiņiem mēnešiem man būs bērns, viņa teica. Es gulēšu uz muguras pret atvērtām durvīm ar skatu uz Ielu un izgrūdīšu to pasaulē.
Es atsprāgu no viņas.
- Es ceru, ka mazais paliks ar mani, viņa turpināja. Es ceru, ka viņš būs mājsēdis.
Tomēr viņas acis atzinās, ka viņa tam netic. Viņa nebūtu nākusi ar mani satikties, ja tam ticētu. Viņa nebūtu pakļāvusi sevi tādam riskam.
Tāpēc es vēl nebiju Virdžīniju apēdis. Es to nespētu, ne es. Sīkais lidos. Ielas gravitācijas saukts. Mana zemapziņa to uzminēja; es spēju to saost.
Es atcerējos mammu, kā viņa sēdēja savā šūpuļkrēslā. Pankūkas un piens uz lieveņa. Mamma televizora atspīdumā viņa tikai šūpojas un šūpojas, un nebilst ne vārda, kamēr es ēdu un skatos, un raudu.
Es novērsos. Gan jau būs citi mājsēži.
- Sūti savu bērnu pie manis, kad pienāk laiks, es teicu. Sūti savu bērnu pie manis ar sveicieniem no Virdžīnijas.
* * *
Autora komentārs
Stāsts “Ar sveicieniem no Virdžīnijas” radās diennakts laikā, Holivudā, Rūzvelta viesnīcā, kur biju ieradies uz konkursa Writers of the Future noslēguma ceremoniju un apbalvošanu. Nedēļu pirms noslēguma kursus uzvarētājiem vadīja ievērojamie amerikāņu fantasti Tims Pauers un K. D. Ventvorsa. Viens no uzdevumiem 24 stundu laikā sarakstīt pilnīgi jaunu stāstu.
īsā laikā sarakstīt stāstu es gan jau mācēju, bet uzdevumu interesantāku padarīja divi nosacījumi. Viens stāstā bija nepieciešams iekļaut atsauci uz objektu, kuru mums katram izsniedza K. D. Ventvorsa. Manā gadījumā tā bija pastkartīte no Rietumvirdžīnijas štata, uz kuras bija uzzīmēti laivotāji un uzrakstīts “Ar sveicieniem no Rietumvirdžīnijas”. Pastkarti stāstā ievietoju gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo Virdžīnija, protams, ir arī cilvēka vārds.
Otra prasība mums lika pastaigāt pa Holivudu un parunāties ar dažādiem svešiniekiem, neatklājot viņiem, ka mēs esam rakstnieki, lai smeltos materiālu stāstam. Pēc apmēram stundu ilgas pastaigas un vairākiem mēģinājumiem satiku pavecu afroamerikāni, ar kuru ielaidāmies garā sarunā. Izrādās, viņš kādreiz Holivudā tirgojis narkotikas, sēdējis cietumā, bet arī skrējis pakaļ skaistām un bagātām sievietēm. Vārdi no viņa teiktā, kuri man iesēdās atmiņā, bija: “Lai kā tu pūlētos
tikt prom no kriminālās ielas dzīves, iela tevi vienmēr ievelk atpakaļ.” Aizdomājos par to, kā būtu, ja iela cilvēkus pievilktu ļoti reālā, fiziskā nozīmē ja tādā veidā tiktu dalīta sabiedrība. No šīs domas arī radās viss stāsts.
Viņa jaunu dienu zombijs
Katru ritu Bobijs apciemo Čaku. Bobijs nokāpj pagrabā un pagrabina Čaka būra restes ar savu spieķi. Čaks tikai rūc un spļaudās, griež nopuvušo zobu stumbeņus griš, graš, griš, graš. Čaks ir īsts vecis, jā gan. Ja vien jūs būtu redzējuši viņu jaunības gados… Pasaulē vairs nav tādu zombiju kā Čaks.
Kad Bobijs vēl bija puika, viņam patika rāpaļāt pa pilsētas mūriem un vērot, kā pieaugušie ārpusē cīnās pret Čaka līdzgaitniekiem. Žļurkt, gaisā uzšļācās asinis, švlks, aizlidoja kāda zombija galva. Tikai Čaks vien nebija apturams. Nesen nejaucenī pārtapušais amerikāņu futbolists izcēlās ar augstāko košanas statistiku visā apgabalā, tāpēc bērniem patika viņu ienīst.
- Mammu, es būšu skaldītājs, Bobijs apņēmās pie brokastu galda. Es gribu izšķaidīt Čaka smadzenes. Mamma tikai papurināja galvu. No viņas staroja nogurums un veselais saprāts. Bobij, tas nav ienesīgs amats. Galīgi nav.
Tolaik skolā modē bija arbaleti, un zeltīti laiskajās vasaras pēcpusdienās Bobijs ar savējo caururba dažu labu zombija galvu, bet Čakam klāt šāviena attālumā viņš netika. Pienāca laiks universitātei, tad meitenēm, un drīz vien pa kājām jau maisījās izsalkuši bērneļi. Bobijs strādāja apdrošināšanas firmā un centās aizmirst par Čaku.
Reizēm uz ielas viņš saskrējās ar kādu paziņu, no kura cirvja pilēja smadzenes. Tādās reizēs Bobijs, mājās pārradies, ļāvās melanholijai un prātoja par profesijas maiņu. Tomēr bija te jāatmaksā kredīts par māju, te jāgādā par skolas naudu bērniem, te jānorēķinās par sievas iznicināšanu (viņu sakoda stāvvietā pie Trader Joe’s lielveikala).
Tad pienāca Tīrīšana. Visā valstī skaldītāji dienu un nakti šķaidīja zombiju smadzenes. Bobijs nekad nebija juties tik nospiests. Viņš izmisis vēroja, kā sarkano plankumu uz televīzijas zombijziņu kartes kļuva arvien mazāk (kamēr Bobija viduklis izplūda) un mazāk (kamēr Bobijam nosirmoja mati), un mazāk. Pienāca diena, kad Bobijs bija brīvs no parādiem un viņa māja bija brīva gan no sievas, gan bērniem. Viņš būtu varējis ķerties pie cirvja, ja vien pilsēta jau nebūtu brīva no zombijiem.
Tad Bobijam nāca ausis brīnišķa ziņa viens eksemplārs tomēr vēl eksistēja, ietupināts vietējā zooloģiskajā dārzā, ieslēgts būrī par atgādinājumu nākamajām paaudzēm. Bobijs devās to aplūkot. Brīnumu brīnums, tas izrādījās Čaks! Smirdošs, pazaudējis gandrīz visu miesu uz stilbiem, ar kreiso aci, kas karājās ārā no dobuma, bet tomēr tas bija Čaks.
- Cik nožēlojams stāvoklis! Bobijs sūrojās Čaka kopējiem. Vai tad jūs nezināt, kas viņš ir? Paklau, vismaz dodiet viņam aitu smadzenes brokastīs! Bet viņā neklausījās.
Pirmo reizi mūžā Bobijs izvēlējās grūtāko ceļu. Pirmo reizi mūžā viņš rīkojās, kā sirds lika. Viņš iztukšoja savas kredītkartes. Samaksāja naktssargam. Atbrauca