Pols pamāja bārmenim un devās taisnā ceļā uz durvīm ar uzrakstu “Tikai darbiniekiem”. Saslēgumi ar nepazīstamiem cilvēldem bija ienesīgs, bet nelegāls bizness, tāpēc saslēgumu studijas visā valstī centās palikt pēc iespējas nemanāmākas. Aiz apbružātajām durvīm atradās labi apgaismota uzgaidāmā zāle ar mīkstiem paklājiem un ādas klubkrēsliem. Studijas pārvaldnieks Bepe vecāks vīrs, kura staltais stāvs liecināja par regulāru vingrošanu un atturēšanos no kaitīgiem grēciņiem, stāvēja aiz šauras marmora letes un runājās ar divām jaunām sievietēm. Viņš pāri klienšu pleciem uzsmaidīja Polam. Es tūlīt.
Pols pamāja un iegrima vienā no krēsliem. Viņš sāka vērot sievietes izrādījās, abas bija dvīnes sparīgi sarunājamies ar Bepi. Meiteņu balsīs varēja saklausīt gan uztraukumu, gan gaidas. Droši vien pirmā reize. Pols viņas mazliet apskauda, kaut arī aizrautībā nojaušamā neziņa viņam likās nožēlojama.
Drīz vien Вере pienāca un paspieda Polam roku. Ir patīkami jūs atkal tik drīz redzēt, viņš sacīja atturīgi klusā balsī. Varbūt vēlaties doties mazā ceļojumā kopā ar šīm dāmām? Ziniet, viņas ir paralēli savienotas.
Pols vēlreiz uzlūkoja sievietes. Tagad viņš skaidri saskatīja zīmes abu žesti likās neuzkrītoši saskanīgi; to varēja manīt tajā, kā viņas skatījās viena uz otru, kā ik pa brīdim pamāja vai pasmaidīja, nebilzdamas ne vārda. Paldies, šovakar nē, viņš atteica ar neviltotu nožēlu. Vai mēs varētu aprunāties zem četrām acīm?
Bepes sejā nenodrebēja ne vaibsts, bet kaut kas viņa stājā izmainījās. Protams. Viņš pagriezās pret dvīnēm un jau skaļākā balsī sacīja: Dāmas, uzgaidiet brīdi šeit. Esmu drošs, ka kuru katru mirkli ieradīsies piemērots partneris. Tad viņš pievērsās Polam: Iesim tur.
Viņš ieveda Polu tukšā telpā blakus uzgaidāmajai zālei. Istaba bija apaļa, tās centrā atradās mazs, balts saslēguma rūteris, bet ap to kā spieķi pie rumbas bija novietotas trīs gultas. Pols šo rūteri pazina labi, pat pārāk labi. Neskaitāmas reizes tas bija pārvērtis nekad iepriekš nesatiktus svešiniekus par intīmi tuviem draugiem. Neskaitāmas reizes viņa ķermenis bija gulējis šeit, bet prāts tikmēr ceļojis kādā citā ķermenī ārpus pilsētas.
- Vai kaut kas noticis? vaicāja Вере, izraudams Polu no pārdomām.
Šādās reizēs vislabāk būt tiešam. Vakar mani nolaupīja.
Bepes acis papletās, bet tā bija vienīgā reakcija.
- Nelāga sagadīšanās.
- Vairāk nekā nelāga, Pols piebilda, cenzdamies saglabāt pieklājīgu izteiksmi. Jums būs beigas, ja esat kaut kā iesaistīts.
- Mans bizness ir tīrs, Вере aizstāvējās. Es nodrošinu saslēgumu, tas arī viss. Ko ar to dara mani klienti, tas jau ir viņu ziņā.
- Lai tā būtu, Pols sacīja. Man ir jāzina, kas viņa bija tā meitene, ar kuru man bija saslēgums. Viņa sevi sauca par Džilu.
-Jūs taču ziniet, ka mēs nesaglabājam klientu datus.
- Nepūtiet pīlītes, Pols pasmīnēja. Jūs vācat visu, kam tiekat klāt, lai tikai piesegtu savu pakaļu. Esmu manījis jūs bakstāmies ap maniem portiem ne vienu reizi vien.
Вере viegli pielieca galvu, it kā gribētu paraustīt plecus, bet tad izlemtu, ka tās būtu sliktas manieres. Nedomāju, ka varēšu jums palīdzēt.
- Klausieties, es šovakar nogalināju cilvēku, Pols sacīja, pazeminājis dusmu aizslietni, lai teiktais izklausītos iespaidīgāk. Kā jūs domājat, ko teiks policija, kad uzzinās, ka esat iejaukts?
Tagad Pola sarunbiedrs nobālēja un spēra soli atpakaļ uz durvju pusi. Tas… nav iespējams… Ja vien jūs to nevēlējāties…
Pols sagrāba Bepi un cieši piespieda pie sienas. Es nevēlējos, viņš sacīja. Mirušais bija mans draugs. Tā meiča mani piespieda, un tu man palīdzēsi noskaidrot, kā viņai tas izdevās.
Vecākais vīrietis vilcinājās krietnu bridi, tad pamāja ar galvu. Labi. Labi. Viņas identifikācijas porti bija līdz kājai vaļā. Es jums pārsūtu viņas datus.
Informācija pienāca pa infrasarkano kanālu. VeliSoft izmantotāja identifikācija. Paldies, pateicās Pols, atlaizdams vīrieti.
- Nerādieties vairs šeit.
- Nerādīšos gan, Pols apstiprināja un pagriezās, lai dotos projām.
* * *
VeliSoft bija iecienīts tīkla pakalpojumu sniedzējs, un lietotāju identifikācija bija aktīvs hakeru kaktu bizness. Pēc desmit minūšu un piecsimt dolāru tēriņa Pola rīcībā bija vārds Natālija Makgila un dzīvokļa adrese Elles Ķēķī. Viņš noķēra taksi un devās atpakaļ uz Manhetenu.
Viņa bija likusies tik uzticama. Džila, rudmataina tīne, jauna un nevainīga. Pols zināja, ka anonīmie saslēgumi mēdz būt riskanti slepkavība pret paša gribu tika uzskatīta par neiespējamu, tomēr par sīkiem noziegumiem saslēguma laikā bija dzirdēts -, bet tādā meitenē kā Džila viņš nebija saskatījis ne mazākos draudus. Un kurš gan būtu saskatījis?
Pols prātoja, ko darīt ar Džilu. Viņš atminējās, lai gan ļoti neskaidri, ka spēj būt arī nežēlīgs. Viņš zināja, ka kara laikā pastrādājis briesmu lietas. Tiesa, detaļas bija droši noglabātas aiz aizslietņiem.
Tolaik viņi ar Bilu bija viens vesels.
Pols izkāpa no takša vienu ielu pirms galamērķa un atlikušo gabalu nogāja kājām. Dzīvokļu nams atradās
gandrīz pie pašas 10. avēnijas, un viņš apstājās uz stūra zem ķīmiskās tīrītavas markīzes, lai pavērotu māju. Vairumā logu spīdēja gaisma, bet viņam nebija ne mazākās iespējas noteikt, kurā dzīvoklī mitinās Džila.
Kādu brīdi viņš apsvēra iespēju vienkārši ieiet namā un sameklēt viņu, bet tas šķita pārāk riskants risinājums. Viņš skatkanālā atvēra zaļās lapas un pārskatīja tālruņa numurus, kas bija reģistrēti uz Makgila vārda.
Kopā tādu bija septiņi, bet tikai viens atradās šajā ielā.
Pols jau taisījās zvanīt, bet tad atvērās nama durvis un pa tām iznāca Džila ar iepirkumu maisiņu rokā. Viņa bija tērpusies biezā ziemas jakā, galvā meitenei bija adīta cepure, taču kļūdīties neļāva nedz rudās sprogas, kas spraucās brīvībā no cepures apakšas, nedz arī vasarraibumi, kas rotājās uz sejas.
Pols pusskriešus piesteidzās pie Džilas. Viņa redzēja vīrieti tuvojamies, taču nedz mēģināja bēgt, nedz arī izskatījās nobijusies. Tas esi tu! viņa iesaucās.
- Esi pārsteigta? viņš vaicāja, valdīdams dusmas.
Izskatījās, ka viņa nav dzirdējusi Pola jautājumu, katrā ziņā smaids no sejas nenozuda. Es šodien tevi redzēju vienstruktā, viņa sacīja.
- Redzēji vienstruktā, mani? Pols apjucis pārvaicāja. Vienstrukti ļāva stāstīt bērniem pasakas ar saslēguma palīdzību tā bija vecāku iecienīta nodarbe visā pasaulē.
- Redzēju gan, viņa teica un apstiprinoši pamāja.
- Katjas tante bieži rāda man vienstruktus, bet es nekad iepriekš nebiju dzīvē satikusi cilvēku no tiem. Kā tevi sauc?
- Kens, Pols sameloja. Viņš bija gatavs apzvērēt, ka Džila, kuru viņš satika “Ligzdā”, bija runājusi ar slāvisku akcentu, bet šai meitenei neko tādu nemanīja. Turklāt likās, ka viņas izturēšanās ir patiesi atklāta, arī to viņš neatminējās no iepriekšējās tikšanās reizes. Tu laikam esi Natālija.
Viņa starojoši pasmaidīja. Tu zini, kā mani sauc!
- Protams. Es esmu Katjas tantes draugs.
- Tiešām? Tas gan forši. Vai tu pazīsti arī Nadjas tanti?
- Nē, tikai Katju.
- Ak tā, meitene novilka. Viņa savilka pieri acīmredzamā piepūlē, tad pa pusei pagriezās, it kā gribētu atgriezties namā.
- Varbūt ienāksi un iepazīsies ar Nadju? Tu varētu mums parādīt vienstruktu!