Выбрать главу

Pols nespēja noticēt, ka šī meitene būtu varējusi pie­spiest viņu nogalināt Bilu. Bija nojaušams, ka kaut kas nav kārtībā ar viņas prātu viņa šķita vientiesīte, ne slepkava. Tomēr Pols bija pārliecināts, ka tieši šo meiteni saticis “Ligzdā”. Man šobrīd nav laika ciemoties, viņš sacīja. Bet es varētu tev parādīt ātru struktu tepat. Gribi?

Viņa aizrautīgi pamāja un norāva cepuri, lai atsegtu pieri. Uz priekšu!

Pols izvilka no kabatas pārnēsājamo saslēguma gre­dzenu, tad saminstinājās. Tas, ko viņš grasījās darīt proti, ieiet mazgadīgas personas prātā bez vecāku atļau­jas bija noziegums, par kuru draudēja piecpadsmit gadu ieslodzījums. Tomēr viņam bija jāuzzina, kas slēpās

šajā prātā, turklāt daži papildu gadi cietumā šobrīd likās mazākais no ļaunumiem. Pols palūkojās apkārt, vai kāds viņus nevēro, tad piegāja Natālijai tuvāk un piespieda gredzenu viņai pie ādas. Pēc pāris sekundēm tas apstip­rināja, ka meitenes prāts ir atvērts dominējošam saslē­gumam. Pols pārliecinājās, ka viņa paša aizslietņi atro­das savās vietās, un devās meitenes prātā.

Migla. Apjukums. Atmiņu šķembas juceklis, nesa­kārtotība. Sāpes.

Gari, pelēki gaiteņi. Antiseptiku smārds. Zaļi virsvalki.

Tad salūts, straujš, spožs, skaļš. Paga, nē, tas nebija salūts. Tur šāva. Sprādzieni. Asinis. Kāda karstā elpa.

Sāpes. Seja.

Pola seja? Natālijas prātā valdīja sajukums tajā ne­senas atmiņas jaucās ar tālas pagātnes ainām. Juzdama, ka notiek kas nelāgs, meitene iekliedzās un nodrebēja viņa tvērienā, tomēr viņš nevarēja Natāliju atlaist.

Polam bija jāturpina meklēt, līdz viņš atradīs vaja­dzīgo.

Kaut kur virs viņu galvām pavērās logs. Sievietes (

balss pasauca: Nataša? Nataša, čto ti tam ģelaješ?

Ātrāk, viņam bija jābeidz. Viņš metās cauri Natašas prātam uz labu laimi, meklēdams kaut mazāko aizķer­šanos, jebko, kas uzvestu viņu uz pēdām. Tomēr Pols redzēja tikai atmiņas par meitenes māti, par panisku skrējienu tumsā, pa nāvi… Te nebija nekā izmantojama, itin nekā. Viņas prāts atgādināja samezglotu noslēpumu.

Aiz šī stūra atmiņas par pavasara lietu. Aiz nākamā atmiņas par asinīm. Aiz vēl viena…

Katjas tante. Skaista rudmate.

Viņš bija atradis meklēto. Pols izgāja no Natālijas prāta, un viņa sabruka uz ietves. Piedod, vīrietis no­teica, juzdamies netīrs, un tad pa galvu pa kaklu metās projām pa ielu.

Aiz viņa atsprāga durvis. Sievietes balss kaut ko nokliedza pakaļ Polam. Natālija raudāja. Bet viņš tikai skrēja tālāk, apmetās ap stūri un lēkšoja tālāk pa 10. avē­niju. Polu dzina bezgalīgs naids. Viņš nebija pirmais, kurš meloja Natālijai. Katjas tante. Katrīna Finnersa. Šī sieviete bija ielauzusies Natālijas prātā un izmantojusi meiteni, lai pastrādātu slepkavību.

Tagad viss sakrita. Finnersa bija izmantojusi Natāliju, lai ar seriālā saslēguma palīdzību pakļautu Polu un kaut kā piespiedusi Polu nodurt Bilu. Jaunlaulātā sieva, gatava uz visu, lai tiktu pie mantojuma.

Laiks apciemot šo dāmu. Pols zināja, ka Bila un Katrīnas dzīvoklis atrodas tepat līdzās, viņš pats to viņiem bija sameklējis. Pols pat bija uzstādījis dzīvokļa apsardzes sistēmu. Viņš pagriezās ēkas virzienā un pie­spieda sevi pagausināt soli. Labāk būtu ierasties mie­rīgam.

Kā vairums Manhetenas dzīvojamo ēku, arī Bila māja bija īsts šauru gaiteņu un kāpņu mudžeklis. Trepēs viņš sastapa kādu vecāku vīru un, novērsis skatienu, pakāpās sāņus, lai dotu večukam ceļu. Bila un Katrīnas dzīvoklis aizņēma visu augšējo stāvu, tāpēc Pols varēja netraucēti atslēgt pieejas sistēmu. Daži mirkļi, un viņš iegāja pa durvīm.

Dzīvoklis bija plašs un labi izgaismots. Pulēta koka grīdas bija pieskaņotas kokgriezumiem rotātajiem sienu

paneļiem. Visas mēbeles bija tumšās, atturīgās krāsās. Bils vienmēr bija izcēlies ar labu gaumi.

Gaisā jautās vieglas un saldas smaržas. Kaut kur ska­nēja mūzika.

Pols atrada Katrīnu viesistabā. Viņa aizvērtām acīm sēdēja atpūtas krēslā. Pār vaigiem ritēja asaras. Uz veca plašu atskaņotāja griezās Lekuonas La Comparsa viegla, saldsēra mūzika, vienlaikus prieka un skumju pilna. Tā klusināja Pola soļus, kamēr viņš no aizmugures pielavījās sievietei.

Viņa izskatījās satriecoši. Krāšņi, ugunssarkani mati, gaiša āda. Sejā ievilktas skumjas. Kurš gan noticēs, ka te sēž slepkava?

Pols nevarēja atļauties šaubas.

Viņš pacēla visus emociju aizslietņus, ar vienu līganu kustību pasniedzās uz priekšu un piespieda pār­nēsājamo saslēguma gredzenu pie Katrīnas pieres. Viņš uzreiz ķērās pie pārņemšanas, iespiezdamies sievietes prātā iespējami ātrākajā, varmācīgākajā veidā. Pārplū­dinādams viņu ar emocijām, sasienot Katrīnu neredza­mām važām.

Apkārtējā pasaule abiem pārstāja pastāvēt. Mūzika apklusa, viesistabas gaismas nodzisa. Viņi bija saslēgti vienā prātā, bet vienlaikus abu prāti bija divatā, un vie­nīgais, ko tie apzinājās, bija cīņa savā starpā.

Katrīna izmisīgi pretojās, taču Pola beidzot atbrīvo­tās dusmas viņā lauzās brutāli, neganti. Turklāt viņa pusē bija pārsteigums. Tagad, kad Pols zināja, ko meklēt, viņš pazina Katrīnas implantu pazīmes no saslēguma ar Natāliju. Atriebes alkas vīrietī dega ar spēju liesmu,

tāpēc viņš izmantoja visas šo zināšanu dotās iespējas. Viņš urbās Katrīnas apziņā soli pa solim, nogriezdams visus atkāpšanās ceļus, noslēgdams visas viņas apzinīgā prāta ārējās komunikācijas iespējas.

Pols nesaslēdzās ar sievieti pilnībā. Tāda intimi­tāte neietilpa viņa plānos. Vīrietis tikai apspieda viņu, iedzina stūrī, atklājot Katrīnas dziļāko būtību un pada­rot viņu viegli ievainojamu.

Tad Pols aptvēra, ka upuris vairs nepretojas.

-      Nožēlojamais kropli, sieviete ierunājās, bet ne balsi prāta valodā. Tu viņu nogalināji. Katrīnas vārdos izskanēja patiesas sāpes un tas samulsināja Polu. Tu mani piespiedi to izdarīt.

-     Es neticēju, ka tu to spēsi, viņa sacīja. Es iegal­voju sev, ka spēsi, bet iekšēji tam tomēr neticēju. Dziļi sevī es ticēju, ka tu viņu pārāk stipri mīli. Taču tu noga­lināji Bilu. Tu nodūri viņu ar baudu, un man atlika vien noskatīties.

Polā atkal uzliesmoja uz mirkli piemirstās dusmas.

-     Ko tu tur pļurksti? viņš atbildēja. Tu gribēji viņu nogalināt, un tagad viņš ir miris. Ko tur vairs spriedelēt?

-     Ak jā, gribēju gan, viņa piekrita. Mēs kopā ar māsu un brāļameitu braucām tūkstošiem kilometru, lai nogalinātu Bilu un lai nogalinātu tevi. Pat tad, kad sapratu, kā viņš ir mainījies, es iegalvoju sev, ka viņš ir pelnījis mirt. Līdz pat šim vakaram es atkārtoju to kā tēvreizi. Bet, kad tu paņēmi nazi, piegāji Bilam ar smaidu sejā un tad pacēli roku, es aptvēru, ka mīlu viņu. Es būtu atdevusi visu, lai tevi apturētu. Tāpēc Bilu nogalināji tu, nevis es.

Pārsteigums ietrieca savus stindzinošos nagus Pola apziņā. Viņas vārdos nebija nekādas loģikas, tomēr Pols juta, ka Katrīnā nav viltus. Viņš mēģināja atgūt zaudēto pārliecību. Un kā ar Natāliju? Vai tad tu nepiespiedi viņu nogalināt?

Katrīnas prāts noklusa, un domas raisījās lēnām, nedroši. Tā bija mana dāvana viņai. Dziedināšanās iespēja.

Pols, sajutis vājumu, uzstāja: Kā gan slepkavība spēj dziedēt?

-     Dziedēt spēj atriebība, viņas atbilde skanēja kā pātagas cirtiens. Un tā dziedēs, kad viņa atcerēsies, kas īsti tu esi.

-     Kas par…

-     Tu un Bils. Armijas varoņi. Baltijas bieds. Tu ar Natāliju esi ticies jau iepriekš… vai neatceries?