- Nē, Pols atzinās, juzdams, ka viņa uzbrukums atkal ir apturēts. No kara gadiem viņš atcerējās ļoti maz. Viņš sev atļāva atcerēties ļoti maz.
- Protams, ka neatceries, Katrīna pavīpsnāja. Jo esi gļēvulis, kas paslēpis visu aiz aizslietņiem. Glīti un tīri. Bils tā nerīkojās. Viņam pietika drosmes sadzīvot ar paša grēkiem.
Pols izspieda no sevis neveiklus smieklus. Vai tu kaunini mani? Jā, es Baltijā nogalināju ne vienu vien vīru. Jā, es nogalināju arī nevainīgus cilvēkus. Tu gribi teikt, ka es nošāvu Natālijas tēvu vai varbūt brāli? Bet tas taču bija karš!
Tagad bija Katrīnas kārta iesmieties. Tie bija ilgi un rūgti smiekli, kas svilināja Polu ar pārliecības spēku,
taču viņš nedrīkstēja atkāpties. Viņam vajadzēja saprast visu līdz galam.
Tomēr bija tikai viens ceļš, kā to pārliecinoši uzzināt. Proti, laižot brīvībā to gadu šausmas, lai tās atkal mocītu viņu. Neslēpjot no sevis itin neko.
- Vai tu to spēj? Katrīna vaicāja, iespiedusies Pola prātā krietni dziļāk, nekā viņš bija iedomājies. Vai tu to uzdrīkstēsies?
Pols vienā rāvienā sagāza visus aizslietņus.
Visu pārņēma kliedzieni. Visu pārņēma tā laika niknums. Un šī varenā straume aizrāva Polu sev līdzi. Viņš slīka atmiņās.
Saslēgšanās ar Bilu.
Nebeidzamu kauju dienas un naktis. Virs degošās Viļņas austošā saule.
Maza meitenīte, kas apskāvusi mātes mirušo stāvu. Kliedzieni.
Mazas, aukstas dūrītes, kas triecas pret viņa seju.
Pols zaudēja savaldību. Viņš nespēja skaidri domāt, viņš nespēja rīkoties. Viņš mēģināja novietot aizslietņus atpakaļ vietā, centās no visas sirds, tomēr nespēja tagad viņa prātā valdīja atriebes alku pārņemtā Katrīna. Viņš grima pats savu atmiņu plūstošajās smiltīs.
Pols Deiverijs, modernais kareivis. Nogalini, uzstādi aizslietni, meklē nākamo mērķi. Nogalini, uzstādi aizslietni, meklē nākamo mērķi. Pola Deiverija pasaulē nebija nekādu problēmu.
Pirms pāris stundām, kad viņa prātā pirmoreiz parādījās Natālija, viņš atkal aptvēra patiesību. Viņš visu atcerējās un tiešām ienīda Bilu nepamatoti, netaisnīgi
ienīda par noziegumiem, kas bija pastrādāti abu saslēgumā. Un tad Pols nogalināja savu bosu. Nogalināja vienīgo cilvēku, kuru jebkad bija mīlējis.
Katrīna ļāva viņam pārpārēm izjust šīs sāpes. Viņa gaidīja, kamēr Pols garas minūtes mocījās agonijā.
- Vai tagad tu to saproti? viņa pēc ilgas pauzes vaicāja.
- Es nekad to nebūtu izdarījis viens, Pols aizbildinājās, cenzdamies noticēt pats saviem vārdiem. Un arī Bils ne. Uz to bija spējīgs tikai mūsu saslēgums. Tikai tajā mita šīs alkas, šī nežēlība.
- Un ja nu tā arī ir? Kāda starpība? Tas tomēr biji arī tu, kurš nogalināja Natālijas tēvu manu brāli meitenes acu priekšā. Un viņas māti tu… tu… Tas, kas notika tajā naktī, pārvērta Natāliju. Vai tu maz saproti, kāda viņa ir šobrīd? Tev ir jāuzņemas atbildība par to, ko radīji.
- Iespējams, viņš beidzot izgrūda. Es to nesaprotu, tomēr nespēju vairs noliegt. Galu galā noliegt to būtu gļēvulība. Bet, ja tās nakts noziegumus pastrādāju es, tad Bila slepkavība ir tavu roku darbs.
Katrīna saspringa. Kas…
- Tu nesaslēdzies ar mani, lai palīdzētu Natālijai rast dziedināšanu. Tu to izdarīji, lai atriebtos, un šī atriebība noveda pie Bila nāves. Tu zini, ka tā ir.
Katrīna saminstinājās, un uz mirkli Polam likās, ka viņa iebildīs. Tad viņā kaut kas salūza. Jā, viņa sacīja. Es zinu.
Un līdz ar šo atzīšanos viņa pārrāva pēdējo barjeru starp abu prātiem.
Saslēgums sametās vētrā, cita pret citu triecās vaina un dusmas, un bēdas. Melnas, indīgas un bezgalīgas jūtas. Tomēr viņi abi uzņēma tās kā glābiņu, it kā cerēdami nogrimt tajās. Viņiem likās, ka šīs jūtas attīrīs, liks zaudēt prātu un galu galā ļaus visu aizmirst.
Tomēr notika kas dīvains. Kaut kas tāds, kam viņi, iespējams, būtu pretojušies, ja vien būtu spējuši. Abi atklāja viens otrā tukšumu. Katrīnā slēpās izsalkusi, svaigi plēsta brūce ar asiņojošām malām, gluži kā melna bedre saplosītā zemē pēc tam, kad no tās ar visām saknēm izrauts varens ozols. Pola tukšums bija senāks, ap tā malām pūžņoja apdzijušas kreveles, šis tukšums bija pastāvējis desmit gadu, un garās saslēguma partneru virknes bija to padarījušas tikai dziļāku. Patiesībā abi ievainojumi bija līdzīgi gluži kā nospiedumi, ko atstājusi viena atslēga, jo galu galā tos bija atstājis cilvēks, kuru abi bija mīlējuši.
Visas dusmas, ko viņi izjuta viens pret otru, ieplūda šajās brūcēs. Viss niknums un apvainojumi iegāzās šajos tumšajos, nekad nepiepildāmajos bezdibeņos. Viņi dusmojās un ienīda, un dusmojās un ienīda, līdz pāri nepalika nekas. Tad mierā, kas iestājās abos, viņi vairs nespēja ienīst viens otru, jo redzēja savu zaudējumu atspoguļojamies otrā. Palika vien vainas apziņa, bet arī tā abiem bija kopīga. Tas viņus satuvināja un padarīja par vienu veselu.
Protams, viņi nekad nespēs mīlēt viens otru. Viņi nekad nevarēs kļūt par draugiem. Bet tur, abu mirušā mīļākā dzīvoklī, Pols un Katrīna atklāja patvērumu viens otrā. Patvērumu no grēkiem, kuri nepiederēja viņiem vien.
Drīz viņi šķirsies un piedzīvos to, ko abiem sagatavojis liktenis. Vajadzēs pieņemt lēmumus. Bija notikusi slepkavība. Iespējams, viņi bēgs. Iespējams, ne. Tajā brīdī tas nebija svarīgi. Tajā brīdī svarīga bija viena vienīga sajūta. Viena vienīga atziņa, kam bija jēga.
Viņiem nekad vairs nevajadzēs palikt vieniem.
Autora komentārs
“Atkal palikt vieniem” bija mans pirmais publicētais stāsts. To sarakstīju vasarā pēc universitātes beigšanas, dzīvojot mazā istabiņā Portlandē vienā mājā ar neveiksmīgu aktieri, kurš strādāja par bārmeni un cīnījās ar pusmūža krīzi, vīrieti, kuru sieva bija nupat izmetusi no mājām un kurš ar viņu nepārtraukti plēsās, un kārtējo trīsdesmitgadīgo amerikāņu bezdarbnieku, kurš visu dienu sēdēja mājās un spēlēja datorspēles.
Var domāt, ka stāsts attēlo manu paranoisko prāta stāvokli bet, par spīti visam, šī vasara bija pārmaiņu punkts manos ilggadīgajos rakstniecības pūliņos. Lasīju Alistera Renoldsa “kosmosa operas” žanra grāmatas, skatījos Hičkoka filmas citu pēc citas un vasaras gaitā sarakstīju trešdaļu romāna par citplanētiešu uzbrukumu Zemei, kuru tā arī nekad nepabeidzu. Bet vasaras beigās radās “Atkal palikt vieniem” stāsts, kurā beidzot veidojās sintēze no tā visa, ko gadu gaitā biju centies apgūt.
Lielu iespaidu atstāja tieši Hičkoka filmas. Hičkoks bija slavens ar to, ka viņš savas filmas izplānoja no kadra līdz kadram, pirms vispār ķērās pie kameras un nolīga aktierus. Līdz tam brīdim es mēdzu rakstīt pēc populārās “organiskās” jeb, kā to sauc amerikāņi, “seat of your pants" metodes. Raksti, raksti un ceri, ka beigās tas viss kaut kā saies kopā un stāsts
noslēgsies veiksmīgi. Hičkoka iespaidā es mēģināju savus stāstus vairāk izplānot, pirms rakstīju kaut vārdu, un atklāju, ka šī pieeja man personiski padodas daudz labāk.
Tāpat kā skaņdarbam, labam stāstam vai romānam pamatā ir struktūra, kuru lasītājs (un klausītājs) varbūt neierauga, bet kura rakstniekam (komponistam) jāapzinās. Strādājot pēc “organiskās" metodes, skelets aug darba laikā, savukārt, strādājot pēc “plāna” metodes, vispirms rodas skelets un tad tas tiek apaudzēts ar miesu bet beigu beigās izturīgs skelets nepieciešams vienmēr.
Struktūras ziņā “Atkal palikt vieniem” ir ļoti vienkāršs stāsts, taču tajā jau parādās vairākas tēmas, kuras plaši sastopamas manos vēlākajos darbos. Viena no šādām tēmām ir “saslēguma” tehnoloģija, kuru stāstos izmantoju gan kā fantastisku sižeta elementu, gan kā metaforu cilvēku attiecību jautājumu risināšanai. Par to vairāk rakstīšu vēl citos komentāros.