Vēl stāsts ir interesants ar to, ka darbība notiek Ņujorkā, lai gan es to sarakstīju, vēl pirms biju Ņujorkā dzīvojis. Šķiet, ka pilsētas izjūtu zināmā mērā izdevās “noķert”, lai gan tagad, pašam stāstu pārlasot, visas pieminētās notikumu vietas ir ar daudz plašāku rezonansi un asociācijām nekā rakstīšanas brīdī.
Oriģinālstāsts ar nosaukumu “To Be Alone Again” pirmo reizi publicēts žurnālā Dunesteef Audio Fiction 2010. gada janvārī.
Domājošas sievietes muļķu pulks
Es pārrodos mājās pie savas muļķu ģimenes kā Visuma Karaliene, nenojauzdama, ka nākotne traucas uz manu pusi, riepām kaucot un metālam žļarkstot.
Es mēģinu saglabāt veselo saprātu, taču manas smadzenes ir noreibušas no saslēguma. Uz trepēm izmētātajās tukšajās plastmasas glāzītēs un lietotajās šļircēs es saskatu brīnumainas vektoru telpas. Sviedru, alus un kaķu čuru smārds, kas vēdī no Nīksenu dzīvokļa, veido olfaktoru tensoru savienojumu, kas pārpilns iespēju. Es apstājos mūsu kāpņu augšējā laukumiņā, lai pārlaistu skatienu Johanesburgai pilsētai, kas strāvojošajā lietū atgādina izplūdušu gaismu kaskādi. Katra lietus lāse uz manas ādas skarbi kliedz par ģeodēziskām līnijām asi, draudīgi par ģeodēziskām līnijām.
Es nedrīkstu padoties! Es sapurinos un sameklēju atslēgas. Ievietot. Pagriezt. Durvis veras. Es ieeju dzīvokļa puskrēslā.
Mana ģimene mani gaida. Nē, protams, negaida vis. Gaidīt to no viņiem nevar prasīt. Kad es ieslēdzu gaismu, Avande izvelkas no vannasistabas. Trulas acis. Siekalas lūpu kaktiņos. Viņa paiet man garām, apsēžas uz izbalējušā dīvāna blakus Vukānī.
Vukānī, mans vīrs, pat nepaceļ skatienu. Viņa acis ir puspievērtas. Plakstiņi pa brīdim notrīs. Abi pārējie bērni, Liza un Tulānī, sēž pa kreisi no vīra ar atkārtiem žokļiem.
Manī pamostas kaut kas sāpīgs. Lai gan krunciņas uz Lizas vaiga man dzied par paralēlās pārneses daili ak, viss sakrīt, viss sakrīt, gluži kā varavīksnē! ar šo skaistumu man vairs nav gana. Bez žēlastības es atraujos no zvaigžņu simfonijas. Ciešot sāpes, es atraujos no saprāta arpedžo.
Es pieeju pie rūtera, kas slejas uz paaugstinājuma istabas stūrī gluži kā sens elku tēls. Es pieslēdzos un atdodu savai ģimenei viņu prātus.
Pasaule palēninās. Tās krāsas kļūst blāvākas. Es noslīgstu uz ceļiem. Pār maniem vaigiem rit asaras atvieglojuma, bet jā, arī skumju asaras. Skaistums ir zudis. Es vairs neesmu Karaliene.
- Māmiņ!
- Mammu!
- Nomsa, mīļā.
Mana ģimene mostas no savas nemaņas. Un viņi lēnītēm pamodina mani no manējās.
* * *
Vēlāk, krietni vēlāk, kad bērni ir izpildījuši mājasdarbus, vakariņas ir pagatavotas, trauki nomazgāti un vakara pasaciņas izstāstītas, es guļu, ar muguru piespiedusies Vukānī krūtīm. Viņš ar lūpām bužina manu ausi.
- Šodien labi pastrādāts, viņš uzrunā mani. Piecsimt randu.
- Šodien strādāju doktores Zaļas grupā, es saku.
- Viņas apmaksa ir dāsna.
Bet viņas darbs… viņas darbs maina mani. Reizēm vakaros pēc garajām sesijām viņas planetārijā es sapņoju, ka esmu melnais caurums, kas aprij manu ģimeni un Johanesburgu un visu pasauli. Citās naktīs es sapņoju, ka esmu supernova spoža, mežonīga, visu sadedzinoša. Lai kāds būtu sapnis, beigu beigās es vienmēr palieku viena.
- Mums ir laimējies, ka tu doktorei Zaļai patīc, Vukānī piebilst.
- Mhm. Manī briest smagums, nu jau dienu dienā, nedēļu nedēļā. Man šķiet, Avande grib uz universitāti. Viņa pati to neatzīst viņa ir laba meitene taču es to jūtu.
- Domāju, tev taisnība, vīrs atzīst.
- Ja viņa dosies prom, mēs zaudēsim C5 kvalifikāciju.
Klusums. Reizēm Vukānī ir tāds gļēvulis.
Manī dzimst dusmas, un es pagriežos vīra apskāvienā ar seju pret viņu. Universitāte mani nelīgs darbā, ja man būs tikai četri saslēgtie. Apkārt netrūkst gribētāju ar lielāku smadzeņjaudu.
- Tiesa, viņš saka, pētīdams mani ar savām lielajām, tumšajām acīm. Nekustīgām, nemirkšķinošām. It kā viņš vēl arvien būtu saslēgumā.
- Es gribētu, lai viņa tiek uz universitāti, es saku.
- Kādam no ģimenes vajadzētu mācīties.
Viņš aizgriežas, apveļas uz muguras. Es apvaldu vēlmi satvert rokas, kas noslīd no manis. Taču es gaidu, jo uzticos viņam.
- Mēs pieteiksimies Rūpnīcā, Vukānī beidzot ieminas. Nevar būt, ka tur ir tik ļauni. Katru mēnesi viena brīva nedēļa. Ja mēs strādātu uz maiņām, tas katram no mums nozīmētu trīs nedēļas Rūpnīcā, piecas mājās. Un bērni būtu brīvi.
- Nē, es sacīju.
Es esmu bijusi Rūpnīcā. Redzējusi milzīgo angāru ar kapsulām, ar neskaitāmām kapsulu rindām. Tās aizstiepjas bezgalībā, kur blāvā gaisma pārtop tumsā. Tur guļ trani, nedēļām un mēnešiem ilgi sapņojot citu sapņus, risinot citu problēmas un nekad neredzot pasauli aiz Rūpnīcas sienām.
Esmu redzējusi tos, kuri atgriežas. Viņu trīcošos locekļus, pelēko ādu. To, kā viņi runā, patskanim klūpot pār patskani uz viņu ļenganajām lūpām. Šāds ir masveida saslēgums pasaules brīnums. 21. gadsimta radošuma avots.
- Pagaidīsim līdz pavasarim, es bilstu. Mums vēl ir laiks.
Bet. Bet.
Bet…
Pēc mēneša es stāvu Republikas un Hansa Strijdoma ielas stūrī, noskatīdamās, kā Vukānī aizved ātrā palīdzība, un nāsīs man laužas piedegušas gumijas smārds. Muļķīgs negadījums, bezjēdzīgs viņš nepaskatījās sāņus, šķērsojot ielu. Viņa sirds apstājās. Ārsti ķērās pie elektrošoka, bet tas sadedzina slēguma implantus, nelabojami, nenomaināmi.
Es atļaujos vienu nedēļu paraudāt. Vienu nedēļu bez slēgumiem, kopā ar saviem bērniem. Vienu nedēļu, kurā nedomāju par to, ko man nāksies darīt.
Nākamajā pirmdienā agri no rīta es stāvu pie Rūpnīcas durvīm. Izkārtne vēsta “Johanesburgas 3. seriālo slēgumu stacija”, tomēr Rūpnīca ir un paliek rūpnīca bezlogu ēka pilsētas kvartāla garumā, kuras viena puse ir iežogota un apkrauta ar transformatoru būdām un resniem kabeļiem.
Uz mirkli aizveru acis. Pilsētas dārdoņa bezvārda dārdoņa, kādu varētu dzirdēt jebkurā pilsētā, jebkurā pasaulē, bet kura savā lēnajā, smagajā ritmā sauc man “Johanesburga, Johanesburga”, pilda mani ar nostalģiju, it kā man būtu jāatmet cerība to vēlreiz izdzirdēt. Kad atgriezīšos, vai es vēl aptveršu, kas tā par skaņu?
Tad mani uz brīdi pāršalc atvieglojuma sajūta tas ir labs attaisnojums. Man vajadzētu pagriezties, doties projām, iet mājās. Bet mājās gaida mana ģimene. Ko gan es viņiem teikšu?
Ja es pārradīšos mājās, zaudējusi prātu, viņi mani ņems pretī. Viņi mani mācīs. Vukānī, Tulānī, Avande, Liza.
Es pieklauvēju. Baltā tērpusies uzraudze pienāk un pieraksta manu vārdu. Pārbauda savu sarakstu. Lūdz, lai nāku iekšā, un apsēdina pie pelēka, sterila galda.
- Nodarbošanās?
- Saslēgumi.
- Inteliģences koeficients?
- 130.
- Izglītība?
- Gāju skolā.
- Labi. Ļoti labi. Jautājums, atbilde. Jautājums, atbilde. Viņa kaut ko pieraksta, tad izskatās apmierināta. Tas neaizņem daudz laika. Nāciet man līdzi, viņa aicina un izved mani no telpas.