Manā priekšā plešas angārs. Milzīgs, nepielūdzams. Elpas skaņa, ar kādu paceļas un nolaižas desmit tūkstoši elpojošu krūškurvju. Antiseptiku asā smaka. Es nodrebinos, iedama starp bezpalīdzīgi gulošajiem ķermeņiem, bet ne jau tāpēc, ka man saltu.
Tas ir viss, kas mēs tagad esam. Āfrika, pasaules smadzeņu centrs. Mēs domājam, lai citiem nenāktos to darīt. Daži stāsti nemainās nekad.
Es apguļos ierādītajā kapsulā, pieslēdzu rūteri un sagatavojos saslēgumam. Atkal aiztraukties pa ģeodēzisko līniju. Baidos, bet man ir drosme. Kad es pamodīšos, ģimene mani gaidīs. Nebūšu nekāda Karaliene. Un viņi nebūs muļķi.
Autora komentārs
“Domājošas sievietes muļķu pulks" ir īsākais stāsts, ko sarakstīju par saslēguma tēmu, bet tas nebūt nebija vieglākais. Visos pārējos šī cikla stāstos apskatīju tuvas, pat intīmas divu trīs cilvēku attiecības, izmantojot saslēguma tehnoloģiju kā prizmu, caur kuru uz tām lūkoties. Šajā stāstā vēlējos paplašināt redzesloku uz plašākiem, sociāliem jautājumiem, tajā pašā laikā saglabājot tuvplānu uz vienas ģimenes pārdzīvojumiem.
Doma par saslēguma tehnoloģiju man radās jau sen organizācijas ‘Jaunā Akadēmija” rīkotajā vasaras nometnē,
kur kāds latviešu filosofs runāja ar mums par cilvēka prātu un ar to saistītiem jautājumiem. Neatceros, kādēļ, bet man ienāca prātā doma, ka cilvēka domu process būtībā ir nepārtraukta saruna ar sevi. Piemēram, risinot matemātikas uzdevumu, rodas viena doma, nākamā uz to atbild, nākamā atbild uz atbildi, tad iesaistās vēl trešā balss, kura runā par to, ka derētu uzēst, tad to pārbļauj atkal cita doma un tā tālāk. Dabisks secinājums no tā visa bija šāds: sarunas starp cilvēkiem būtībā ir cilvēku mēģinājums vistiešākajā veidā paplašināt savu prātu iekļaut šajā iekšējā dialogā jaunas, citādas balsis.
No šīs domas atlika viens solis līdz saslēguma tehnoloģijai ja būtu tehnoloģisks risinājums, kurš cilvēkiem ļautu sarunāties tā, ka viņi savu iekšējo “balsi” neatšķir no otra, viņu prāti būtībā būtu saslēgti vienā. Vēl, protams, atliek tehnoloģiski jautājumi kā nodrošināt, lai abi redz, dzird, jūt vienu un to pašu, bet tā jau ir inženierzinātnes problēma.
Stāstā “Domājošas sievietes muļķu pulks” jautāju, kas notiktu, ja šādu “prāta paplašināšanas” tehnoloģiju izmantotu industriālā mērogā. Nonācu pie nedaudz depresīvā secinājuma, ka, visticamāk, jau ierastie sociodinamiskie spēki lietas sakārtotu kā vienmēr ieguvējos un zaudētājos, pēc formulas, kura gadsimtu laikā mainījusies tikai nedaudz. Un indivīda traģēdija atkal pazustu milzu sistēmas mehāniskajā progresa kustībā.
Dienvidāfrika šķita šim scenārijam piemērota norises vieta gan tādēļ, ka tā atrodas Āfrikā, kura jau sen bijusi lielākoties trešās pasaules valstība, gan tādēļ, ka no visām Āfrikas valstīm tieši Dienvidāfrikā vēl nesenā vēsturē darbojušies šie sociodinamiskie spēki. Aparteīds, lielā atstate starp nabadzīgajiem un bagātajiem, kuri dzīvo gluži kā pirmās pasaules valstīs, nožēlojams politiskais teātris tas viss tur bijis.
No zinātniskā skatpunkta vēl interesants fakts bija tas, ka galvenā varone savu saslēgto prātu pielieto pētījumiem
Einšteina vispārīgās relativitātes jomā, lai gan izglītības trūkuma dēļ pati no tā neko nesaprot. Tas man ļāva paspēlēties ar valodu un izmantot zinātniskos motīvus, kas man bija pazīstami no universitātes laikiem.
Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Thinking Woman’s Crop of Fools” pirmo reizi publicēts žurnālā Sybil's Garage No. 7 2010. gada jūlijā.
Lidot uz cūkas Dorsenijas debesīs
Kas par šausmām, lidot uz cūkas Dorsenijas debesis!
Sažņaudzis Bellas ausis dūrēs, Palo ar grūtībām elpo stiprajā sānu vējā.
Bella iekviecas, un viņš mazliet atslābina kājas, kas žņaudz suķa sānus, bet viegli nav. Zeme arvien attālinās, arvien vairāk līdzinās zaļi dzeltenam šaha dēlītim, kas plešas ap Dorsenijas pilsētiņu. Jau pagājuši pieci gadi kopš kara ar mežakuiļiem, un pacelšanās vēl arvien uzdzen viņam drebuļus.
- Kuiļus nekur nemana, ziņo Dora, Palo apakšniece. Viņa sēž mugurā Ločijai smagsvara cūkumātei, kam pie vēdera piesieti trīs ķirbunīcijas lādiņi. Dora lido, nemaz neturoties ar rokām, sasveroties viduklī, lai mainītu lidojuma virzienu. Palo apskauž viņas jauneklīgo pārgalvību. Un viņam ir aizdomas, ka Dora to zina.
Piemiedzis acis, viņš pēta debesis. Kaut nu kuiļi neuzbruktu izlaiduma dienā! Virs Dorsenijas jau plīvo karogi, un pilsoņi pulcējas Pacelšanās laukā aiz pilsētiņas vārtiem. Kadeti tur gaida jau vairākas stundas. Palo atceras pats savu izlaidumu, kad viņš drebēdams stāvēja lauka malā jau kopš saullēkta. Roka nolikta Bellai uz muguras, skats vērsts uz pacelšanās skrejceļa tālo galu. Viņi gaida, kad varēs skriet, skriet, skriet un tad lidot.
Sāpes! Sudrabaina adata ietriecas Palo plecā. Viņš lādēdamies sasveras. Bella izlīdzina lidojumu, strauji pagriezdamās.
- Uzbrucēji saules pusē! Dora iesaucas.
Palo pagriežas uz aizmuguri un samiedz acis šaurās spraudziņās. Trīs ducīgi, dzelkšņoti apveidi. Iznīcinātājkuiļi. Vidējais bezdievīgi liels, tērauda adatām klāts, vai tas varētu būt… ?
Pagājuši jau daudzi gadi, bet Palo nekad nespēs to aizmirst. Dorsenijas lāsts. Tupeņu ofensīvas bieds. Soromino Šausmīgais.
Zum-zum-zum! Pēdu garas adatas pāršķeļ gaisu. Mežakuiļu ādas noviļņo, triecot Palo virzienā nāvīgās bultas. Palo sasveras pa kreisi, pa labi, atkal pa kreisi, parauj Bellu aiz ausīm. Augstāk, augstāk, augstāk!
Pat ja Bellai nav mežakuiļu aso lādiņu, viņa ir viegla, ar stiprām plaušām. Viņas sāni izplešas, ieraujot celtspēku, un viņa uzšaujas debesīs.
- Aiz tevis! zemāk sauc Dora. Palo pagriežas seglos teju atmuguriski. Adata aizķer viņa vaigu karsta, asa. Aiz viņiem traucas Soromino lielākais, negantākais mežakuilis šejienes debesīs. Viņa dzelkšņu jūra atkal noviļņo, un Palo virzienā aizlido tērauda krusa.
Esmu pagalam, iedomājas Palo kāda neprātība, laisties uz cūkas Dorsenijas debesīs! taču Bella zina, ko darīt. Viņa nokviecas un pēkšņi uzšaujas stāvus augšup. Palo saspringst, baidīdamies, ka ātruma zudums padarīs Bellu grūti vadāmu, bet cūkas sāni ir piepūtušies kā balons un pacelšanās turpinās.
Aiz viņiem ierukšķas Soromino. Bella iekviecas tērauda dzelksnis ir caururbis viņas kāju. Lidcūkas sāni nodreb; Palo baidās par viņu.
Tad viņi atrodas pilnīgi vertikāli. Sekundes daļiņu viņi nekustīgi karājas debesīs. Šajā brīdī Palo jūtas neticami viegls un brīvs.
Bella sagāžas sāniski un pagriežas atpakaļ. Viņi pikē lejup, uz Soromino.
Uzzib mazas, asinīm pieplūdušas acis, pilnas mūžsena naida.
- Kukurbitu kaujai! Palo nokliedzas un pārrauj saiti pie Bellas kreisā sāna. Ķirbunīcija aizlido ienaidnieka virzienā. Bella paraujas augšup, par sprīža tiesu izvairīdamās no Soromino dzelkšņiem.
Viņiem aiz muguras gaļīgs plakšķis. Soromino iekaucas. Dzeltenzaļā ķirbju līme aizšļācas pāri viņa mugurai. Soromino ar sēcošiem elpas vilcieniem pūlas ieraut sevī pietiekami celtspēka, lai nezaudētu augstumu, taču līme tur kopā viņa sarus. Viņš krīt.
- Kriti, maitasgabals! Palo kliedz. Viņš kasa Bellas ausis, lai nomierinātu sevi. Krīti!
No Soromino nāsīm izlaužas garaiņu mutulis. Viņš ierēcas. Šajā rēcienā izskan niknums, naids un solījums: jums sāpēs. Viņš skaļi griež zobus krrik, krrak. Viņa sāni cilājas augšup, lejup, augšup. Izrautu adatu žūksnis atdalās no ādas, un Soromino iekviecas. Tomēr viņš turpina cīnīties ieelpa, izelpa, ieelpa.