Pieci miera gadi, un tagad šis. Dora! Palo uzsauc.
- Atgriežamies bāzē!
Dora neatbild. Kad Palo sagāž Bellu sāņus, projām no Soromino, viņš ierauga, ka Dora ir aizņemta. Viens no mazākajiem mežakuiļiem vairs nav redzams visticamāk, Doras trāpīts. Otrs turas viņai astē. Ķirbunīcijas saites ir tukšas un plivinās vējā aiz Doras, kura veic kārtējo izvairīšanās manevru.
Palo atskatās uz Soromino. Nezvērs atrodas kādus simt metrus zemāk, bet atkal ceļas augšup. Palo pārņem vēlēšanās bēgt, pamest kaujas lauku, glābt savu dzīvību, tomēr viņš nav gļēvulis. Tā vietā viņš ievada Bellu pikējumā, vadīdams viņu tieši uz kuili, kas dzenas pakaļ Dorai. Paraudams pēdējā ķirbunīcijas lādiņa saiti, viņš iekliedzas: Par Dorseniju!
Kuilis izpilda muciņmanevru, mēģinādams izvairīties. Par vēlu lādiņš trāpa pa sāniem, nošķaidīdams viņu no purna līdz astei. Viņš kviekdams gāžas lejup, griezdamies nevaldāmā spirālē. Palo pielido blakus Dorai.
- Atkāpjamies! Mums ir vajadzīgi palīgspēki, vairāk cūku debesīs!
- Ser! Ja arī Doras balsī izskan šaubas, tās aiznes vēja brāzma.
Soromino ierēcas. Viņš ir izlīdzinājis savu lidojumu. Viņš traucas uz Palo un Doras pusi kā melns, blīvs mākonis. Viņa acis sarkani gail.
Tomēr kuilis ir pārāk lēns. Dora un Palo sasveras sāņus, mērķējot uz kaujas lidlauku rietumos no Dorsenijas. Abi uzņem maksimālo ātrumu. Bellas sāni cilājas, lai saglabātu lidojuma augstumu, un gaiss sitas sejā ar dzeldīgu spēku. Toties viņi ir ātri.
Un tiešām, Soromino pamazām, bet pārliecinoši atpaliek. Viņa sari slejas un nolaižas elpas ritmā plaušu plēšas turpina celties un plakt. No kuiļa šņukura veļas melni dūmi. Bet ar to nav gana.
Palo paveras uz priekšu, uz dzidro apvārsni. Skrejceļš vairs nav tālu. Vēl bridis, un viņiem būs palīgspēki.
- Mēs tiksim galā, viņš nomurmina Bellai, un viņa piekrītoši nokviecas. Šodien Soromino būs jāiztiek bez bekona. Šodien viņam nekas netiks!
Tad Doras sauciens: Komandieri! Skatieties!
Palo palūkojas turp, kur rāda Doras roka. Soromino vairs nedzenas viņiem pakaļ. Kuilis lido uz citu pusi. Pirmajā mirklī Palo nesaprot, kas noticis, viņš pat nopriecājas. Tad kā pamatīgs blieziens nāk apjēga, kas Soromino padomā.
Kuilis pikē uz Pacelšanās lauku. Daudzie dzelkšņu simti, milzīgā naida masa traucas lejup uz pilsētniekiem un sārtvaidžiem kadetiem, kuri gatavojas pacelties debesīs.
Asinis aizplūst no Palo sejas. Elpot pēkšņi kļūst nepanesami grūti. Rokas trīc.
Viņš ir ievainots. Ari Bella un Ločija ir cietušas. Viņiem vairs nav ķirbunīcijas. Viņiem vajadzētu bēgt. Tik daudz taču viņi ir nopelnījuši.
Bet tad Palo atceras pats savu izlaidumu. Viņš atceras, kā tas bija stāvēt laukā līdzās Bellai, ar ķiveri, kas cieši piekļāvās galvai. Kā viņi stāvēja, skatoties uz pacelšanās skrejceļa tālo galu. Kā gaidīja, kad varēs skriet, skriet, skriet un tad lidot.
Šodien viņi visi skatās augšup uz Palo. Cer uz viņu, uzticas viņam. Tāpat kā viņam uzticas Dora.
Mēs bijām tik tuvu, viņš nodomā. Tik tuvu. Tad viņš uzsauc Dorai: Lido pēc papildspēkiem! Pasteidzies! Viņš sagāž Bellu uz sāniem.
- Komandieri! Dora kliedz, un palēnina lidojuma ātrumu, bet Palo pārtrauc viņu pusvārdā. Lido! Tā ir pavēle!
Dora sastingst un salutē, tad pagriežas un traucas projām. Palo, juzdamies lepns, mirkli pavada viņu ar skatienu. Tad viņš satver Bellas ausis un viņi pabeidz pagriezienu, lai dotos pretī Soromino tumšajam siluetam.
- Lido, mīļā, piekļāvies Bellai, Palo iečukst viņai ausī. Lido. Viņa ierukšķas un sapurina galvu.
Soromino pamana viņus un ierēcas, tad maina lidojuma virzienu, dodamies pretī Bellai. Dūmi veļas no viņa šņukura kā tumšs posta vēstnesis. Viņa sari saslejas stāvus, gatavais pīķu mežs.
Palo ievelk dziļu elpu un iekliedzas: Par Dorseniju! Par Dorseniju! Viņa bailes ir zudušas, un Palo jūtas brīvs, tik brīvs it kā viņš nekad iepriekš nebūtu lidojis, it kā šī būtu pirmā reize. Zeme ir tālu lejā. Debesis ir bezgalīgas un skaidras. Viņš zina tikai vienu:
Ir skaisti, ir tik satriecoši skaisti lidot uz cūkas Dorsenijas debesīs.
Autora komentārs
Stāsts par Dorsenijas cūkām arī rakstīts Liberty Hall iknedēļas stāstu konkursam. Konkursa motīvs bija angļu valodā
populārais teiciens “when pigs fly” (“kad cūkas lidos” citiem vārdiem sakot, nekad). Nolēmu šo motīvu interpretēt vistiešākajā iespējamā veidā un sarakstīt stāstu par lidojošām cūkām, turklāt nevis joku stāstu, bet tādu, kurā varoņi sevi uztver pilnībā nopietni. Šo mērķi sasniegt man laikam arī izdevās vairāki cilvēki, kuri dienējuši armijā, man teica, ka, sasniedzot stāsta beigas, esot apraudājušies.
Lai gan esmu daudz rakstījis zinātniskās fantastikas žanrā, tieši fantāzijas žanrs man vienmēr ļāvis visbrīvāk izmantot iztēli. Fantāzija atļauj rakstniekam izmantot plašu krāsu paleti, radīt varoņus, pilsētas un pilis, kādas vien iegribas, nav jāseko fizikas likumiem, tikai jānodrošina, lai stāsta ietvaros eksistētu kaut kāda loģika, kas ļautu lasītājiem saprast notiekošo. Milzīgs prieks radīt ko tādu kā ķirbunīcija un mežakuiļi ar dzelkšņu bultām.
Japāņu animācijas cienītāji stāstā atpazīs arī zināmu ietekmi no Hajao Mijazaki slavenā darba Porco Rosso. Mijazaki, manuprāt, ir lielākais meistars tieši šajā paņēmienā: kā paņemt šķietami pilnīgi muļķīgu motīvu un to attēlot pilnīgi nopietni un skaisti, novedot skatītāju pat līdz asarām.
Deja, apsēstā
Šis puisis ir citāds.
Pirmajā mirklī Maja to neaptver. Viņa tikai dzird mūziku un apģērba švīkstoņu, un vīrieša elpu. Dziļu, apvaldītu, tomēr mežonīgu elpu, kas dejotāja ausīs skan tikpat skaļi kā orķestra spēlētais Prokofjevs. Nekā pārsteidzoša.
Tad nāk smarža. Odekolons sajaukumā ar sviedriem tīra, nebūt ne nepatīkama smarža. Tā uzbudina Maju, un viņas sirds sāk sisties straujāk, bet arī tas ir gana parasti.
Viņa koncentrējas jātiek dziļāk vīrieša komunikāciju implantos. Nekā sarežģīta, pavecs, veikalā nopērkams standarts, tādu parasti izvēlas nabadzīgi strādnieki un izsalkuši studenti viņš nav veicis nekādus uzlabojumus, kaut gan tagadējais stāvoklis sabiedrībā to prasītu. Tomēr, drošs paliek drošs, Maja izveido nelegālo pieeju ar īpašu rūpību. Viņai ir jāsaslēdz ar vīrieti nervu signāli bet tas padarīs Maju viegli notveramu, ja vīrietis kaut ko pamanītu.
Vēl pēc mirkļa Maja sajūt dejotāju un pēkšņi viņa nespēj paelpot. Viņu nesatriec nedz kāju ikros dziļi iemitinājušās sāpes, nedz arī satīna slīdēšana pār sviedru slacītajām krūtīm. Viņu satriec vīrieti pārņēmusī uguns uguns, kas deg viņā no kāju pēdām līdz savādībai viņam starp kājām, līdz galvas ādai. Jau gadiem ilgi viņa nav izjutusi neko tādu.
Majas ausīs atskan pīkstieni. Pārmērīga bioreakcija. Paātrināts pulss. Ieteicams pārtraukt sesiju.
Nē, viņa pavēl programmatūrai ar spalgu prāta izsaucienu un veic visas procedūras ar divkāršu rūpību. Kas notiek?
Viņa sāk saņemt vizuālo signālu un var paskatīties uz pasauli ar vīrieša acīm. Tukša skatuve viņa priekšā, tā griežas, griežas, no augšas gāžoties prožektoru gaismām. Skatītāji, neskaidra apburtu cilvēku masa. Tad, īsos izkadrējumos, viņa ķermenis. Muskuļa izcilnis. Skaista, gluda āda, it kā obsidiāns būtu pārvērsts miesā. Dzīslu spriegojums uz rokas, kad viņš apmet ritenīti.