Cauri saslēguma tālajai dūmakai Maja jūt, kā nepacietīgi sakustas viņas pašas ķermenis. Viņa svīst. Viņas sirds dauzās. Viņa tomēr nespēj atrauties.
Ne jau dejotāja ķermenis Maju uzbudina. Viņas pieredzē šādi ķermeņi jau ir bijuši, pat stiprāki un skaistāki, taču viņa nekad iepriekš nav izjutusi šādu saslēgumu. Prieks ass un spurains. Vienkāršs bet neatslābstošs, tas caurstrāvo katru viņa kustību katru bezrūpīgo, bet vienlaikus meistarīgo un precīzi virzīto kustību. Viņš lido gaisā kā Jaungada salūta raķete, šaudamies te uz vienu, te uz otru pusi, spilgts, pārliecinošs.
Tie nav tikai endorfīni. Tam Maja netic.
Dubulta piruete, un Majā kaut kas iesmeldzās. Salto, un apbrīnas asaras sariešas Majai acīs. Mūzika pieņemas spēkā. Viņš elpo straujāk un straujāk un Majas elpa neatpaliek. Viņš pagriežas, viņš metas spirālē, viņa sirds
sit kaut kādu mežonīgu, totēmisku ritmu, katrs muskulis ir nospriegots…
Tumsa.
Bojāts atgriezeniskās saiknes drošības korķis. Jūs esat atslēgta.
Maja sēž tumsā un drudžaini kampj gaisu. Pirksti sāpīgi ieurbjas ratiņkrēsla roku balstos; viņai ar pūlēm izdodas tos atslābināt. Viņa saož sviedrus šoreiz pašas sviedrus. Viņas drēbes ir izmirkušas slapjas.
Elpo. Lēnāk, jā, vienmērīgāk. Sirds pamazām norimst, palēnina trakojošo skrējienu. Viņa atgūst vismaz daļēju apziņas skaidrību.
Kas tas bija? Kas ir šis vīrietis? Viņa zina dejotāja vārdu, zina biogrāfiju un zina, kurš klients ir gatavs maksāt veselu bagātību par nelikumīgu pieeju viņa implantiem kurš maksā, lai piedzīvotu viņa trauksmainās dejas piruetes. Vienīgais, ko viņa nezina, ir: ko vīrietis tikko Majai nodarīja. Maja Tegoveca, profesionālākā no visiem profesionāļiem, pārvērsta elsojošā, trīsošā pielūdzējā.
Pakāpeniski ieslēdzas gaisma. Maju sveicina pelēkās sienas. Ap platekrāna datoru uz viņas galda slejas papīru kaudzes un tukšas ūdens pudeles.
Līdz ar gaismu atgriežas ari sāpes, svilinoša smeldze visgarām mugurkaulam. Pastāvīgs atgādinājums par to, ko viņa zaudējusi. Nē, Maja nekad nav bijusi dejotāja, bet arī viņa lidoja. Ik reizes, pieverot acis, viņa atminas to brīvību. Lejup pa rampu, ātrumam arvien pieaugot, tad augšup gaisā. Pārliekusies pār slēpēm, vērojot, kā tuvojas sniegs.
Kaut viņa nemūžam nebūtu piezemējusies tajā beidzamajā reizē.
Dators atdzīvojas un iezvanās, iztrūcinādams viņu no nomoda sapņa. Zvana Ivars. Maja krietnu brīdi nogaida, līdz elpošana pavisam norimst, tad pieņem zvanu. Ivara drūmie vaibsti aizpilda ekrānu.
- Apžēliņ, kā tu izskaties! viņš saka. Kad tu pēdējo reizi gulēji?
Maja sakrusto rokas uz krūtīm, it kā instinktīvi pasargājot sevi. Parasta bioreakcijas problēma. Es tiku galā.
Ivars jau māj ar galvu. Viņam tas nerūp un nekad nav rūpējis. Klau, vai tu tiki viņam klāt? Kliente kļūst nepacietīga. Viņa vēlas piedzīvot sestdienas izrādi Linkolna centrā.
Maja paver muti, lai pastāstītu Ivaram, ka šis dejotājs nelīdzinās nevienam citam, ar kuru viņa iepriekš strādājusi, tomēr kaut kas viņu attur. Viņa izliekas, ka uznācis klepus, vienlaikus drudžaini domādama. Viņa cer, ka piesarkušie vaigi neizpauž Ivaram noslēpumu.
Tas prieks… viņa to izjūt vēl arvien. Maja nespēj no tā atteikties.
- Viņam ir īpaši dzelži, viņa taisnojas. Man vajag vairāk laika.
* * *
Vēlāk tajā vakarā, mazliet atkopusies, viņa atkal izmēģina pieslēgumu. Tas nav viegls lēmums. Majas rokas sūrst no vairākas stundas ilgušās stumdīšanās pa dzīvokli. Viņa ir izgājusi pilnu šaubu, pašpārmetumu un
vainas apziņas loku. Labāk būtu par to visu aizmirst. Labāk un prātīgāk.
Majai nav ko iegūt, bet ja Ivars sapratis, ka viņa ar nolūku vilcinās, viņa var zaudēt visu. Bez Ivara Maja nevarētu atļauties aprīkojumu. Bez Ivara Maja nekad nespēs dejot.
Tomēr Maja vēlas saprast, ko dejotājs ar viņu izdarīja. Viņai ir vajadzīgs dejotāja savādais prieks. To viņa grib padarīt par savējo.
Šajā reizē saslēgums notiek uzreiz par spīti tam, ko Maja izstāstīja Ivaram, viņas darbs ir paveikts, nelegālā ieeja ir izveidota. Viņas programmatūra izveido sakarus ar dejotāja implantiem un nu jau viņa atrodas vīrieša ķermenī. Tas mazliet līdzinās smaga virsvalka nēsāšanai ja vien virsvalks spētu tev dot jaunus orgānus.
Auksti.
Vīrietis iet oktobra vējā bez jakas, tomēr tas nav viss. Aukstums mājo arī dziļi viņā; uguns, kas liesmoja vīrietī iepriekš, ir apdzisusi.
Viņš ir piespiedies metāla reliņiem virs Hudzonas un skatās pāri upei uz Ņūdžersijas spokaini spilgtajām gaismām. Maja pazīst šo promenādes posmu reiz viņa te atklīda kopā ar draugiem pēc garas nakts “Plankumainajā suķī” toreiz, kad viņa vēl spēja staigāt. Laikā, kad viņa vēl centās uzturēt attiecības ar draugiem.
Līdzās vīrietim ir sieviete. Maja sajūt smaržas un greizsirdību. Viņa pat netaisās to apspiest. Viņa tikko spēj atturēties, lai nesāktu bakstīties ap viņa implantu atgriezeniskās reakcijas ķēdēm, lai neaudzētu viņā dusmas, spītu vai vismaz sliktu dūšu.
Vai tu tiešām to darītu? viņa vaicā pati sev. Vai tu tiešām tā rīkotos, neņemot vērā risku?
- Tu tur būsi laimīgs, sieviete vēršas pie dejotāja. Nogurums viņas balsī liecina, ka tas ir garas sarunas noslēgums. Tas ir tieši pie jūras. Rītos mēs varētu iet peldēties, bet vakaros pastaigāties gar pludmali.
- Jauki, viņš saka un pasmaida. Un garajās vasaras pēcpusdienās es varētu makšķerēt no mola. Vai tā tu, Erin, esi iedomājusies? Varbūt varētu nopirkt sunīti mēs nosauktu viņu par Bārniju -, un dārziņā aiz mājas mēs iestādītu ķirbjus un otrdienās aicinātu vakariņās kaimiņus?
Vārdi nāk pār vīrieša lūpām gaiši, viegli tāpēc Maja brīnās par smagumu viņa krūtīs. Sieviete Erina pagriežas pret viņu.
-Jā, viņa atbild. Jā, suns un dārzs, un kaimiņi uz vakariņām, tā es esmu iedomājusies mūsu dzīvi. Un kā to biji iedomājies tu? Jo drīz vien nekādu “mēs” vienkārši vairs nebūs. Ja tu tā turpināsi, būs beigas. Vai tu esi padomājis, kā es jutīšos, ja tevis vairs nebūs? (
- Un tu? Tagad viņa balsī iezogas dusmas. Tu gribi piespiest mani atteikties no visa, kas man svarīgs. Vai tev rūp, kā es justos visu atlikušo dzīvi, ja tiešām tā rīkotos? Nē, Erin! Es nespēju dot tev to, ko tu vēlies.
Viņš soli atkāpjas no reliņiem un uzgriež Erinai muguru, un Maja izjūt apmierinātības uzplaiksnījumu.
Taču Erina seko aizejošajam vīrietim, un dejotājs neatraujas, kad sieviete saņem viņa roku. Abi kopā iet gar upi, nebilzdami ne vārda.
Maja prāto par skarbajiem vārdiem, ko abi veltīja viens otram, bet tad viņas uzmanību pievērš tas, kā vīrietis sasprindzina ikru muskuļus. Vienkāršais pārvēliens gaitā no papēža uz pirkstgalu, no papēža uz pirkstgalu Majai šķiet kā īsts brīnums. Kā brīnums viņai liekas gurnu līganais pagrieziens.
Maja alkaini iesūc to visu sevī, tomēr viņai nav gana. Viņa vēlas to, kas viņai bija pirms tam to visu caurvijošo, visu pārmācošo prieku. Tādu vēlmi droši vien izjūt narkomāns, kad tam liegta dienišķā deva, viņa nodomā.
Tad kaut kas iešaujas Majai prātā. Varbūt viņa varētu vīrietim palīdzēt? Uzšķilt to uguni viņā?
Nē! veselais saprāts viņai uzkliedz, nē! Tas būtu neprāts, trakums, noziegums. Viņa to nedzird. Majas sirds priekšnojautā jau sitas straujāk.
Viņa nogaida, līdz pāris atgriežas savā Vilidžas rajona vienistabas dzīvoklī, un tad pārslēdz drošības korķus savā ielaušanās kanālā. Viņa atslēdz sistēmas iekšējo balsi, apraujot pusvārdā Brīdinājums: šādi izmantojot…, un mazliet palielina vīrieša adrenalīna bioatgriezenisko atdevi. Par pašu mazumiņu cerams, par pārāk niecīgu daudzumu, lai viņš to pamanītu.