Viņš pieiet pie Erinas un cieši apskauj sievieti, čukstēdams atvainošanās vārdus viņai ausī.
Maja nodreb, satraukta, nobijusies un vēl mazliet palielina atdevi.
Vīrietis viegli noskūpsta Erinas lūpas, un viņa noglāsta dejotāja matus.
Vēl mazliet un pāris pa pusei ieiet, pa pusei iestreipuļo istabā. Tur viņi noslīgst uz tumši sarkana turku
paklāja un ļauj rokām aizklīst partnera ķermeņa izliekumos un krokās. Maigi, kaislīgi, mežonīgi.
Maja baidās sadegt kaunā, tomēr nepārtrauc pieslēgumu. Siltums izplūst pa viņas ķermeni, kad dejotāja rokas iegrimst Erinas miesā, kad vīrieša lūpas atrod mīļotās lūpas, kad viņš ieiet tajā. Vispirms siltums, tad uguns, tad…
Un prieks ir atgriezies, atkal asi sāpīgs. Katra kustība ir deja. Katrs glāsts ir dzeja. Dejotājs iegrimst esamības pilnīgumā, un Maja to piedzīvo kopā ar viņu.
Beigās Maja sajūt sevī trīsas pat cauri saslēguma tālajai dūmakai. Tās ir trīsas, kuras viņa nav izjutusi jau ļoti sen.
Viņa aizpeld sārti iekrāsotā tumsā.
* * *
No rīta atkal zvana Ivars.
- Mums viņš ir vajadzīgs, viņš atgādina. Izrāde ir rīt, un kliente visu laiku zvana viņa draud, ka nemaksāšot, ja rīt līdz desmitiem netiks viņa ādā. Maja, es apmaksāšu vēl vienu saslēgumu, bet pēc tam man nāksies vērsties pie kāda cita.
- Es šovakar pabeigšu, viņa apgalvo.
Kāda gan Majai ir izvēle? Ivars var atņemt viņai visu.
Turklāt ir laiks šo spēlīti beigt. Maja bija pavadījusi nemierīgu nakti ieslodzīta savā sakropļotajā ķermenī, sapņodama par lidojumu un par sniegu, un par pēdējo piezemēšanos. Īstenība rīta gaismā ir acīmredzama. Viņa nespēs paturēt dejotāju sev. Pat ja viņa spētu, kas gan tā būtu par dzīvi mājot viņā, kamēr viņš pat nenojaustu par Majas esamību?
Viņa iedarbina kompilētāju, noarhivē nelegālās ieejas kodus un pievieno tos ziņojumam. Viņa atrod Ivara adresi, gandrīz jau pavēl sistēmai nosūtīt.
Tomēr viņa to nespēj. Vārds ir gluži kā iestrēdzis Majai kaklā, lai gan balss saites pavēlei nemaz nav vajadzīgas. Viņa to vienkārši nespēj. Viņa sev prasa, ko darīs Ivars, ja uzzinās patiesību, bet šobrīd spēj domāt tikai par sirdi, kas smagi sitas dejotāja krūtīs.
Vēl vienu reizi, Maja domā. Iespējams, šoreiz viņa spēs izprast viņa noslēpumu un padarīt to par savējo.
Pirmā sajūta, kas Maju pārņem, pieslēdzoties dejotājam, ir saule, kas silda viņa seju. Tad caur vīrieša acīm viņa pārlaiž skatienu deju studijai, plašam mansardam ar milzīgiem jumta logiem, un saož sviedru smārdu, kas raksturīgs vingrošanas zālēm ziemā. Viņš iesildās, izstaipīdams muskuļus un saites. Telpā atrodas vēl vairāki cilvēki, taču Maja tik tikko pamana pārējos. Gatavodamās iecerētajam, viņa uzsāk ielaušanās procedūru, iedarbina ar to saistīto programmatūru. Viņa cenšas būt piesardzīga, tomēr dreb pie visām miesām. Gluži kā narkomāne.
Pēc brīža vīrietis sāk dejot, tikai šoreiz tā nav viena deja, bet dažādu deju fragmenti. Solis un pagrieziens kā valsī. Elvisa cienīgs gumu vilnis. Cirka akrobāta ritenītis. Ķermeņa termperatūra ceļas, un līdz ar to pamostas arī uguns.
Maja pārslēdz drošības korķus, atslēdz sistēmas iekšējo balsi un palielina vīrieša bioatgriezenisko atdevi.
Dejotāja ķermenī ieplūst adrenalīns. Viņš kustas ātrāk, arvien ātrāk. Kāds ieslēdz mūziku, tas ir Prokofjevs tāpat kā iepriekšējā vakarā, un viņš eleganti ieslīd savā lomā. Sviedri līst lejup pa seju, pielipinādami matus ādai. Muskuļi pamostas smeldzei, sirds sāk pērkonīgi sisties.
Maja nodrebinās. Viņu apskalo siltums. Un viņa dzen dejotāju tālāk neprātā.
Viņš atkal un atkal uzlido gaisā; liekas, viņš gandrīz vairs nenolaižas uz zemes. Dejotājs skrien, griežas un slīd pēcpusdienas saulē.
Vēl tikai mazliet, Maja spriež, vēl tikai mazliet un es visu sapratīšu. Realitāte griežas ap viņu, bet sieviete ar visiem spēkiem turas pie apziņas, turas pie šī kustības pilnīguma acumirkļa.
Triec viņu tālāk, triec viņu, līdz augšējai robežai.
Tajā brīdī viņa kļūdās. Atgriezeniskajā atdevē rodas īssavienojums, amatiera kļūme. Vīrietī kaut kas eksplodē, kaut kas pārveidojas, un viņš vairs nedejo, vairs negriežas, nelec, netraucas tagad Visums dejo ap viņu, <
Visums griežas, Visums traucas. Līdz ar sprādzienu nāk apjausma un sapratne.
Kas te ir? viņš prātā vaicā, neveikli saminstinādamies salto mešanas laikā, vaicā skaļi, skaidri, raidīdams šos vārdus uz visiem savu implantu portiem. Ko tu dari ar mani?
Miglā asi iegriežas bailes, un Maja atsprāgst atpakaļ.
Viņa vēlas bēgt, taču nespēj vīrietis tur viņu ieslodzītu sinestētiskajā blokā, nervu kanālos valda pilnīgs juceklis.
Viņa mēģina pavēlēt programmatūrai, taču saslēguma miglā neskaidri jūt, ka tā vietā noraustās viņas pirksti. Maja mēģina samirkšķināt acis īpašajā evakuācijas kodā, bet plakstiņi neklausa tā vietā krūtis sastingst izelpā, sāpīgas spriedzes pārņemtas.
Kuru katru brīdi vīrietis pārtrauks deju, zvanīs policijai, paziņos par viņu. Maja izmisīgi mēģina izrauties, taču visi viņas nervu kanāli ir pārslēgti. Viņa nespēj sevi kontrolēt pat tik daudz, cik spētu zīdainis. Viņa, Maja Tegoveca, ir notverta. Tas ir tikai laika jautājums, līdz formās tērpti stāvi ielauzīsies viņas dzīvoklī un saslēgs roku dzelžos vēl aizvien katatonisko ķermeni, kamēr viņa pati maldīsies slēgstraumē, ieslodzīta dejotāja cietumā.
Tomēr dejotājs pat nepalēnina soli. Pat nemēģina sazināties ar kādu ārpusē. Viņš turpina dejot, un viņā turpina liesmot uguns. Vīrietis metas te uz vienu, te uz otru pusi, slīdēdams skrējienā, lidodams lēcienā.
Tad Maja aptver arī viņš ir ieslodzīts. Ieslodzīts dejā, kādu nekad iepriekš nav dejojis. Viņš elpo smagi un ātri, lūpas savelkas mežonīgā, plēsonīgā smaidā. Locekļi veido ideālu formu, ikviens muskulis deg, viņš raujas, raujas, raujas pēc kaut kā vairāk. Mūzika ierēcas bezdievīgā niknumā, orķestris plosās forte fortissimo, un viņš atraujas no zemes piruetē. Augstāk, augstāk…
Asas sāpes krūtīs. Viņš sastingst lēciena vidū, neveikli piezemējas un sagrīļojas. Dejotājs sagausina soli un pa pusei ietriecas sienā, pa pusei atbalstās pret to. Viņa sirds raustās un saspringst gluži kā priekšlaikus dzimis zīdainis, kurš vēlas ievilkt savu pirmo elpu, bet nespēj.
Majai kaklā kāpj nelabums. Acīs sariešas asaras, mutē parādās asiņu garša. Viņa ir sakodusi mēli, bet neliekas par to ne zinis.
“Ja tā turpināsi, būs beigas,” bija teikusi Erina. Vai viņa bija domājusi šo?
Lai nu kā. Viņa uzmanība ir novērsta, un Maja ir brīva. Viņa jau sāk pavēlēt sistēmai Uzsākt izeju. Bet vārdi aizķeras viņai kaklā. Viņa sāk vēlreiz, tiek līdz Uzsākt… bet tas arī viss.
Viņai ir jāglābjas. Ja dejotājs nomirs, kamēr viņa ir sapinusies viņa nervu kanālos, Maja, iespējams, neizdzīvos. Tas nozīmētu labākajā gadījumā smadzeņu bojājumus.
Bet, ja viņa ļaus vīrietim nomirt… viņa, visticamāk, nekad vairs neizjutīs šo prieku. Nolādēts.
Maja noskenē viņa ķermeni. Viņa iestāda dejotāja bioatgriezenisko atdevi nakts režīmā, tad izdara visu, kas ir viņas spēkos, lai mazinātu vīrieša paniku un bailes, un piespiež sirdi palēnināt ritmu. Piespiež straujo elpu norimt. Vēl viņa skaita lūgšanu.