Vēl vairākas sekundes katrs sirdspuksts šķiet uzšķēržam vīrieša krūtis. Tad, gluži kā viļņi, kas pakāpeniski atkāpjas bēguma laikā, sāpes atkāpjas. Vēl pēc pāris mirkļiem sāpes ir pagaisušas. Dejotājs atkal uzelpo ar iepriekšējo vieglumu, noslauka sviedrus no sejas, un Maja spriež, ka viņa ir drošībā.
Tad vīrietis dodas atpakaļ uz dejas laukumu. “Nē,” viņa vēlas uzsaukt. Nē, apstājies, izsauc ārstu! Taču dejotājs kustas pārliecinoši, it kā šī nebūtu bijusi pirmā lēkme un viņš jau būtu pieradis.
Vai Maja būtu lēkusi tajā pēdējā reizē, ja viņa zinātu, kā tas beigsies? Vai viņa būtu kāpusi uz rampas, piesprādzējusi slēpes, lai vēlreiz uzlidotu gaisā, ja zinātu, ka tieši tajā dienā viņa kritīs?
Vai viņa pagrieztos un ietu projām? Dotos mājās? Maja zina atbildi. Un arī viņš to zina.
Viņš kāpj uz deju grīdas.
Pēkšņi aizslietņi ap Maju sagrūst. Viņa vēlreiz ir iesprostota, sagūstīta dejā, kas var nogalināt viņu. Viņa ir pārbijusies. Viņa ir sajūsmināta.
Iesākumā viņš kustas lēni, tad ātrāk, izpildīdams sarežģītas, graciozas kustības ar kājām. Formas perfekcija, kustības perfekcija. Lai cik tuvu panikai Maja būtu, viņa apbrīno dejotāju. Kā gan viņai varēja ienākt prātā apturēt kaut ko tādu? Ko nozīmētu atņemt viņam kaut ko tādu?
Vīrietis viegli, bez kādas piepūles sagriežas piruetē. Viņš izstiepj kāju, palēninādams griešanos, tad atkal to pievelk un pasaule zib gar acīm. Pēkšņi viņš skaļi pavēl Majas prātā. Izdari to vēlreiz! Izdari to, ko tu izdarīji iepriekš, lai kas tu būtu! Maja nespēj tam pretoties. Viņa pakāpeniski pieslēdzas dejotāja atgriezeniskās atdeves cilpām, un, kad vīrieti atkal pārņem prieks, Majai aizraujas elpa. Ne tikai prieks, viņa tagad aptver. Te slēpjas arī bailes.
Beidzot viņa visu saprot. Viņš dejo, apskāvis nāvi. Viņa bailes ir tā uguns, kas liesmo viņā. Prieks, kuru vīrietis izjūt, ir dzimis no šīm bailēm.
Katrs solis ir izaicinājums. Katrs pagrieziens ir uzdrīkstēšanās. Katrs lēciens ir nepakļaušanās. Maja nekad nav bijusi dejotāja, bet šo deju viņa pazīst. Šo deju viņa mīl.
Maja ļauj bailēm pagaist un saplūst ar vīrieti. Atmet domas par to, kas viņu gaida, un sakūst ar dejotāju, un griežas, griežas, griežas viņa dejā. Te ātrāk, te lēnāk, te pa labi, te pa kreisi, viss vienā mežonīgā niknumā.
Lai Ivars dara, kas viņam jādara. Šī deja pieder viņai. Līdz pašām beigām tā pieder viņai.
Autora komentārs
Apsēstības tēma ir pamatā lielākajai daļai manu stāstu. Manuprāt, cilvēks, kurš nav ar kaut ko apsēsts, nav īpaši interesants. Stāstā “Deja, apsēstā” šo tēmu vēlējos apspēlēt vistiešāk. Stāsta nosaukumam, protams, ir vairākas nozīmes: dejotāja deja ir apsēsta, jo viņu novēro Maja dejotājs ir apsēsts ar savu mākslu Maja ir apsēsta ar dejotāju. Angļu valodā nozīmes ir vēl vairāk, jo vārds “possessed” (“apsēsts") nozīmē arī “piederošs” deja pieder Majai un viņa to nelaiž vaļā pat tad, kad tā apdraud dejotāja dzīvību.
Doma, ka būtu iespējams ielīst otra ādā un piedzīvot visu, ko piedzīvo otrs, ir ļoti vilinoša. Tas būtu interesanti pat ikdienā, bet ko gan cilvēki nemaksātu, lai varētu iemiesoties lieliskā basketbolistā, pianistā, dejotājā? Izjust augsta līmeņa spējas, izbaudīt gandrīz orgasmisko baudu, kuru kulminācijas brīdī spēj sasniegt mākslinieks, piedzīvot vienreizēju iedvesmu vai sportisko sasniegumu tas lielākajai daļai cilvēces nav lemts. Un pat tie, kuriem tas izdodas, to pieredz vienā vai labākajā gadījumā dažās šaurās nozarēs.
Bet ielīst cita ādā varētu būt ievērojami vieglāk, nekā tikt ārā no tās. Daudzās pasakās un teikās parādās motīvs par cilvēkiem, kuri spēj pārvērsties zvēros bet zvēra daba viņus tā pārvar, ka viņi vairs negrib kļūt par cilvēku un pavada savu dzīvi, lidojot virs zemes kā putni vai (tiešākajā vārda nozīmē)
lāčojot pa mežu. Cilvēks nespētu novērot un piedzīvot cita cilvēka dzīvi, šajā procesā neizmainoties. Un, ja svešinieka dzīvē mēs atrastu ko tādu, kā pašu dzīvē trūkst, kas pašiem nekad nebūs sasniedzams, tad rezultāts varētu būt diezgan bēdīgs.
Sandra spēlē čuguna vīram
- Mani sauc Radoks, viņš vērsās pie Sandras, kad visi pārējie bija aizgājuši. No viņa vārstiem ar vieglu šņākoņu pacēlās tvaiki.
Sandra nebija ievērojusi viņu starp skatītājiem. Protams, ne. Viņi ieradās katru vakaru un apsēdās pie galdiņiem, grabēdami un čikstēdami. Zilpelēkās sejas apspīdēja zeltainā gaisma no Ārpuses. Te tērauda kāja, pārmesta pār vairāklocltavu ceļgalu, tur ducis garu pirkstu, sakrustoti lūgšanas pozā. Apsēdušies viņi sastinga kā Viktorijas laika džentlmeņi, kas pozē monohromai nemirstībai. Tas viss viņā radīja vēlmi pielēkt kājās un kliegt taču šādu rīcību Sandra jau bija izmēģinājusi, un nekas nemainījās.
Radoks pat nepakustējās, kad Sandra sāka spēlēt. Neviens no viņiem nepakustējās. Kamēr viņas pirksti meklēja noti pēc nots uz apskrambātajiem taustiņiem, kurus viņa tik labi bija iepazinusi tūkstoš vakaru gaitā kopš Beigām un vēl trīstūkstoš pirms tām kamēr mitruma savērptās stigas izklepoja melodiju, kas aiznesa Sandru uz tāltālām atmiņu zemēm, viņi pat neelpoja.
Čīkstiens uz kāda metāla pleca aizvērās ventilis. Iedūkšanās tur iedarbojās kāda gāzu izvades ventilācija.
Viņas spēlētā dziesma bija galā, šķietami par ātru, pilnībā iztērēta un pabeigta. Sandras pirksti palika, iegrimuši taustiņos, kamēr pēdējās skaņas atbalsojās un pagaisa klusumā. Viņa sēdēja nekustīga, kamēr klausītāji cēlās kājās, klaboņas un skrapstoņas pavadīti, un šļūca uz izejas pusi. Gaisa slūžas viņus pa vienam izgrūda Ārpusē šņāciens, plaukšķis. Šņāciens, plaukšķis.
Kad Sandra piecēlās no klavierēm, viņai aiz muguras kāds ierunājās aukstā un līdzenā balsī. Atvainojiet. Es esmu Radoks.
Viņa apmetās pret runātāju, sirdij krūtīs dauzoties. Šis tips bija garš; pamatīgos tērauda locekļus kopā saturēja kādu collu resnas skrūves.
Pārsteiguma raisītās dusmas lika viņas balsij skanēt skarbāk. Es šovakar esmu beigusi. Spēlēju vienu dziesmu, kā esam vienojušies.
- Es gribēju jums ko lūgt. Vai jūs man nospēlētu šo? viņa pirksti nozuda iedobumā uz krūtīm un izņēma no turienes papīra lapu.
Sandra to paņēma. Notis! Sol mažors. Glīti izdrukātas. Kur atradāt?
- Kalatas drupās.
- Jūs melojat. Lapa bija pārāk svaiga, pilnīgi tīra. Tā neoda pēc sēra tātad tā nebija ienesta no Ārpuses. Tad viņa prātā nospēlēja pirmās notis un saprata visu. Šo esat sacerējis jūs!
Strauja kustība, un Radoks kā tornis slējās virs Sandras asu stūru un rievainu plākšņu kopojums. Sandrai acīs iedzēla tvaiki, taču sieviete nesarāvās. Viņš taču
nenodarīs viņai neko ļaunu Sandra šo radījumu acīs bija pārāk vērtīga. Jo viņa bija palikusi vienīgā.
- Spēlējiet. Tagad.
- Spēlējiet to pats! Sandra atmeta lapu atpakaļ.
Radoks atsprāga atpakaļ, atsprāga strauji, locītavām
čīkstot. Viņš noskatījās, ka papīra lapa nolīgo līdz grīdai. Es mēģināju. Bet tas nav tas.
Sandra uzgrieza viņam muguru. Aizgāja līdz logam un paskatījās ārā, zeltainajā gaismā, kas skalojās pār Ārpusi kā balinātājs, kurš atstājis tumšas vien pāris ēnas šeit, pāris ēnas tur. Augsta torņa skelets. Kūkumu rinda tālumā pilsētas tirgus angāri. Mājas.