- Es nospēlēšu, Sandra sacīja, ja jūs izvedīsiet mani Ārpusē.
Atskanēja klusinātu čīkstienu virkne, un Radoks nostājās viņai līdzās pie loga. Mēs domājām, ka viss būs vieglāk.
Sandra nodrebinājās. Nekad iepriekš sievietei nebija izdevies aprunāties ar kādu no viņiem par Beigām viss, ko viņi bija gatavi apspriest, bija viņas pārtika, viņas zāles un prasība spēlēt ik vakaru. Kā, vai tad viss nav vieglāk? viņa plaši paplēta rokas. Kārtīgāk? Vienkāršāk?
- Jā, Radoks piekrita, un klusāk.
- Tad izlaidiet mani ārā. Viņa izkliedza vārdus: “Izlaidiet mani ārā!” un sāka daudzīt Radoka krūtis ar dūrēm.
Asas sāpes. Viņš metās Sandrai virsū un trieca viņu pret logu. Sandra tikai paguva nodomāt še tev bija,
vienīgā un tad sievietes galva atsitās pret stiklu. Viņas acīs viss sagriezās.
- Nē, Radoks sacīja.
Nē.
Sandra nosarka ne no dusmām, bet no kauna. Uz īsu mirkli kad no Radoka čuguna mutes atskanēja vienkāršais “Nē” viņa bija izjutusi atvieglojumu. Jo viņai nebūs jāredz, ko viņi ir izdarījuši ar Sandras pasauli. Nebūs jāpieskaras tam, kas no tās palicis pāri. Nebūs jāieelpo iznīcības smārds. Viņa varēs palikt šajā cietumā vēl kādu laiciņu.
Tobrīd Sandra Radoku ienīda. Ja viņa mestos viņam virsū vēlreiz un tiktu nogalināta, viņa to nenožēlotu. Bet tad sievietei prātā iešāvās kāda doma. Kaut kas labāks par bezjēdzīgu nāvi.
- Es nospēlēšu.
Radoks atkāpās. Vai tiešām?
Sandra uzsmaidīja viņam. Tiešām.
Viņa pacēla notis un iekārtojās pie klavierēm. Kamēr acis slīdēja pār Radoka rakstītajām notīm, viņa centās aizmirst par sāpēm pirkstos, kas smeldza no sitieniem pa tērauda krūtīm, viņa centās aizmirst par sāpēm augšdelmā Radoka tvēriena vietā. Un tad Sandra sāka spēlēt. Noti pēc nots, tieši tā, kā viņš bija tās uzrakstījis. Caur viņas pirkstiem gāzās visas viņas dusmas un viss viņas žēlums, viss zaudējuma rūgtums. Vienreiz nospēlējusi skaņdarbu, viņa sāka to vēlreiz, citādi. Tad vēlreiz, godīgi cenšoties to izdarīt, cik vien labi spēja.
Radoks stāvēja aiz viņas nekustīgs un kluss. Kad viņa beidza spēlēt, viņš ierunājās un balsī varēja saklausīt
gan izbrīnu, gan klusas sāpes. Tā nav mūzika. Tā taču nav mūzika, vai ne?
- Nē, Sandra atbildēja. Nav gan.
- Bet kāpēc tā?
Sandra piecēlās. Atstājusi klavieres aiz muguras, viņa piegāja pie loga, aiz kura pamazām tumsa Ārpuse. Viņa vēroja tumšos, klusos, nekustīgos siluetus, kas vīdēja aiz stikla, un prātoja, vai viņa ir pēdējā cilvēku dzimuma pārstāve.
Viņa nepavirzījās nostāk, kad Radoks pienāca blakus un ar pirkstiem pieklauvēja pie stikla. Viņš neatkārtoja savu jautājumu. Es pamēģināšu vēlreiz, tas bija viss, ko viņš klusi un pārliecināti sacīja.
Abi stāvēja līdzās un vēroja, kā Ārpuse ieslīgst nakts tumsā. Kaut kur Sandras galvā sāka skanēt dziesma. Tā bija rītdienas dziesma, dziesma, kas gaidīja viņu. Gaidīja, lai aizvestu Sandru uz tāltālajām atmiņas zemēm. Viņas pirkstos kņudēja melodijas ritms.
Tajā mirklī, klausīdamās vienmērīgajā tvaika šņākoņā no Radoka locītavām, Sandra apjauta, ka viņai pietiek ar Ārpusi, ko viņa nes sevī iekšā.
Autora komentārs
Stāsts “Sandra spēlē čuguna vīram" radās no domas par kontrastu pasauli, kura būtu bezgala plaša, jo cilvēku tajā vairs nebūtu, bet bezgala šaura, jo vienīgā izdzīvojusī sieviete būtu iesprostota aiz loga kādā senā Parīzes kafejnīcā.
Stāsta motīvs ir robeža starp ārējo un iekšējo gan ģeogrāfiskā, gan cilvēciskā ziņā. Sandra gan ir ieslodzīta vienā
kafejnīcā, bet viņai ir pieejama cilvēka iekšējā pasaule ar mākslu, mūziku, atmiņām. Radokam vienam no robotiem, kuri pārņēmuši pasauli ir brīvība doties, kurp vien viņš vēlas, bet tomēr savā ziņā viņš ir iesprostots pamatīgāk nekā Sandra.
Protams, mans iekšējais skeptiķis apgalvo, ka ar laiku varbūt arī Radoks iemācīsies muzicēt. Un šo iespēju arī atstāju stāsta nobeigumā. Kas tad notiks ar Sandru, ir jautājums bez atbildes.
Stāstā parādās zināmi steampunk motīvi ar tvaika dzinējiem aprīkotie roboti -, bet to uzbūvei un dvēselei iedvesmu visvairāk smēlos no Kena Šoulza fantāzijas žanra romāna Lamentation.
Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Sandra Plays for the Castiron Man” pirmo reizi publicēts žurnālā Flash Fiction Online 2010. gada jūlijā.
Dubultnieki
Sēžot vilcienā uz Rīgu, es beidzot padevos Sašas aicinājumam un pievienojos viņam saslēguma cietumā.
Es būtu varējis to ari nedarīt. Biju pret to nodrošinājies, Maskavā Rīgas stacijas tualetē norijot veselu paciņu stimulantu. Bet Sašas izmisums mana galvaskausa dziļumos pulsēja ar sāpīgu trauksmi un tādos gadījumos es nekad nespēju viņam atteikt. Nespēju jau kopš pašas pirmās reizes pirms diviem gadu desmitiem, kad viņš sakāvās ar Gedevanu Skripaču. Nāc, Džon! viņa balss iesaucās manā prātā, kamēr es sēdēju matemātikas stundā Bronksvilas vidusskolā. Nāc! Es metos uz tualeti, ieslēdzos kabīnē un uzsāku iegremdēšanos pievienojos viņam kautiņā uz ielas pie mūsu mājas Rīgā.
Toreiz es spēju viņam palīdzēt. Kopā mēs bijām stipri neviens bērnības pretinieks nespēja pretoties mūsu saslēgumam. Kopš tā laika daudz kas bija mainījies, un šobrīd es viņa labā nespēju darīt neko, tomēr man vēl arvien trūka gribasspēka pretoties, kad viņš mani sauca. Tā nu es atlaidos savā sēdeklī, aizvēru acis un sagatavoju implantus.
Vilciens klabēja un grabēja, traucoties cauri rudens iekrāsotajiem laukiem ziemeļos no Veļikije Lūkiem, bet šis troksnis manās ausīs pārvērtās klusā, ritmiskā šūpuļdziesmā. Mani muskuļi atslāba, tagadnes apziņa izplūda
un aizslīdēja, un es aizmigu. Saslēguma viļņi mani aiznesa līdz Sašam un ieslodzīja viņa prātā.
Apglabāja dzīvu.
Sašas/manas rokas refleksīvi noraustās un sāpīgi triecas pret mūsu zārka vāku. Saša/es izmisumā iekliedzamies. Slēgtajā telpā skaņa nodārd sāpīgi skaļi. Tad sajūtam, ka te, tumsā, līdzās guļ Ieva. Mēs turam viņas roku, siltu. Viņas smarža kā ziedošas liepas pieskaras mūsu… manām… nāsīm kā pretstats priežu sveķu smārdam, kas dveš no sienām. Viņas tuvums nomierina mani.
- Slikts sapnis? Ieva man vaicā un viņas balss ir maiga kā pār zīdu slīdošs samts.
Es brīdi neko neatbildu. Mēs pazīstam viens otru tik labi, ka arī klusums runā. Es ieklausos viņas elpā un trokšņos, ko rada ārpusē gaidošie. Mazu kājiņu tipināšana. Nagu skrapstoņa pret koku.
Man šķiet, ka tikko esmu kaut ko aizmirsis kādu ļoti nozīmīgu, neatliekamu pienākumu. Taču tas ir zudis; nespēju to atcerēties.
- Murgs, es saku latviski viņai patīk, ka mēģinu runāt viņas valodā.
Viņa paspiež manu roku. Te neviens mums netiks klāt.
- Viņiem taču neizdosies, vai ne?
- Neizdosies gan.
Mēs apklustam. Atkal es dzirdu to tipināšanu, pīkstēšanu un skrāpēšanos. Viņi ir kļuvuši skaļāki, es beidzot saku. Ir taču skaļāki, vai ne? Viņi tuvojas. Un viņu ir aizvien vairāk un vairāk.
- Viņi nekur netiks, Ieva mani mierina. Vismaz ne tikmēr, kamēr būšu tev līdzās.
- Tu taču nekur netaisies doties? Esmu iecerējis to kā joku, bet tas izskan kā jautājums.
Zārks nočīkst Ieva pagriežas uz sāniem un uzliek vienu roku man uz krūtīm. Viņas elpa silda manu vaigu. Muļķīt. Kā gan es varētu tevi pamest pēc visa tā, ko esam piedzīvojuši kopā?