- Ko tad tādu esam piedzīvojuši kopā? Tu runā par helikopteru?
- Helikopteru, viņa atbild, un visu pārējo. Viņas lūpas pieskaras manam kaklam, valgas un vēsas. Es jūtu, ka viņa smaida, kaut gan jau ilgu laiku neesmu redzējis viņas seju. Tik ilgu laiku.
- Helikopteru mēs labi nostrādājām, es bilstu. Tumsā man pat nevajag aizvērt acis, lai to atcerētos. Ugunīgā saulespuķe debesīs. Plastmasas un metāla lietus. To viņi neaizmirsīs.
- Tādas lietas neaizmirst.
- Viņi mūs vajās par to.
- Aha.
Viņi mūs vajāja par to. Šī doma man nelūgta iešaujas prātā, un es asi nodrebu. Tā ir jauna doma, taču liekas sena, pazīstama un patiesa. Tāpēc mēs esam šeit.
- Ko tu teici, mīļais?
- Mēs šeit esam helikoptera dēļ.
Viņai aizraujas elpa. Klusāk, dārgais. Mūs sadzirdēs.
Man aizžņaudzas kakls, es ieklausos, taču troksnis ārpusē nešķiet skaļāks kā iepriekš. Viņi mūs notvēra, es nočukstu.
- Nerunā tā, Ieva saka skumīgi, klusi un pavirzās projām no manis.
- Bet tā ir patiesība.
Un tad Ieva pazūd; izgaist viņas smarža, un izgaist viņas siltums, un es palieku viens tumsā. Viens ar pīkstēšanu un skrapstēšanu taču tagad man ir vienalga. Es aizveru acis un gaidu, kad viņi tiks man klāt. Es gaidu, kad koks sāks plaisāt un pasaule iegāzīsies manā zārkā.
Es gaidu, kad mani aprīs.
Es atgriezos sevī, lamādamies tik skali, ka babuška ejas otrā pusē pamodās no pieslēguma. Kundzes acis skarbi samiedzās, un viņa savilka savu pabalējušo dzelteno lakatu ciešāk ap ausīm it kā vēlēdamās pasargāt tās no maniem vārdiem.
- Izviņiķe, es atvainojos, samirkšķinādams acis, lai kārtīgi pamostos. Saša… ko viņi tev ir nodarījuši?
Babuška tikai papurināja galvu. Viņa kādu brīdi blenza uz mani, it kā lai pārliecinātos, ka neizdvesīšu ne skaņas, tad novērsās un atkal atslāba pieslēgta cilvēka inertajā mierā. Gluži tāpat kā pārējie divdesmit pasažieri, kuri snauduļoja vagonā, ietinušies apdriskātos mēteļos un izdilušās segās, lai kaut nedaudz pasargātu sevi no vakara dzestruma.
Ārā bija iestājusies nakts. Pulkstenis liecināja, ka droši vien jau atradāmies Autonomajā Baltijā, taču līdz Rīgai vēl atlika kāds laiciņš. Es vēlējos iekrist miega melnajās skavās, bet aiz nomoda vārtiem gaidīja Saša. Notverts slazdā.
Man bija jāsavaldās, lai atkal nenolamātos. Kāpēc gan es toreiz piekritu palīdzēt ar helikopteru? Veselus
trīsdesmit gadus mūsu somnisko saslēgumu laikā mēs ar Sašu bijām bagātinājuši viens otra dzīvi viņš kā zinātnieks, es kā karavīrs. Bēdīgi slavenās Krievijas-Amerikas Kultūras Apmaiņas Programmas tipiski dalībnieki, mēs dzīvojām otra ķermeni, kamēr paši nakti gulējām. Mēs domājām viens otra domas, mīlējām viens otra mīlestības. Tad parādījās Ieva un tas nolādētais lidojošais lūznis, un nu Saša bija kļuvis gandrīz par dārzeni. Viņa prātam nepārtraukti uzbruka, un viņam palīdzēt līdz manai atbraukšanai varēja tikai Dima.
Dima… Es centos iztēloties viņa platos, slāviskos vaibstus, smaidu, kas atkalredzoties atplauks viņa sejā, vārdus “man tevis pietrūka, brāl” uz viņa lūpām. Bet tas bija grūti. Viņš par brāli uzskatīja tikai Sašu, ne mani. Man nebija vajadzīgas Džeksona-Vellesa teorijas, lai to izskaidrotu, šo mācību man bija sagādājis paša tēvs -, tomēr es vēl arvien spēju vārds vārdā nocitēt fragmentu no raksta “Par identitātes kontinuitāti”:
“Atšķirībā no ikdienas saslēguma, kura laikā ķirurgs var saslēgties ar pacientu, aktieris ar reālo varoni, kuru tēlo, vai pat divi mīlētāji viens ar otru, ilgtermiņa somniskie saslēgumi būtiski maina iesaistīto dalībnieku psihi. Pašidentifikācija izplūst un transcendē šauras parveljāniskas definīcijas par pretstatu starp vienu un daudziem, starp sevi un citu, starp manu un tavu. Vienlaikus saslēguma partneriem ir jāsadzīvo ar saviem tuvākajiem, kuri, nebūdami pieredzējuši šādas pārvērtības, parasti ar grūtībām pieņem to sekas.”
Cik patiesi vārdi, it īpaši attiecībā uz Dimu…
Ap pusnakti mēs ieripojām Rīgā. Caur Sašas acīm es šo pilsētu biju skatījis vai miljonu reižu, bet detaļas, kas saslēgumā saplūda ar fonu, tagad izsauca mani gan bijību, gan nemieru. Pēterbaznīca, izgaismota pret naksnīgajām debesīm, tās staltās līnijas, apdvestas ar smalku skaistumu, ko nekad nebiju manījis. Pilsētas gaismas, kas kā neskaitāmas zeltainas saules spēlējās uz Daugavas virsmas. Bet arī depīgas policijas būdas uz katra otrā stūra. Tūkstošiem prezidenta Bagatska seju, salīmētas uz sienām un reklāmas vairogiem. Sašam/man Rīga bija mājas. Man vienam pašam pilsēta atgādināja savādu sapņu valstību skaistu un pazīstamu, taču vienlaikus naidīgu ēnu aizplīvurotu.
Tad, kad skatienam parādījās Centrālā stacija, vairums manu ceļabiedru bija pametuši pieslēgumu un raudzījās ārā pa logu ar miglainām acīm. Tikai uz babušku ejas otrā pusē pieslēgumā pavadītās stundas nelikās atstājušas nekādu iespaidu. Viņa darbojās ar pāris tīkliņiem, kas vai plīsa no taukainām papīra paciņām. Kad viņa piecēlās, lai dotos uz izeju, es vainīgi uzsmaidīju, bet vecā sieviņa tikai nokrekšķējās un kaut ko pie sevis nomurmināja.
Es ieraudzīju Dimu sēžam uz platajām marmora kāpnēm stacijas priekšā un vērojam satiksmi, kas kustējās pa Federācijas bulvāri. Nopētīju viņu no stacijas ēkas izejas puskrēslas. Ieraudzītais mani neiepriecināja. Viņš bija tērpies saburzītos džinsos ar apspurušiem galiem, nevis vienā no saviem ierastajiem, labi izgludinātajiem uzvalkiem. Gaidīdams Dima pa brīdim ievilka dūmu no vecmodīgas nikotīna cigaretes es nezināju, ka viņam piemīt šāds ieradums.
Pirkstu drebēšana, ko varēja labi pamanīt, viņam paceļot cigareti, gan nebija nekas jauns, tāpat kā vaiga raustīšanās stindzinoša miesas savilkšanās ik pēc divām trim sekundēm. Arī Dimam bija paredzēts piedalīties Kultūras Apmaiņas Programmā. “Dzīvo divas dzīves,” tolaik aicināja reklāma. “Savējo, kad esi nomodā. Sava drauga, kad esi aizmidzis.” Tomēr Dimam nepaveicās. Viņa implanti sagāja uz īso instalācijas brīdī. Tas nozīmēja, ka viņš nekad nevarēs pieslēgties tīklam. Ka viņam nekad nebūs pieejama tiešā neirālā saskarne. Pagāja vairāki gadi kopš traumas, līdz Dima atkal iemācījās staigāt un runāt bez stostīšanās.
Es dziļi ieelpoju un piespiedu sevi doties uz priekšu.
- Dima.
Viņš satrūkās, it kā es viņam būtu iesitis, un gandrīz nometa cigareti, bet acis uz mani gan nepacēla. Sveiks, Džon, viņš sacīja angliski ar pamatīgu akcentu. Tu atbrauci.
“Man tevis pietrūka, brāl,” es gribēju teikt, bet neuzdrošinājos. Sauc mani par Žeņu, es krieviski sacīju. Būšu tavs brālēns. Būs mazāk uzkrītoši.
Dima atkal satrūkās un šoreiz paskatījās augšup uz mani ar asu, vērtējošu skatienu, kādu viņš ne reizes nebija veltījis Sašam/man. Vai tu runā krieviski?… Ak jā, protams…
Man nācās krietni piepūlēties, lai akcents nebūtu pārāk jūtams, valodu es zināju ne sliktāk par kuru katru vietējo, tomēr man trūka atbilstošo balss muskuļu treniņa, bet es nevēlējos to mēģināt izskaidrot. Dima,
es esmu Saša, atgādināju. Saša esmu es. Es esmu tas pats puika, ar kuru kopā tu uzaugi Ezera ielā.
Es baidījos, ka viņš to noliegs vai apstrīdēs, bet Dima tikai sēdēja un klusēja. Tad beidzot viņš nospļāvās uz pakāpieniem, uzrausās kājās un devās projām, saraustīti sperdams soļus, it kā katra no kājām kustētos citā ritmā. Es noliku mašīnu aiz stūra, viņš izmeta pāri plecam.
Es sekoju Dimam. Vai paps ir pilsētā?