- Es viņam neko neesmu teicis. Un neteikšu, līdz viss būs galā.
- Vai viņam ir sliktāk?
- Ir bijuši labāki laiki. Džo… Žeņa, lūdzu, nerunāsim par manu tēvu.
Gribēju bilst, ka viņš bija arī mans tēvs. Jo īpaši pēc tam, kad manējais mani nodeva. Katru vakaru es devos pie miera Bronksvilā, lai nonāktu Rīgā un dzīvotu saulainas dienas, papa vērīgā skatiena uzraudzīts.
- Labi, es tā vietā noteicu. Pie velna Džeksonu-Vellesu. Parunāsim par Sašu. Kas īsti notika?
- Tu taču tur biji, vai ne? Viņš sabruka ielas vidū.
Mēs nogriezāmies ap stūri, un es paspēru pāris soļu
sānis, lai izvairītos no apgāztas atkritumu urnas. Nē, tobrīd manis tur nebija. Vai esi uzzinājis, kurš vainīgs?
Dima atslēdza savas volgas signalizāciju; Federācijas laiku auto ugunis spoži uzzibsnīja. Es cerēju, ka tu zināsi, viņš sacīja, kad kāpām mašīnā. Es domāju, ka tu zini visus viņa noslēpumus.
Izteiksme, ar kādu viņš to pateica, mani darīja piesardzīgu tajā teju izskanēja pārmetums. Dima nekad
nebija izrādījis greizsirdību pret saikni, kas bija kopīga mums ar Sašu, un es viņu par to vienmēr biju cienījis.
- Saša un es… Beidzamajā laikā mēs saslēdzāmies retāk nekā iepriekš. Pēdējos mēnešos viņš krietni izmainījās. Nerunāja ar mani un ļoti vēlu palika nomodā, lai es nevarētu miegā saslēgties ar viņu.
- Lieliski. Dima iebāza atslēgu aizdedzē šī volga bija invalīdiem paredzēts modelis ar rokas vadību un pagrieza to. Dzinējs pāris reižu noklepojās un tad ierūcās. Mēs izbraucām satiksmes straumē. Tātad Saša no tevis izvairījās. Vai tu vari viņam to pārmest pēc visa tā, kas notika?
- Vai… vai Saša pēdējā laikā bieži viņu pieminēja?
- Manā klātbūtnē nē. Pēc bērēm vispār tik tikko pārmija ar mani kādu vārdu.
Es aizmiedzu acis, lai atvairītu baisās ainas, bet tas nelīdzēja. Izraktais, gaidošais kaps. Rēgainā izteiksme to nedaudzo, kas bija uzdrošinājušies atnākt uz bērēm, sejās. Tas, kā, atslābstot nāvē, bija iegrimuši Ievas vaigi. Viņai nevajadzēja mirt.
- Ko tad jūs sagaidījāt pēc tā, ko bijāt izdarījuši? Pie velna, viņi varētu nošaut mani par to vien, ka sarunājos ar tevi.
- Es zinu. Es būtu varējis pastāstīt viņam par visiem piesardzības pasākumiem par to, ka ceļoju caur Maskavu, izmantojot viltotu pasi, tomēr tā likās esam gļēvuļa atbilde.
- Saša nav nekāds revolucionārs, Dima sacīja, balsij pēkšņi teju aizlūstot. Nolādēts, viņš ir universitātes
profesors. Viņam nevajadzēja līst ne tuvu tam visam jūsu idiotismam.
Man nebija ko atbildēt uz šiem vārdiem, tāpēc vienkārši skatījos ārā pa logu. Mēs nogriezāmies uz dienvidiem un braucām tālāk pa Krasta ielu platu maģistrāli paralēli Daugavai. Vecpilsēta palika mums aiz muguras, gar ielu stiepās bezgaumīgi izgaismotu lielveikalu rinda. Tā šķietami ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem līdzīgu ielu mājās, Amerikā. Tas bija šo Eirāzijas brīvā tirgus diktatūru noslēpums no ārpuses atšķirību pamanīt bija grūti.
- Vai tu domā, ka pavēli deva Komisārs? es beidzot pavaicāju.
Dima paskatījās uz mani, savilcis uzacis augšup.
- Kā no kapa? Nē, to nedarīja ne Komisārs, ne kāds no viņa cilvēkiem. Te, Rīgā, nav nekā tāda kā jūsu Ņujorkas Kārtības vienība. Te nevar tā vienkārši pavēlēt likvidēt problēmu.
Komisārs bija miris? Interesanti. Pie mums nemaz tā nenotiek. Mums ir vajadzīgs tiesas rīkojums un tiesneša paraksts, pirms kaut ko tādu darām.
- Jā, jā. Es gribēju teikt, ka oficiālas personas šādas pavēles nedod. Tu atrodies Krievijā. Ja korporācijas redz, ka Tēvzemei draud kāda problēma, viņi ar to tiek galā. Nolādētā hegemoniskā simbioze. Bet tu jau zini, kā tas ir. Tu uzspridzināji to helikopteru.
- Uzspridzināju, es piekritu un vairs nebildu ne vārda. Helikopters bija manu roku darbs, tur Dimam nevarēju iebilst. Viss sākās ar Ievas domu, kas radās pēc visa, ar ko viņa bija saskārusies, strādājot “Latvijas
Ziņnesī”. Pieredzētais naktīs viņai rādījās murgos tās bija neģēlības, kuras pat viņas pagrīdes ziņu lapa neuzdrošinājās publicēt. Helikopters bija Ievas projekts, taču viņa nebūtu spējusi to paveikt vienatnē un arī Saša to nespētu. Man nebūtu vajadzējis piekrist viņiem palīdzēt, taču Ieva strīdējās ar Sašu karsti, uzstājīgi, kā viņa to prata. “Brīvība” bija kas vairāk nekā tikai vārds, kad tas nāca no Ievas mutes, liesmojoša skatiena pavadīts. “Brīvība” un “taisnīgums”, un “demokrātija”. Pēc tam Saša centās pārliecināt mani. Mēs gandrīz nekad nestrīdējāmies saslēgumā mēs teju vienmēr bijām kā viens -, tomēr tajā reizē viņš ar mani sastrīdējās.
Man vajadzēja uztvert to kā brīdinājumu. Viņš ļoti mīlēja Ievu, un mīlestība spēja viņa miermīlīgo dabu vērst nežēlīgu. Tomēr es pakļāvos Sašam. Tas būs labs darbs, es sev iegalvoju. Tajā helikopterā vajadzēja būt Sverovskim, Tēvzemes Principa un Šķiru Sabiedrības garīgajam tēvam. Viņam ir jāmirst, es sev iegalvoju.
Tāpēc es saslēdzos ar Sašu, mēs izgatavojām bumbu un Sverovskis galu galā arī mira. Bet mira arī Ieva, kāds tika klāt Sašam, un Tēvzeme nekur nepazuda.
Svētās Marijas Saslēgumu klīnika atradās pašos pilsētas dienvidos, paretā egļu mežā, caur kuru veda zemesceļš. Bez šaubām, vieta bija izvēlēta, lai nodrošinātu zināmu privātumu labākās sabiedrības pārstāvjiem, kad tie devās ārstēt savu orģiju sekas. Kad iebraucām mežā, es nolaidu logu, lai ieelpotu sveķu, sūnu un skuju svaigumu.
- Vai atceries, kā es toreiz apmaldījos mežā pie Krimuldas? Jautājums nāca pār lūpām viegli tā, kā
to būtu varējis uzdot Saša/es, taču es neuzdrošinājos paskatīties uz Dimu, lai redzētu viņa reakciju. Es sēņoju, un sākās negaiss. Es tikai gāju lokos ar savu gaileņu grozu, nosalis, izmircis un pārbijies pārbijies, ka nekad vairs neredzēšu sauli, pārbijies, ka tūlīt no puskrēslas izlēks Baba Jaga un aprīs mani. Kad es izdzirdēju, kā jūs ar papu saucat mani Aleks… Saša… Saņka… Saša… tas bija tāds atvieglojums.
Iestājās neveikls klusums. Es pabāzu galvu ārā pa logu, lai vēsais gaiss sabužinātu manus matus, un izlikos, ka man ir vienalga. Tad ierunājās Dima: Gailenes mēs vakarā sacepām.
Es paskatījos uz viņu un iesmējos. Tu tā pieēdies sēnes, ka visu nakti nosēdēji uz poda.
Dima uz mani nepaskatījās, bet viņa lūpas notrīsēja smaidā. Tikko jaušamā smaidā turklāt tas pazuda tikpat ātri, cik parādījies, tomēr man ap sirdi kļuva siltāk.
Mēs novietojām mašīnu plašā, atvērtā stāvvietā zem klīnikas un ar liftu uzbraucām augšā. Spilgtās slimnīcas gaismas apspīdēja uzņemšanas telpu, kas bija gana plaša krietnam ducim apmeklētāju, bet es manīju tikai uzkrāsojušos reģistratūras māsu, kura sēdēja aiz letes, un jaunu, uzvalkā ģērbušos skinhedu, kurš pīpēja, iezvēlies vienā no mīkstajiem krēsliem, droši vien kādas sensua zvaigzneles nolīgts muskuļu klucis. Viņa cigaretes dūmi jaucās ar mākslīgo puķu aromātu, kuram, bez šaubām, bija paredzēts nomākt klīnikas antiseptiku smārdu, tas viss kopā veidoja šķebinošu smaržu kokteili.
- Mēs pie Aleksandra Volkova, Dima pavēstīja reģistratūras māsai, nosaukdams Sašas pilno vārdu. Likās, ka
jaunkundze viņu nedzird. Kad Dima teikto atkārtoja, viņa pacēla acis. Viņas skatiens, sērijveida saslēdzējiem raksturīgā truluma aizmiglots, lēnām pārslīdēja no Dimas uz mani un atpakaļ. Pēc krietnas vilcināšanās viņa pamāja uz durvīm telpas tālajā galā.