Saša pagrūda Komisāru. Pagrūda no visa spēka, cik nu tā bija atlicis, līdz beidzot resnis atmuguriski nogāzās uz grīdas. Saša metās viņam virsū un turpināja durt atkal un atkal, un atkal.
Nē. Apstājies.
Saša piecēlās stāvus. Viņš bija apdullis, katra ķermeņa šūniņa likās liesmojam, acīs dzēla sviedri un asinis. Viņš paskatījās lejup uz Komisāru lejup uz naida pilnajām acīm, uz sāpēs savilkto seju, uz asinīm noplūdušo ķermeni un nejuta neko. Tā mirst slepkavas, viņš sacīja. Tomēr šie vārdi viņam neko nenozīmēja. Mirstošais cilvēks uz grīdas viņam neko nenozīmēja.
Saša aizgriezās. Ieva? Ieva, es to darīju tevis dēļ. Taču ēnās nekas nesakustējās, un Ieva neatbildēja. Saša pat vairs nejuta viņas smaržu gaisā. Ieva bija pametusi viņu. Viņš bija viens.
Saša noslīga uz ceļiem un aizvēra acis, ieklausīdamies Komisāra gārgšanā. Saša notupēja šādā pozā krietnu laiku, līdz visi trokšņi apklusa, un vēl kādu
laiciņu pēc tam. Viņš nejuta nekādu vēlēšanos bēgt. Ne mazāko vēlēšanos glābt savu dzīvību.
Dima, viņš pēkšņi atcerējās. Es nedrīkstu aizvest viņus pie Dimas. Nedrīkst palikt nekādu lietisku pierādījumu. Tam visam ir jāsadeg. Bet pēc tam…
Viņš no dzīves vairs neko negribēja.
Mani pamodināja lietus grabināšana pa volgas jumtu. Nelija kā ar spaiņiem, tomēr gana stipri, lai garām braucošo mašīnu ugunis aiz vējstikla izplūstu pūkainos, apaļos sarkanas un dzeltenas krāsas oreolos pret pirmslēkta debesīm. Gandrīz refleksīvi es ieslēdzu logu tīrītājus, tad sēdēju, skatīdamies uz mašīnu plūsmu, kamēr tie savā gumijas valodā skaitīja sekundes švīks, švāks, švīks, švāks.
Pēc krietna brīža es ieskatījos aizmugurējā sēdeklī. Saša gulēja aizvērtām acīm, mierīgu seju, it kā nebūtu izkustējies ne par mata tiesu. Es zināju, ka tā arī ir. Vienkārši viņa prāts bija iespiedies manējā. Mūsu saslēgums vienmēr bija ļoti spēcīgs. Bet cik gan ilgi tā vēl būs? Es jau spēju sajust Dimas racēja aukstos pirkstus taustāmies ap manu pakausi. Tie bikstīja, raustīja, kaut ko knibināja. Pēc stundas vai varbūt divām mūsu saikne būs zudusi uz visiem laikiem.
No šīs domas vien man sametās nelaba dūša. Es negribēju pazaudēt Sašu. Tikai ne to. Tomēr vai man bija tiesības paturēt viņu sev? Kad Sašam bija vajadzīga palīdzība, es viņu pievīlu. Viņš… viņš bija pārvērties, pārvērties tā, kā viņš nekad nebūtu spējis, ja vien nepazītu manus dēmonus.
Dima uzskatīja, ka Sašam klātos labāk bez manis. Vai viņam varēja būt taisnība? Es pēkšņi sapratu, ka pret
Dimu justās dusmas ir pagaisušas. To vietā bija nākusi šķebinoša īstenības apjausma. Jā, tagad es viņu sapratu. Es zināju, kā pats būtu juties, ja uzskatītu, ka ar Sašu notikušais ir kāda cita vaina.
Taču Dima domāja, ka es esmu saindējis Sašu, domāja, ka, atslēdzot mani, viņš izglābs brāli un tā nebija taisnība. Vismaz ne visa taisnība. Es varētu palīdzēt Sašam, tāpat kā viņš bija palīdzējis man tik daudz reižu visu šo gadu garumā. Es biju vienīgais, kurš spēja saprast, ar ko Saša cīnās.
Es iedarbināju mašīnu un izbraucu atpakaļ uz ceļa. Pārbraukuši pāri Vanšu tiltam, mēs nonācām Āgenskalnā vecajā piepilsētā, kur līdzās dīvainiem koka namiņiem slējās noplukušas betona daudzstāvenes kā mēma liecība par vēstures neapturamo gaitu. Sašam/man vienmēr bija paticis šis pilsētas nostūris. Mēs bijām šeit pavadījuši ne vienu vien vasaras dienu, vienkārši klīstot, skraidot un spēlējoties šajās ielās. Tagad es te jutos kā svešinieks, kā nevēlama persona, it kā pat šeit valdītu Džeksons-Velless. Tiesa, ar prātu es sapratu, ka tās ir muļķības. Vaina jau slēpās manī, ne pilsētā.
Dimas Kapseļu ielas dzīvokļa logā dega gaisma. Es noliku mašīnu aiz stūra zem izdegušas laternas un devos viņu apciemot, pieņemdams, ka pašlaik Sašam mašīnā būs visdrošāk.
Dimas dzīvokļa durvis bija vaļā. Es viņu ieraudzīju sēžam pie galda ar alus tetrapaku rokā. Kad ienācu, viņš pielēca kājās un vēroja mani ar aizmiglotām acīm. Vaiga raustīšanās atgādināja lēnu, neregulāru pulsu.
- Vai tavs skinheds ir kaut kur tuvumā? es pavaicāju.
Dima mēģināja papurināt galvu, bet sanāca neveikls, puspabeigts žests. No viņa nebija jēgas.
- Tu baidījies, ka es tik vienkārši nepadotos, ja tu izdedzinātu Sašas implantus. Tāpēc vēlējies mani nogalināt, vai ne?
Dima pacēla alus tetrapaku pie lūpām un, pacēlis skatienu pret sienu man aiz muguras, iedzēra garu malku. Man vajadzēja nolīgt labāku veci.
Mani pārņēma milzīgs nogurums. Tev būs vēl kāda iespēja nogalināt mani, ja reiz tik ļoti gribi manu nāvi, es sacīju. Bet tu maldies, ja domā, ka tādējādi palīdzēsi Sašam.
- Nekas no visa šī vājprāta nebūtu noticis, ja nebūtu tevis.
Es jau pavēru muti, lai iebilstu, bet tad sapratu, ka nespēju. Tev ir taisnība, es piekritu. Es tiešām iemācīju viņam nogalināt. Varbūt būtu bijis labāk, ja mēs nekad nebūtu saslēgušies. Es nezinu. Taču tagad ir par vēlu to mainīt.
- Vēl nav par vēlu visai atlikušajai Sašas dzīvei. <
- Tu nesaproti, es sacīju, pasperdams soli uz Dimas pusi, it kā tuvums piešķirtu papildu spēku maniem vārdiem. Es esmu varmācīgs cilvēks, bet ne jau es radīju varmācību Sašā. Komisāru nogalināja viņš, ne es. To viņš paveica viens, no sākuma līdz beigām. Tas bija viņa naids un viņa vainas sajūta par Ievas bojāeju. Saša vienmēr kļuva tāds, kad tika sāpināts kāds, ko viņš mīlēja.
- Viņš bija miermīlīgs, nepiekāpās Dima. Vienmēr.
- Tas ir tas, ko viņā saskatīji tu, es skaidroju.
- Tas ir tas, ko tu gribēji redzēt. Bet… es saminstinājos,
baidīdamies turpināt, baidīdamies nodarīt Dimam pāri, taču man vajadzēja viņu pārliecināt. Man tas bija jāizdara. Tu laikam nezini par Gedevanu Skripaču, vai ne? Par to dienu, kad Saša viņu piekāva? Jā, Saša, nevis es manis tur nebija. Es pieslēdzos Sašam tikai pašās beigās, jo sajutu viņa aicinājumu un gribēju viņu nomierināt.
- Ja tu domā, ka tavi meli…
- Nē, paklausies, ko teikšu, es viņu pārtraucu. Tagad, kad biju sācis runāt, vārdi vēlās ārā no manis kā ogles, kas bija dedzinājušas mani no iekšpuses. Tajā dienā es pieslēdzos Sašam, lai viņu nomierinātu, taču viņam nekāda mierināšana nebija vajadzīga. Viņš bija pārskaities, tāda niknuma pārņemts, ka, visticamāk, būtu salauzis Gedevanam rokas, ja es nebūtu Sašu apturējis. Vai zini, kāpēc viņš bija nikns? Tāpēc, ka tas puika nosauca tevi par kropli. Pateica, ka tu runājot kā plānprātiņš un ka tu nekad nespēšot staigāt. Tu uzskati Sašu par miermīlīgu būtni, un gandrīz vienmēr viņš tāds arī ir, taču viņš zaudē apvaldu, ja tiek sāpināts kāds, ko viņš mīl. Ja tu to neredzi, tu esi akls. Es pieklusu, cenzdamies norīt dusmas, cenzdamies nomierināt sevi, taču manī bija sakrājies pārāk daudz aizvainojuma un sāpju. Varbūt tev vienkārši ērtāk ticēt, ka viņam būtu bijis labāk bez manis. Labāk, ja viņš būtu sakropļots tāpat kā tu.
Tikko es izspļāvu šos vārdus, manī sāka degt vēlme tos atsaukt, taču jau bija par vēlu, veselu mūžību par vēlu. Dimas seja un kakls piesarka, un viņš sažņaudza dūres tik krampjaini, ka alus tetrapaka viņa rokā pārvērtās slapjā, saņurcītā putrā. Tev nav tiesību, viņš sāka, tad apstājās. Viņa žoklis nebeidza saspringt, viņa vaigs nebeidza raustīties. Nav tiesību… viņš jau klusāk atkārtoja.