Kad Lauma iegāja iekšā, Andris devās pastaigāties, lai tiktu prom no mājas. Dārzs izskatījās kā karikatūra par agrākiem laikiem, taču atlika Andrim pievērt acis un likās, ka nekas nav mainījies. Augsnes mīkstā padevība zem pēdām. Vējš liepās, kas stāvēja sardzē gar ceļu. Kuru katru brīdi no mājas atskanēs mammas sauciens: Andri! Andri, vakariņās! Viņš ieskries virtuvē, un tur gaidīs pankūkas ar ievārījumu un pienu. Mamma un paps atkal sēdēs līdzās, stāstīs visādus notikumus, smiesies un bučosies…
Tomēr Andrim vairs nebija desmit. Mamma un paps bija miruši. Viņas nāve izrādījās ātra miega zāļu sauja pirms vairākiem gadu desmitiem. Viņa laikā izstiepta, uz Stoļičnajas un Russkij Standart pamatiem būvēta, beigusies pagājušajā mēnesī.
Andris cieši samiedza acis, mēģinādams aizgainīt domas. Labāk domāt par Laumu. Laumas dēļ bija vērts cīnīties jo bez Laumas viņam nebija ne mazākās ceribas…
Bet, samiedzot un atverot acis, viņš ieraudzīja tālumā aiz rabarberu pudura Rīgas metro stacijas ieejas zaļo jumtu.
Cits droši vien nepazītu šo apveidu, bet Andris bija Jāņa Pakalniņa dēls. “Slava Pakalniņam, Rīgas metro tēvam!” savulaik rakstīja “Cīņa”. Tad “Metro projekts kavējas finansējuma un vadības trūkuma dēļ”. Visbeidzot “Pakalniņš pieķerts dzērumā, atlaists no darba”.
Papa sapnis par pazemes vilcienu Rīgā tā ari palika tikai sapnis, bet Andris bija pavadījis neskaitāmas stundas, pētot tēva zīmējumus un rasējumus.
Tagad, pagājis garām rabarberiem, viņš piegāja pie tērauda celtnes ar zaļo, apaļo kupolu. Viņš paraudzījās lejup, kur sarkani betona pakāpieni nozuda tumsā, un nodomāja kas tas par joku? Vai dzērāja apsēstība? Vai tiešām paps būtu pavadījis dzīves beidzamos gadus, ceļot nožēlojamu pieminekli tam, kas būtu varējis būt?
Uz metāla plāksnes virs kāpnēm stiepās burti “Valmiera”, balts uz melna. Andris aplaida skatienu apkārt dārzs, ābeles, tālumā mājas dakstiņu jumts. Viņam reiba galva no šī kontrasta. Rīgas metro pietura tēva lauku sētā, simt kilometru no pilsētas.
Tad no lejas uzpūta silta gaisa dvesma. Zemē nožvadzēja metāls, un dziļumā, kur iestiepās kāpnes, uzplauka gaismas mutulis. Tas lika Andra kājām sakustēties, it kā viņš būtu notverts straumē, no kuras nespēja glābties.
Andris devās lejup.
Uz platformas valda tumsa. Neko nevar redzēt. Pat ja šeit būtu gaisma, nebūtu, ko redzēt.
Gaisma tunelī. Tuvojas vilciens. Čīkstēdams tas palēnina gaitu, tad apstājas. Metāla tārps ar starmeti pierē, bez numura, bez norādes par galapunktu. Visi vagoni tumši. Atveras vienas durvis.
Andris sper soli uz priekšu. Taustās tumsā. Apsēžas uz cieta plastmasas sēdekļa. Tas smaržo pēc dezinfekcijas līdzekļa. Vilciens sāk kustēties, no tumsas nozuzdams tumsā.
Vagons kustas līgani. It kā slīdētu pa ūdens virsmu. Vilciens ierēcas, bet tas ir garš, pliekans rēciens, kas ieskauj Andri, neļaujot kustēties. Neļaujot domāt.
Palēninājums. Apstāšanās. Vēl viena stacija.
Gaisma kaut kur augšā. Spuldze ielas malā.
Andris izgāja virszemē uz Raiņa bulvāra. Rudens vējš dzenāja nodzeltējušās lapas pa zāles strēmeli starp ielu un kanālu. Blāvu laternu virtene izgaismoja nakti līdz pašai Centrālstacijai, pie kuras pulkstenis spīdināja dzeltenus ciparus 20:25 augstu pāri pilsētai.
Andris brīdi blenza uz pulksteni, juzdams, kā prātā lēnām iespiežas doma, gluži kā nosalušā ķermenī iespiežas siltums. Pirmkārt kas īsti notika? Otrkārt es esmu Rīgā, turklāt ir rudens. Treškārt tas pulkstenis! Elektronisko laikrādi, padomju laika lepnumu, jau pirms gadiem nomainīja ar analogu. Bet tagad elektroniskais brīnums bija atgriezies un spoži mirdzēja.
Andris paskatījās atpakaļ. Tukša ietve. Ne miņas no metro. Kā viņš tiks atpakaļ?
Andris apstulbis gāja uz priekšu pa bulvāri. Ne vien pulkstenis bija cits. Ielās nebija daudz mašīnu, taču tās visas bija sagrabējuši žiguļi un moskviči… Re, tur aizbrauca volga! Gara, spīdīgi nopulēta, gaiši brūna, tā stāvēja pie Latvijas Universitātes dzeltenās ķieģeļu pils.
Sendienu Rīga. Lielisks sižets halucinācijai. Pudele pār viņu valdīja stiprāk, nekā viņš bija domājis.
Andris pagāja garām pusmūža sievietei, kura strauji soļoja pretējā virzienā, savilkusi ap sevi plānu, bēšīgu mētelīti. Tad vīram pabalējušā vilnas uzvalkā ar ādas
portfeli rokā. Andris uztraucās, ka garāmgājēji pamanīs viņa džinsus, sāks uzdot jautājumus, bet viņi pat nepalēnināja soli.
Arī paps ne.
Andris pamanīja viņu nākam kādu kvartālu tālāk. Garais, neveiklais vīrs spēra aprautus, mērķtiecīgus soļus, kas lika augumam saraustīti lēkāt augšup lejup.
Aukstumā sastindzis, sirdij strauji sitoties, Andris noskatījās, kā paps paiet garām. Halucinācija, Andris sev iegalvoja, vienkārši halucinācija. Tomēr tā likās tik īsta. Atkal ieraudzīt papu tas sāpēja tik īsti. Un kur nu vēl tā izteiksme viņa sejā. Izteiksme, kas rādīja viņu sauc nākamā glāzīte, kaut gan mājās veltīgi gaida ģimene.
Andris šķērsoja Raiņa bulvāri un papam pa pēdām iegriezās šķērsielā, kas veda gar universitāti. Atmiņā ar svaigu dzelksni iedzēla kāds bērnības pāridarījums.
- Papu, kāpēc? Tu taču man solīji Pingvīna saldējumu. Kāpēc tev kaut kur ir jāiet?
Kvartāla vidū paps iemuka kādās durvīs. Uzraksta “Kafejnīca Dzintarkrasts” izsmalcinātie, melnie burti neiederējās virs parastajām koka durvīm.
Andris vilcinājās. Vienu glāzīti. Viņš te varētu ieraut vienu glāzīti. Andris grūda šo domu prom, atgādināja pats sev šī ir tava iespēja. Pasaki tam muļķim visu, ko domā par viņu. Tomēr doma neatkāpās. Par glāzīti.
Viņš iegāja kafejnīcā.
Vispirms Andri ķēra vārītu kāpostu smakas vilnis, tad balsu dunoņa. Iestādījums bija kvadrātveida telpa ar bērza paneļiem, ko izgaismoja blāvas fluorescences spuldzes. Viens garš galds telpas vidū, vairāki mazi galdiņi
gar malām. Gar vienu no sienām stiepās lete, aiz kuras vīdēja virtuve tajā valdonīgi grozījās vidēja gadagājuma dāmas biksēs, vilnainos džemperos un matu tīkliņos.
Andris tik cītīgi pētīja, kur palicis paps, ka pārāk tuvu atskanējusī sievietes balss: Vai Pakalniņš? lika viņam salēkties.
- Pakalniņš gan. Viņš pablenza uz runātāju blondīni ap trīsdesmit, kura garlaikoti sēdēja aiz kases aparāta. Kā gan viņa zina Andra uzvārdu?
- Vai jūs nākat uz Pakalniņa pasākumu?
Tajā brīdī Andris ieraudzīja papu viņš aizrautīgi kratīja roku dūšīgam vīram garā galda galā. Kāds no galda sānos sēdošajiem krieviski ieaurojās: Tostu! Tostu par Pakalniņu! Paps piesarcis un gandarīts stāvēja goda vietā. Visi pacēla glāzes, un aurotāja strupa sieviete jau gados, tērpusies baltā kleitā, ar sirmu matu ieskautu seju piecēlās, lai teiktu runu.
- Es ar jums runāju! atgādināja sieviete pie kases.
Andris atrāva skatienu no svinētājiem. Visi šie ļaudis
bija sanākuši te papa dēļ, skatījās uz papu, sauca tostus viņam par godu. Andris bija gribējis nolikt viņu pie vietas, bet nespēja sakopot drosmi, lai to izdarītu viesu priekšā. Vaigi pielija ar karstu sārtumu. Viņš zināja, kur meklēt drosmi šādai rīcībai.
- Es ienācu ieraut vienu glāzīti, viņš sacīja. Kad Andris ievēroja, ka dāmas lūpas nepatikā savelkas dzert vienatnē neklājās -, viņš piebilda: Un ieēst zupu.
Andris izvēlējās stūra galdiņu, ko greznoja apvītusi roze vāzītē ar apdauzītu malu. Tad viņš aizgāja līdz letei
un pasūtīja soļanku. Mirkli vilcinājies, izvēlējās arī glāzi ābolu sulas.