Выбрать главу

Atceries Laumu, viņš sev atgādināja. Nepievil viņu.

-     …un bez viņa aizrautības, strādājot pie metro pro­jekta, skandēja sieviete, kura bija vēlējusies uzsaukt papam tostu, šodien saņemtās ziņas no Maskavas nebūtu iespējamas. Finansējums simt kilometriem sliežu! Es aplaudēju jums, biedri Pakalniņ! Visi uzgavilēja, tad pacēla glāzes un izmeta tās sausas. Arī paps dzēra, bet viņa kustībās nejautās dzērāja steiga, vienīgi smaids lie­cināja par vīru, kurš izbauda savu slavas brīdi.

Andris negavilēja. Galu galā viņš zināja, kā papam tas viss beigsies. Viņš beidzot varētu to tēvam arī pateikt. Ja vien pietiks drosmes.

Vajag drosmes. Andris cieši pieķērās šai domai un centās to noturēt prātā, neļaujot citām novērst uzma­nību. No vienas puses, viņš zināja, ko dara, un nedaudz baidījās no tā bet, no otras viņš darīja visu iespē­jamo, lai savā prātā skaidri nenoformulētu šīs bailes.

Aizgājis pie letes, lai paņemtu savu soļanku, viņš pa­sūtīja arī glāzīti šņabja. Tikai vienu, lai saņemtos. Tur­klāt te tas īsti neskaitīsies šī taču ir halucinācija, vai ne?

-     Paldies, teica paps, stāvēdams galda galā. Es esmu tik lepns par jums… par jums visiem. Kopā mēs uzcelsim metro, kas neatpaliks no Maskavas!

Andris neuzdrošinājās pacelt skatienu uz tēvu. Iedams atpakaļ pie sava galdiņa, viņš blenza grīdā, neko nere­dzēdams, neko nedomādams. Atkal apsēdies, pacēla glāzīti pie lūpām un iztukšoja to, izgaršodams dzēriena auksto dzēlīgumu un nodrebēdams no šņabja spēka.

Tad aizsprosts pārtrūka un domu straume izrā­vās brīvībā, atspiezdama viņu krēslā. Viņš bija pievīlis Laumu. Viņš bija padevies. Kā gan viņš pēc šīs gļēvulības spēs būt stiprs?

Bija par vēlu, lai pārmetumiem būtu kaut jel kāda nozīme. Andris bija tos apspiedis pietiekami ilgi, lai tiktu pie kārotā, tāpat kā jau bija bieži rīkojies pagātnē. Atpa­kaļceļa vairs nebija. Un šovakar viņam bija uzdevums.

Paps bilda vēl kādus vārdus un dzina jokus ar pārē­jiem, taču Andris vairs nespēja uz to skatīties. Vakaru pārņēma auksta blāzma, skaņas un garšas kļuva asākas.

Kādu laiciņu pēc trešās glāzītes Andris aptvēra, ka viņam nav rubļu, lai norēķinātos, bet tas nelikās īpaši svarīgi.

Paps ar kolēģiem bija sakāpuši uz krēsliem un dziedāja.

Cik netaisnīgi, nodomāja Andris un iztukšoja vēl vienu glāzīti. Cik netaisnīgi.

Un kad paps piecēlās un teica, ka viņam tagad jāejot, ka viņu gaidot ģimene…

Andris pieslējās no galda. Glāze nolidoja uz grīdas un sašķīda. Viņš grīļodamies devās uz tēva pusi, kratīdams pirkstu un kliegdams: Tu!

Paps pagriezās pret viņu plati ieplestām acīm un nobālēja. Kas… viņš iesāka, bet Andris viņu pagrūda.

Tēvs pakrita, bet Andris bļāva viņam pāri.

-    Tev, papu, būtu jābūt nožēlojamam! Tev, nevis man!

Paps blenza uz Andri vaļā muti, nesaprazdams, kas notiek. Andris paliecās uz priekšu.

Viņu sagrāba stipras plaukstas. Roka ap kaklu, žņau­dzoša sajūta. Viņš cīnījās, cīnījās, cīnījās, līdz pasaule izplūda pelēkā dūmakā.

Dūres trieciens ribās. Vēl viens. Un vēl viens. Sāpes, neskaidras un trulas. Bruģa akmeņi miglā.

-     Sukin sin, lādējās raupja vīrieša balss. Nado meņše pitj, tovarišč!

Grūdiens.

Rokas pa gaisu vicinādams, viņš krita lejup pa kāp­nēm tumsā.

Sāpes celi, balti dedzinošas.

Tumsa.

Troksnis, gaudojošs, skarbs. Gaisma.

Vēl viens vilciens.

Vēl viens brauciens.

Mājup.

Andris pamodās rasainā zālē līdzās rabarberu pudu­rim. Debesīs virs galvas tinās tumši mākoņi, šur un tur mirdzēja pa kādai vientuļai zvaigznei. Visapkārt vien dārzs, kas blenza uz viņu. Ne miņas no metro.

Vēl arvien gulēdams uz muguras, viņš pielika roku pie mutes un paostīja elpu. Alkoholu nemanīja, lai gan viņš oda pēc sviedriem. Galvā pulsēja paģiru sāpes. Vai viņš būtu atžirdzis tik ātri?

Tas viss bija šķitis tik īsts. Garšojis, smaržojis, izska­tījies īsts. Un viņa tēvs…

Mākoņi augstu debesīs atsedza mēnesi, un Andris satrūkās. Droši vien bija pagājušas vairākas stundas, kopš viņš atstāja Laumu pie mājas. Viņš nolamājās un mēģināja pierausties kājās.

Celī uzsprāga sāpes. Viņam aizrāvās elpa. Andris uz mirkli sastinga. Neizpratnē paskatījās lejup, uz kāju.

Dziļi ieelpoja un pamanīja sāpes ribās. Tad izbrīnīts kliboja uz mājas pusi.

Visā mājā dega gaismas. Kad viņš ienāca priekšnamā, Lauma pielēca no izļodzīta koka krēsla. Andri! Viņa paspēra soli uz vīra pusi, tad apstājās un novērsās. Viņai ir bail, Andris aptvēra.

Viņš piegāja pie sievas. Apņēma saspringto augumu ar rokām un, piekļaudams savu galvu viņējai, ieelpoja Laumas šampūna ķiršu smaržu.

-      Es neesmu dzēris, viņš sacīja, kaut gan vārdos jautās meli. Es nedzēru.

Viņa pavērsa seju augšup, lai ieskatītos vīram acīs.

-     Kas notika? Es nodomāju, ka tu esi aizbraucis uz pil­sētu. Sazvanīju Ozoliņu, lūdzu, lai viņš aizskrien līdz Andrejkrogam un pameklē tevi zem galdiem.

Andris visu izstāstīja. Sauca to par halucināciju, runāja par Rīgu un papu, un metro bet ne par dzer­šanu.

Kad balss, stāstot par papu, aizlūza, Lauma beidzot noticēja viņam. Tev ir vajadzīgs ārsts, viņa sacīja. Es zinu labu privāto klīniku. Varbūt mums tomēr ir jābrauc projām no šejienes.

-     Tu, mīļā, esi labāka par jebkuru dakteri, Andris sacīja. Man esi vajadzīga tikai tu un šī māja.

Lauma cieši apskāva vīru un čukstēja viņam ausī mīļvārdiņus.

Andris jutās kā nodevējs, turēdams sievu apskautu, kamēr kakla dziļumā skaidri juta šņabja griezīgumu. Celis joprojām sāpēja. Un viņš domāja par mirkli, kad varēs doties atpakaļ uz metro.

Iespējams, viņš varēs visu izmainīt uz labo pusi.

Iespējams, viņš varēs iedzert vēl vienu glāzīti.

Viņš nezināja, kurai iespējai ticēt.

Nākamajā vakarā Andris atrada metro ieeju pie sabrukušās akas. Kāres nests, viņš pa galvu pa kaklu noskrēja lejup pa kāpnēm gluži kā sērfotājs, kas traucas lejup no mežonīga viļņa muguras.

Platforma ir apgaismota. Velvēti griesti, klāti ar zel­tītām flīzītēm. Milzīgas, mirgojošas lodveida lustras. Gleznojums sešu metru augstumā, kurā dominē sarka­nais un melnais: muskuļoti vīri un sievas virsvalkos, ar darbarīkiem rokās, ceļ torni, lai sasniegtu debesis. Pāri varonīgajai ainai milzīgi, trekni drukāti burti “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”.

Nekur nemana ne dvēseles. Matētos hroma virsval­kos klusē biļešu automāti. Vienīgā kustība vēja sarosīšanās, kad tuneļa dziļumā uzplaukst gaismas mutulis. Rēkdams pienāk vilciens, novaidas un grabēdams apstā­jas. Uz plāksnītes norādīts maršruts Valmiera-Rīga.

Vagoni ir spodri, tīri un tukši. Andris iekāpj vienā no tiem un apsēžas. Vilciens atiet no stacijas, šūpo­damies un raustīdamies, kā jau vilcienam pienākas, un ārā, tumsā, gar logu garām skrien raupja, pelēka klints. No rokturu stieņiem pie vagona griestiem šūpojas dermatīna cilpas uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ.

Tad vēl viena stacija. “Zaķusala Televīzijas tornis”, vēsta metāla plāksne. Vēl viens sienas gleznojums atkal

proletārieši, atkal savienošanās! Vēl vienas kāpnes, kas ved augšup gaismā.

Zaķusala Daugavas straumes vidū. Vēja spējās un aukstās brāzmas pāri cilvēku pamestajam klajumam. Metro pietura izveda Andri pašā upes krastā tur, kur viļņos atspīdēja naksnīgās Rīgas zeltainie silueti.

Šoreiz, kad viņš atskatījās, metro nekur nebija pazu­dis. Tumšs un neskaidrs, it kā gatavs iesūkties naktī, tomēr vēl arvien saskatāms.