Выбрать главу

Andris nodrebinājās bija vēss un devās uz priekšu gar krastu. Priekšā vairāku simtu metru augstumā slē­jās masīvais, sarkani bēšīgais televīzijas torņa trijkājis. Ainaviskā promenāde, kas meta loku ap torni, šajā dien­nakts stundā bija tukša.

Tukša, izņemot Andra tēvu, kurš sēdēja uz koka soliņa ar skatu uz upi. Viņš bija ģērbies pabalējušā brūnā mētelī, kas, par spīti aukstumam, nebija aizpo­gāts. Flaneļa krekls izskatījās saburzīts un, kā vienmēr, nekārtīgi sabāzts biksēs.

Tad gluži kā sitiens sejā Andris papam rokā pama­nīja stikla pudeli. Viņam nebija jājautā, kas tajā skalo­jas. Ieraudzījis, ka metāla vāciņš vēl nav noņemts, viņš atviegloti nopūtās.

-     Dzerat, biedri Pakalniņ?

Paps uzmeta Andrim cietu, lietišķu skatienu. Tai­sos. Vai jums kas iebilstams… biedri?

Andris raudzījās lejup uz papu, domādams, cik gan mazs viņš tagad izskatās nebūt ne līdzīgs tam

rēcošajam milzim, kurš mita bērnības atmiņās. Andris apsēdās uz soliņa. Jūs gaida ģimene.

-     Kas jūs tāds? paps asi paskatījās. Es jūs kaut kur esmu redzējis.

-     Esmu Annas draugs, Andris žigli izgrūda. Likās nelāgi iejaukt mammu šajā visā taču viņš nespētu izskaidrot patiesību. Kāpēc dzerat? Jūs taču esat ievē­rojams cilvēks, Jāni. Metro tēvs, vai ne?

-     Tātad Annas draugs, ja? paps viņu ilgi un rūpīgi nopētīja. Strādājat universitātē?

Andris sarāvās. Vai paps būtu greizsirdīgs uz viņu? Savāda sajūta. Mēs esam bērnības draugi, viņš sacīja. Tikko atgriezos no Maskavas.

Paps vēl kādu brīdi viņu vēroja, tad paskatījās lejup uz pudeli, kuru vēl arvien turēja rokās. Šņabis, vesels litrs, vēl arvien neatvērts. Tēvs papurināja galvu.

-     Tā ir ķīmija. Atkarība. Jūs jau zināt, kā tas ir. Katru reizi, kad kaut kas paveikts, tas ir jānosvin. Tostu, biedri Pakalniņ! Glāzīti, biedri Pakalniņ! Vienmēr vēl kāda glā­zīte, vēl kāds tosts, vēl viens gurķītis un tad vēl viena glāzīte. Cilvēks pie tā pierod.

-     Nemuldi! no Andra lūpām izsprāga pavēle. Ķī­mija? Pār tevi valda ķīmija, kaut gan tevi mājās gaida sieva, kura tevi mīl, un mazs bērns? Puika, kurš raud ik reizes, kad tu pārrodies mājās piedzēries, un nesaprot, kāpēc viņš tētim vairs nepatīk?

Paps atvirzījās tālāk uz soliņa. Savilka lūpas, lai nospļautos uz ietves. Viņiem būs labāk bez manis, paps sacīja. Tik daudz Anna man pateica. Viņš satvēra pudeles augšgalu un pagrieza korķīti.

-    Labāk bez tevis? Andrim kaklā sakāpa žults. Vai tad tu neredzi, ka viņa vienkārši cenšas pasargāt sevi? Viņa redz, par ko tu pamazām pārvērties. Bet kā ar tavu dēlu kā tu domā, ko viņš no tevis mācās? Ja nu viņš izaugs tāds pats kā tu?

Tēvs paraustīja plecus. Beidzot nopiņķerēja korķīti un pacēla pudeli pie lūpām. Ierāva garu malku.

Andris pastiepa roku, sagrāba pudeli, izrāva no papa tvēriena. Paps uzmeta viņam naidpilnu skatienu, bet Andris pielēca kājās un draudīgi pablenza lejup uz tēvu.

Andris zināja, ka vajadzētu pudeli aizmest. Iemest Daugavā tā bija vienīgā viņam palikusī drošā izvēle. Taču Andris trauku neatlaida. Nespēja atlaist.

-    Klau, stulbeni, Andris turpināja. Skaties, par ko kļūs tavs dēls! Viņš pacēla pudeli un sāka dzert. Viņš dzēra un dzēra, un dzēra, cenzdamies neaizrīties, cenz­damies izdzert pēc iespējas vairāk.

Tēvs nobālējis pielēca kājās. Viņa seju pārņēma vis­pirms dusmas, tad bailes. Kas tu esi? Es… es tevi atce­ros no pagājušā gada, kafejnīcas… Kas tu esi?

Bet Andris tikai dzēra un neatbildēja. Tēvs pagriezās un devās projām. Pameta skatienu pāri plecam. Pielika soli. Metās kā panikā skriet projām pa promenādi.

Andris lēja šņabi kaklā kā ūdeni. Tas dedzināja, ak, kā tas dedzināja, bet viņš nelikās mierā, apzinoties, ka nespēs apstāties. Apzinoties, ka jautājums nav, “vai”, jautājums ir, “kad” viņš izdzers to visu.

Lūk, kas viņš bija. Lūk, par ko viņš bija kļuvis. Kādi tur vēl prātojumi, kāda cerība mainīties! Ja reiz viņa tēvs

nebija spējis mainīties viņa tēvs, stiprs, daudz sasnie­dzis vīrs kāda gan iespēja bija Andrim?

Tikai slīkt, slīkt un atkal slīkt.

Nakts svaidījās ap viņu kristāldzidriem viļņiem.

Vilciens.

Andris līgodamies stāv. Klints siena zib aiz logiem. Viņš nezina, kā te nokļuvis. Viņš nezina, kurp dodas. Bet viņš dodas.

-     Tu esi dzēris. Laumu viņš atrada aizmigušu pie virtuves galda, uz sarkanās vaskadrānas noliktu galvu. Tagad viņa bija piecēlusies, un viņas acis meta zibeņus. Andris paspēra soli uz sievas pusi, bet viņa atkāpās, pie­spiezdamās pie palodzes.

-    Es redzēju vēl vienu halucināciju. Melu sājā garša bija tikko jaušama zem kodīgajām atmiņām par alko­holu. Nedzēru. Es varu tev uzpūst, ja netici.

-    Mani neinteresē, pēc kā smaržo tava elpa, Lauma atteica. Es tāpat zinu, ka tu melo. Vienmēr izskaties vainīgs. Nespēj skatīties man acīs. Kas ar tevi notiek?

-     Nekas, viņš atbildēja. Nekas. Kā lai viņš to izskaidro? Kā lai viņa to saprot? Šeit, šajā mājā, kas oda pēc čurām un alus, un cigaretēm, mājā, kurā viņš iederējās, līdz kaulam iederējās, bet kurā viņa neiederēsies nekad?

Lauma sakrustoja rokas uz krūtīm. Šī māja, viņa sacīja. Tā iesūc tevi. Atgriezīsimies Rīgā. Aizbrauksim uz klīniku…

-    Dirsā tavu klīniku, Andris nokliedzās, un no lūpām izsprāgušais lāsts atstāja dedzinošu garšu mutē.

Lauma paskatījās uz viņu. Pagriezās. Aizgāja.

Andris netaisījās skraidīt sievai pakaļ pa māju, kamēr viņa vāca savas mantas. Viņš zināja, ka tas nelīdzēs. Un viņam bija vienalga.

Kad viņa aizbrauca, fordam mirkšķinot gabarītu ugu­nis, projām pa zemesceļu, Andris mājā sameklēja savu labāko mēteli lai viņam līdzi būtu kas vērtīgs un atgriezās dārzā. Meklēdams vienīgo cilvēku, kurš spētu viņu saprast.

Viņš atrada metro pieturu visaugstākās liepas ēnā, pašā alejas galā.

Dzīvība uz platformas. Vīrietis vilnas mētelī un izglu­dinātās biksēs skatās tuneļa dziļumā. Jauns pāris stāv tuvāk sienai roku rokā, meitene mazliet piesarkusi. Ga­rām aizčāpo vecmāmiņa ar spieķīti.

Zem lielās lustras čīgā vijolnieks. Čardašs, mežonīgi

ass.

Kad pienāk vilciens, tajā sakāpj visi, pat vijol­nieks. Vagons ir pilns. Andris stāv vagona tālākajā galā, vēro pasažierus. Daži sarunājas. Daži lasa rīta avīzi.

Vijolnieks spēlē. Vecāks vīrs uzkliedz, lai viņš apklust, bet pārējie rūgumpodu nokušina.

Dzīvo. Viņi dzīvo.

Andris jūtas nepiederīgs.

Vilciens pienāk Doma laukuma stacijā. Braucēji izbirst no vagoniem.

Andris iet starp viņiem. Rēgs starp īstiem cilvēkiem ar miesu un asinīm.

Vasaras vakars Doma laukumā. Ļaudis pāros un nelie­lās grupās pastaigājās plašajā, bruģētajā klajumā starp Doma baznīcas sarkano ķieģeļu brīnumu un radioēkas masīvi pelēko bluķi. Tālumā skanēja ieraksts tur Vik­tors Lapčenoks dūdoja saldu mīlas dziesmu.

Iedams ar padusē pasistu mēteli, Andris pētīja garāmgājēju sejas ar gaidās izkaltušu muti. Vai nebūtu jauki iedzert kopā ar savu veco? Vai nebūtu jauki sēdēt draudzīgā klusumā un piedzerties līdz nemaņai tā, kā viņi to nekad nav darījuši?

Taču viņš redzēja tikai svešiniekus, svešiniekus un atkal svešiniekus. Jauna sieviete ar rudmatainu bērnu sarāvās no viņa skatiena un atlēca sāņus. Viņš uzskrēja virsū muskuļotam vīrietim, kurš viņu krieviski nosunīja. Andris ielūkojās šķērsielās, nopētīja soliņus, pārbaudīja vārtrūmes.