Es īros šurpu turpu pa silto ūdeni, lūkodams kaut ko saprast. Viļņos vēl šūpojās daži korķa pludiņi, varbūt izdotos tādu savākt tik daudz, lai uztaisītu šādu tādu glābšanas riņķi. Slaidiem vēzieniem peldēdams pie tuvākā, pamanīju virs galvas kaiju — pa ilgiem laikiem pirmo. Tā lidoja uz rietumiem, uz saulrieta pusi.
Pie apvāršņa lidinājās vesels jūras putnu bars, tieši tur, kur jūrā patlaban izkusa saule. Varbūt tur ir kuģis? Vai tas ir valis, atkal izniris no ūdens citā vietā? Es peldēju uz to pusi. Jo tuvāk tam nonācu, jo labāk redzēju, ka zem putnu bara, šķiet, ir tādi kā palmu stāvi. Drīz jau varēju saskatīt piekrastes viļņu putas un ideāli baltu liedagu, aiz kura lapas šūpoja lekna palmu audze.
Redzu zemi
Valis, ar nolūku vai netīšām, bija izlaidis mani netālu no salas. Pār ūdeņiem uzvēdīja kārdinošas smaržas. Tie bija man gluži nepazīstami, apetītlīgi aromāti — mazliet pēc vaniļas, pēc sarīvēta muskatrieksta, sasmalcinātiem ķiplokiem un ceptas gates… Šī sala smaržoja jauki. Ar pirmatklājēja tiesībām nospriedu uzskatīt to par savu.
Kad izrāpos krastā, saule jau bija gandrīz pavisam norietējusi. Biju tik ļoti noguris, ka paliku guļam turpat smiltīs un uzreiz aizmigu. Pēdējās skaņas, ko dzirdēju, pirms mana bura ieslīdēja sapņu zemē, bija padumja daudzbalsīga ķiķināšana tuvīnā meža aizsegā. Taču man bija vienalga, nekādi ķiķinātāji mani nebiedēja. Lai kas arī bija šie irgotājies, tie bija mani pavalstnieki.
.
4.Mana dzīve uz Karzobu salas
Brokastis
nakamas dienas rītā mani no pirmatklājējā sapņiem pamodināja putnu koris. Tieši man uz deguna sēdēja milzīgs, neticami skaists taurenis, kas apvēdināja mani ar vēsu gaisu. No tuvējās palmas man blakus smiltīs iekrita kokosrieksts, kas tik glīti sadalījās divās vienādās daļās, ka neizlija neviena pati vērtīgā piena lāse. Piens bija gards, vēss un spirdzinošs, kokosrieksta mīkstums uz mēles kusa kā putukrējums.
Man acu priekšā dejā griezās kolibri, kas pēc mirkļa izkārtojās vienā rindā un virpuļodami nozuda starp palmām. Likās, sala pati personiski vēlas sveikt savu atklājēju. Bija pienācis laik» apstaigāt īpašumus. Izpurināju no kažoka smiltis un devos tālāk salā.
Vēl šobaltdien man trūkst vārdu, lai kaut aptuveni aprakstītu Zilā lāča paradīzes salas skaistumu. Biezs jo biezs mežs, kur tīkamā ēnā var pastaigāties starp varenām palmām ar zeltainām lapām un sniegbaltiem stumbriem, ap kuriem lidinās krāsaini taureņu mākoņi. Daži taureņi bija kaiju lielumā, un to spārni zaigoja kā perlamutrs; palmu pavēnī auga tādas puķes, kādas es vēl nebiju redzējis, to ziedkausiņi bija sudraboti un lapas no stikla.
Citu puķu ziedkausiņi, šķiet, sastāvēja no zilgas gaismas, un tās dziedāja — dziedāja klusas, atturīgas meldijas kā ļoti mazi, čakli elfi. Es piegāju pie slaikiem augiem, kas smaržoja pēc vaniļas un savas krāšņās, košās lapas prata izvērst kā pāvi astes vēdekli. Citur tulpēm līdzīgas puķes ar smuidriem, dzelteniem stiebriem nemitīgi mainīja krāsu. Ja es ilgāk uz tām raudzījos, puķes tumši nosarka un ķiķināja. Areče, tad rau, kādu ķiķināšanu es biju dzirdējis iemigdams.
Iznācu laucītē. Tai apkārt dziļā palmu ēnā fosforescējoši zalgoja gaišzaļas orhidejas, no kuru ziedkausiem cēlās zaigojoši ziepju burbuļi; tām pa vidu auga citas orhidejas, kas staipīja garas mēles un sprādzināja burbuļus. Laucītē bija sapulcējušies kolibri, kas aizrautīgi lidinājās dažnedažādās dejas figūrās.
eļļas dīķis
Brīnumainākais tomēr atradās laucītes vidū: dīķītis ar apetītlīgi verdošu eļļu. Es gāju tuvāk, un taukā čurkstēšana kļuva arvien skaļāka. Dīķmalā bija garkātainas puķes ar kartupeļveida izaugumiem. Man pienākot klāt, tās noliecās un iebāza galvas čurkstošajā eļļā. Spēju vienīgi stāvēt un brīnīties. Pēdīgi stiebri atkal atliecās taisni un nometa man pie kājām dažus jauki izceptus bumbuļus. Es vienu pacēlu un nogaršoju. O, neaprakstāmā laimība! Nekad
mūžā nebiju ēdis neko gardāku. Kāri apriju ari pārējos kartupeļus.
Jo dziļāk salas iekšienē es gāju, jo neparastāka kļuva augu valsts. Puķēm pa vidu čaloja blīvs strautiņu un urgu
tīkls. Uzmanīgāk papētījis, atklāju, ka ūdeņu straumes ir dažādās krāsās. Dažas izskatījās pēc parasta ūdens, turpretim citas bija baltas kā piens vai dzeltenas kā apelsīnu sula. Noliecos pie kādas dzeltenas urdziņas un padzēros. Tā patiešām bija apelsīnu sula.
Piena upes
Baltie strauti bija no tīra, vēsa piena. To krastos auga lielas puķes ar prāvām, tumšbrūnām pogaļām. Nejauši uzgrūdos vienam tādam augam, un kāds ducis pogaļu iekrita piena upē, tur izšķīda un uz bridi iekrāsoja straumi brūnu.
Es aši pieliecos un nostrēbos gardo šokolādes dzērienu.
Upes krastā bija atrodami tādi dārzeņi un augļi, kādus vēl nekad nebiju redzējis. Zili puķkāposti, kas smaržoja un garšoja pēc siltas, kraukšķīgas gaļas. Ziedkausiņi bija līdz malām pilni ar medu, pat lapas varēja ēst — tās pēc garšas atgādināja grauzdētu baltmaizi. No kokiem karājās slaikas liānas, kas mīlīgi smaržoja pēc ķiplokiem: tās varēja ņukāt iekšā kā spageti. Pieklauvējot pa koka stumbru, pa zaru caurumiem izdalījās garšīgas mērces. Sēnes, tik lielas kā ķirbji, sautējās pašas savā sulā, it kā pazemē būtu paslēpta neredzama plīts. Vajadzēja tikai nolauzt gabaliņu, un tad varēja skatīties, kā tas dažu minūšu laikā izaug no jauna.
Likās, uz šīs salas vispār nav nekā nejauka. Nekur neuzglūnēja ne kanibāli, ne nodevīgas slīkšņas, ne spīgaiņi vai bīstami zvēri. Nebija pat parasto nejauko radījumu — zirnekļu, spīļastu, Čūsku un sikspārņu; te bija tikai skaistas vai vismaz mīlīgas būtnes: taureņi, dziedātājputni, zaķīši, vāverītes, kāmji, flamingi, kolibri un glīti kaķentiņi. Visi bija ļoti draudzīgi un neizrādīja ne mazākās baiļu pazīmes: tas liecināja, ka uz salas valda labas attiecības. Te visiem pietika ēdamā, tādēļ arī nebija vajadzības citam citu medīt.
Biju atklājis paradīzi zemes virsū.
Klimats bija mīlīgs, ne pārāk auksts un ne pārāk karsts, aptuveni 23 grādi ēnā, un pastāvīgi pūta viegls vējiņš. Arī naktis nebija daudz aukstākas, zeme izstaroja patīkamu siltumu un, kad es uz tās apgūlos, ņurrāja kā apmierināts kaķis.
Kaut ko tik varenu es tiešām nebiju gaidījis, man pat bija mazliet neveikli. Ņemot vērā, ka šī man bija pirmā paša atklātā sala, bija trāpījies lielais ķēriens. Šķita, pēc visām pārciestajām grūtībām un mokām beidzot biju nonācis mājās.
Pirmajās dienās es staigāju pa salu kā sapnī. Tik tikko uzdrošinājos pieskarties visiem šiem gardumiem,
baidīdamies, ka tie izgaisīs kā mirāža. Tomēr viss bija īsts. Pēc kāda laika man uzradās drosme nogaršot. Drostaliņu no šī, malciņu no tā. Pie daudziem gardumiem vajadzēja pierast, galu galā, es līdz šim biju pārticis tikai no aļģēm, ogām, riekstiem un ūdens. Daudz kas man garšoja jau pirmajā reizē — piemēram, šokolādes dzēriens no piena upes un medus no ziedkausiņiem.
Kamēr iepratos apieties ar salas ērmoto floru, pagāja kāds brītiņš, tomēr es mācījos ļoti ātri. Garās, makaroniem līdzīgās liānas lieliski garšoja kopā ar milzu tomātiem, kas te auga visās malās: tomātu vajadzēja pārdurt pušu un spageti mērcēt tā siltajā mīkstumā. Visa zāle uz salas bija ēdama — tā garšoja mazliet rūgteni un riekstaini un labi saderējās ar ceptiem kartupeļiem.