Manā gadījumā, piemēram, Maks jau vairākas dienas bija metis lokus pār šo salu, jo viņš jau nu gan lieliski zināja, kas mani gaida. Viņš ērti būtu varējis izraut mani laukā daudz agrāk, bet nē, neparko — vajadzēja nogaidīt līdz pēdējam brīdim.
"Tu nu gan esi resns. Tev tur, lejā, laikam bija zaļa dzīve, vai ne, ko?" Maks jautāja, uz mani neskatīdamies.
Es nosarku.
"Sasodītie ūdensaugi!" Maks caur zobiem izgrūda un iespļāva okeānā. "Kā man tie apnikuši! Šogad esmu no tiem izpestījis jau krietnu bariņu ļaužu. Vienmēr atradīsies vēl kāds idiots, kas iekritīs uz viņu lētajām viltībām."
Es nosarku vēl košāk.
"Lai tā tev ir mācība!" Maks norādīja. "Šajā pasaulē nekas nepastāv tāpat vien. Pat ne ēdamais."
Svinīgi nosolījos likt to aiz auss.
Pie apvāršņa vīdēja sala, uz kuras bija augsta, stāva klints. Maks turēja kursu tieši uz to.
"Šī planēta*ir briesmu pilna!" Maks kliedza vējā. "Vajag cītīgi uzmanīties, citādi neizspruksi sveikā. Vienmēr jātur acis vaļā!"
Spēcīgi vēzēdams spārnus, tas lidoja arvien tuvāk klintij.
"Ē…" es lūkoju ko sacīt.
Maks neklausījās. "Acis vaļā, ausis vaļā! Tāda ir mana devīze! Vienu mazu brītiņu neuzmanīsies — un pagalam
Mēs ar lielu ātrumu traucāmies tieši klintij virsū. Vēl divi spārnu vēzieni, un tajā ietrieksimies.
"Uzmanīgi!" es iebrēcos. "Klints!"
Maks aizmiedza acis, bet uzreiz tās plati atpleta.
"Ū-ū-ū-ūh\" tas ieaurojās un rāvās stāvus gaisā. Tikai dažus centimetrus virs klints virsotnes mēs pārzēģelējām tai
Piedāvājums
Kādu brīdi valdīja mulss klusums. Tad Maks nokrem šļojās.
"Tas bija… ekhem… ļoti labi, puisīt! Tev ir vērīgas acis."
Savādais putns nokremšļojās vēlreiz.
būsi!"
pari.
"Es tev atklāšu vienu noslēpumu… bet tev jāapzvēr pie visa, kas tev svēts, ka tu nevienam nestāstīsi!"
Maka dēļ es biju gatavs uz visu: viņš bija izglābis man dzīvību.
"Zini, man pašam ar acīm diez kas nav. Uz vecumu esmu kļuvis, ē, pagalam tuvredzīgs. Galu galā, man jau ir 300 gadu."
Vai tā tiešām bija, es joprojām nezinu. Glābējzauriem patīk pārspīlēt.
"Bet lai tas paliek starp mums! Ja to uzodīs mani kolēģi, glābējzauru aprindās ar mani būs cauri!" Viņš nopūtās. "Saproti… vēl viens gads, tad es iešu pensijā. Tik ilgi man vēl vajadzētu noturēties. Bet kļūst arvien trakāk. Tevi pamanīju tikai tāpēc, ka tu esi tik neparasti zils un resns."
Maks pagrieza galvu, un es skatījos tieši viņa bālganajās acīs.
"Klau, puis, man ir priekšlikums. Tu varētu vienu gadu padzīvot pie manis. Būsi mans navigators. Mans stūresvīrs. Skatīsies uz priekšu un teiksi, kas man jādara. Par to tev būs barošana un miteklis. Piedevām tu dabūsi redzēt pasauli, un kā vēl! Dramatiska izglābšanās pēdējā mirklī! Daiļas jaunavas nāves briesmās! Nu, un tamlīdzīgi. Ko tu par to saki?"
5.Mana navigatora dzīve
Svīteris un bikses
Pirms sāku strādāt navigatora amatā, Maks man sagādāja darba drēbes. Mēs parasti pārvietojāmies lielā augstumā, retinātā gaisā, un tur arī tādam, kas staigā lāča kažokā, ir stipri auksti.
Maks nosēdināja mani kāda kalna virsotnē, uz divām stundām nozuda un atgriezās ar diviem apģērba gabaliem — biezu, sarkanu svīteri un gaišzilām biksēm.
"Tās es dabūju vienā zemnieku sētā," Maks teica. "Bija izkārtas uz auklas žāvēties. Es to neuzskatītu par zagšanu. Varbūt mēs šo drēbju pirmajam valkātājam reiz izglābsim dzīvību."
Skatoties uz visu no augšas, var redzēt lielās sakarības. Tajā gadā, kad biju Maka navigators, iemācījos milzum daudz lietu, kas vēlāk ļoti noderēja manā jūras lāča dzīvē. Tā, piemēram, es vienmēr biju domājis, ka pasaule ir ūdens baļļa, kurā peld dažas salas. Sēdēdams Makam uz muguras, redzēju, ka pasaule ir milzīga lode, ko daļēji klāj ūdens, bet daļēji — plaši kontinenti. Agrāk es nebūtu ticējis, ka vienlaidu klājienā varētu būt lielas zemes platības. Reizēm mēs nedēļām ilgi lidojām pāri lieliem līdzenumiem, un jūra vispār nekur nebija manāma. Es pirmo reizi redzēju varenas kalnu grēdas, lielas upes, ezerus un mūžamežus. Maks izvizināja mani pāri polam, un es ne pa jokam brīnījos par šiem kalniem no tīra ledus. Redzēju džungļus, zaļu un bezgalīgu milzu koku jūru, kuru lapotnē reizumis pavīdēja ugunsvēmēju pūķu galvas. Mēs riņķojām ap aktīviem vulkāniem un sildījāmies svelmes avotos, kas izplūda no to varenajiem ugunsstabiem.
Visur slēpjas briesmas
Maks man parādīja tuksnešus; reizēm tie bija smilšu klajumi, reizēm krāsainas klintis. Un viņam nekad neapnika stāstīt par visādām ģeoloģiskām sakarībām. Viņš man izskaidroja alpu šļūdoņus un kūdras tīreļus, plūstošo smilšu ■ līkšņas, vatu jūras un zemestrīču plaisas. Maka skatījums
uz pasauli lielā mērā bija profesionāls, viņš visur redzēja slēptas briesmas. Tīreļos, purvos un zemes plaisās var iekrist, šļūdoņu lavīnas var nogāzties tev virsū, Vatu jūrā uzglūn slapja nāve. Lidodams pāri mežam, Maks automātiski skatījās, vai tur nav bīstamu zvēru un dēmonu, un lēsa, cik liels ir sausuma ugunsgrēka izcelšanās risks; upes mūs interesēja kā iespējama piraju mītnes vieta (izpēte ir vienkārša: iemet beigtu zivi — ja ūdens sāk mutuļot, uzstāda brīdinājuma zīmi), jūras — haizivju aspektā, bet ezeri — no ūdensčūsku, plēsīgo salamandru un milzu krokodilu viedokļa.
Leduskalns, kas lēni dreifē rietošās saules blāzmā, Makam bija nevis elpu aizraujošs skaistums, bet briesmas jūrniekiem, mūžameža ūdenskritums — nevis ilgota veldze, bet drauds nepieredzējušam upju kuģotājam, mākoņu grēda virs Kārību jūras salas viņam bija nevis dabas glezna, bet tropu taifūna pazīme. Pat nedzīvs tuksnesis Maka bargā skatiena gaismā izrādījās šaušalains nāves gadījums: indīgas ķirzakas, milzu zirnekļi un fluorescējoši skorpioni, kas slapstās zem akmeņiem, fatamorgānas, kas ved maldināšanā lētticīgus nelgas, un saulesdūrieni, no kuriem var sajukt prātā.
Bīstama var būt ne tikai vētraina, bet arī rāma jūra; nīkstot bezvējā, bojā aiziet vismaz tikpat daudz jūrnieku kā orkānos. Tik drūmi Maks uz dzīvi raudzījās tāpēc, ka viņa darbs bija diendienā gādāt par visiem un katru. Ikvienas briesmas, gan lielas, gan mazas, viņa ādā ievilka grumbiņu, un tā viņš mazpamazām bija kļuvis par lidojošu bažu karti.
Maiņu sistema
Glābējzauri pārrauga pasauli saskaņā ar sarežģītu darba maiņu sistēmu, kuru man tā arī neizdevās līdz galam sa prast. Visu zemes virsu tie ir sadalījuši kvadrantos, un katru kvadrantu pieskata viens pterodaktils. Lai nevienam neuzmāktos apnikums, pēc zināma laika kvadranti tiek pārdalīti no jauna.
Reizēm Maks kaut kur nemīlīgas klints galā sastapa kādu citu zauru. Tādās reizēs es parasti bikli tupēju maliņā un klausījos, kā viņi apmainās ar jaunumiem, stāstīdami, kāds kuram kvadrants tiks nākamajā gadā, dalīdamies ar savām atziņām glābšanas tehnikas jomā, baumodami par citiem zauriem un reizēm pat pārmīdami pastīvus jokus. Glābējzauri pēc savas dabas ir savrupnieki, saviesīga tērzēšana nav viņu stiprā puse, un tas attiecas uz visiem šīs sugas pārstāvjiem bez izņēmuma.
Pa šo laiku biju krietni nokrities svarā. Garajos pārlidojumos es Makam uz muguras nodarbojos ar brīvajām kustībām: atspiedos no guļus stāvokļa, taisīju pietupienus un vēderpresi. Reizēm, ieķēries viņa nagos, es pievilkos gluži kā līdztekās. Maks rūpējās par piemērotu uzturu. Nosēdinājis mani kaut kur augstā koka galotnē vai kalna virsotnē, viņš aizlidoja prom un atgriezās ar pilnu knābi augļu un dārzeņu. Mēs klusēdami sukājām tos iekšā un priecājāmies par skatu. Drīz biju atguvis savu agrāko svaru un pat uzaudzējis šādus tādus muskuļus.