Laika gaitā arī pats sāku pamanīt briesmu pazīmes. Reizēm mēs ar Maku gaidāmo darbiņu saodām abi reizē. Es to noskārtu pēc dvingas, kas piepeši iekrāsoja vēju: tā ož tālīni ugunsgrēki. Svilums un šķipsniņa kanēļa. Mazpamazām, kvadrantu pēc kvadranta, man prātā veidojās pasaules aina. Mēs lidojām pāri Āfrikai un Antarktīdai, Rūdas kalniem un Borneo, Tasmānijai un Himalajiem, Sibīrijai un Katmandu, Helgolandei un Nāves ielejai, Lielajam kanjonam un Lieldienu salām, un pēdīgi arī pāri Nafklathu, Ūrijas un Iholas kontinentiem, kuri mūsdienās vairs nav saglabājušies. Jā, Zeme man pamazām kļuva par milzīgu mozaīku, kurā tagad trūka vairs tikai viena liela gabaliņa: Camonijas.
Camonija
No liela augstuma Camoniju varēja pazīt pēc tā, ka tai līdzās atradās sala, kas pēc savām aprisēm atgādināja lāča ķepu, — to sauca par Pekas salu. Savam jaunajam kvadrantam mēs tuvojāmies no ziemeļaustrumiem, un tur Camoniju
šķērso kalnu grēda. Vairākas nedēļas mēs lidinājāmies šurpu turpu pāri visam kontinentam, jo Maks vēlējās iegūt vispārēju priekšstatu. Camonijā var redzēt visdažādākās ainavas: es māniju gan tuksnešu plakankalnes, gan apledojušas kalnu virsotnes, dumbrainus mežus, milzīgas druvas, akmeņainas tukšaines un jauktu koku mežus. Galējos rietumos pletās kalni, kuru virsotnes bija daudz augstākas nekā citur; tos sauca par Tumšajiem kalniem. Acīs iekrita arī kāds tuksnesis kontinenta vidienē — tik lielu man vēl nebija gadījies redzēt.
Tomēr visvairāk mani ieinteresēja Camonijas galvaspilsēta — Atlantīda, tolaik otrā lielākā pilsēta pasaulē.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Atlantīda: Camonijas kontinenta galvaspilsēta un valdības sēdeklis, atbilst megapilsētas kategorijai. Atlantīda ir sadalīta piecos pārvaldes iecirkņos, kas faktiski ir autonomas karaļvalstis: Naltatīda, Atnaltīda, Tatlantīda un Lantatīda. Šīs pilsētas daļas savukārt ir sadalītas apakšiecirkņos: NALTATĪDĀ ietilpst Antaltīda, Talantīda, Latnatīda, Nattlatīda un Ntlatatīda; ATNALTĪDĀ ietilpst Atalntīda, Tanatltīda, Ltatnatīda, Natltatīda un Ntalatīda; TATLANTĪDĀ ietilpst Aantltīda, Taaltntīda, Ltaatntīda un Naatltīda, savukārt LANTATĪDAS iedzīvotāji pret iedalīšanu iebilda, un šim pārvaldes iecirknim iespējams lietot tikai tādas ģeogrāfiskas kategorijas kā Ziemeļlantatīda, Rietumlantatīda, Austrumlantatīda, Dienvidlantatīda un Viduslantatīda. Visi apakšiecirkņi tiek iedalīti zemapakšiecirkņos, kuru uzskaitījums šajā izdevumā nebūtu ietilpināms. Katrā pārvaldes iecirknī patlaban ir aptuveni 25 miljoni dzīvu būtņu, attiecīgi kopējais iedzīvotāju skaits varētu būt apmēram 125 miljoni; pieskaitot arī būtnes, kas Atlantīdā dzīvo bez reģistrēšanās vai kanalizācijā, var lēst, ka pilsētā ir gandrīz divsimt miljoni iedzīvotāju.
Lidojot tuvāk, Atlantīda izskatījās tā, it kā to no klucīšiem būtu uzbūvējis kāds prātiņā salauzies milzis. Jancīgi namiņi ar sarkaniem, zaļiem un zeltītiem jumtiem, balti minareti un melnas fabrikas ar kūpošiem dūmeņiem. Pilsētā bija akmens, koka un dzelzs ēkas, taču pa vidu manīja arī tādas, kas bija celtas no sudraba, zelta un kristāla. Debesīs slējās kilometriem augsti torņi, kas bija būvēti kā skrūves, un, lidojot tiem apkārt, man vajadzēja diriģēt Maku kā slaloma nobraucienā. Redzēju pagodas un telšu pilsētiņas, pilis un īres barakas, kupolus, marmora pilis un varenas katedrāles. Pilsētā bija neskaitāmas upes un kanāli, ko varēja šķērsot pa sarežģītas konstrukcijas tiltiem. Visur valdīja dzīva rosība. Upes vagoja tvaikoņi, burinieki un kanu laiviņas, starp torņiem un milzmājām lidoja prāvi gaisa baloni. Tomēr vislielāko iespaidu uz mani atstāja ielas, kurās čumēja un mudžēja Atlantīdas iedzīvotāji: neskaitāms daudzums dzīvu būtņu un braucamrīku. Man trakoti gribējās tur nolaisties, taču Maks bija pret.
"Tikai ne pilsētā," viņš paziņoja. "Pilsētās valda ārprāts."
Lai cik gauži es lūdzos, viņš nebija pierunājams nosēsties. Tā nu man atlika vienīgi nosolīties, ka agri vai vēlu es vēl atgriezīšos Atlantīdā.
Kvadrantā, kuru mēs tātad šobrīd pārraudzījām, ietilpa Dienvidcamonijas jūra lejpus Žirtīnes, starp Atžirtu šaurumu un Trīsceturtdaļsalu, uz kuras atradās Tupuču kalni. Mēs jau trīs dienas lidojām apkārt un nebijām piedzīvojuši neko tādu, ko būtu vērts pieminēt, ja nu vienīgi to, ka reiz izpestījām no kalnu dēmona nagiem nabaga ģemzi. Tādēļ, kad Maks trešās dienas pievakarē pēkšņi pacēla galvu un iepleta nāsis, es biju kā negudrs no priekiem. Gaisā jautās pazīstama smarža. Maks mainīja kursu un devās uz dienvidrietumiem. Es ieņēmu navigatora vietu: taisni izslējies, apsēdos tieši aiz Maka galvas, ar vienu roku cieši pieķēros viņam pie ragiem un otru pacēlu pie acīm, lai tajās nespīdētu saule. Viss bija citādi nekā mūsu parastajās glābšanas akcijās, pat gaiss mums apkārt strāvoja spēji un neparasti, it kā tam cauri savirmodams un satraukdams būtu izbrāzies kaut kas smags.
BU-BUMMS!
Draudīgs froksnis, kaut kas līdzīgs tālīnam pērkona grandienam.
Mēs pļaujošā lidojumā traucāmies pār Padruvju līdzenumu. Apakšā manīju vien skrajas zemnieku sētas, bezgalīgus labības laukus, šur un tur pa kādam mazam ciemam.
Tādā vietā pagrūti iekulties briesmās — te nebija ne viltīgu dumbrāju, ne bīstamu krauju, nekur neredzēju pat ne ezeru, kurā kādam kāju varētu saraut krampji.
BU-BUMMS!
Taču zeme šeit drebēja, it kā tās dzīlēs cita citai vienmērīgi sekotu nelielas zemestrīces. Ik pa puskilometru labība bija samīta, un, ieskatījies uzmanīgāk, es sapratu, ka tie ir iegareni pēdu nospiedumi.
BU-BUMMS!
"Bollogs," norūca Maks, it kā ar šo vardu viss būtu izteikts.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Boliogs: bollogs [Cyclops stupidus] pieder pie milzu ciklopu ģints, kam tiek pieskaitītas visas būtnes, kuru augums pārsniedz 25 metrus un kurām ir tikai viena acs. Parasti milzu ciklopi augumā nav garāki par 150 metriem, taču bollogs var izaugt pat divus kilometru garš un tādēļ ir vienīgā dzīvā būtne, kas Camonijā iekļauta ārkārtēju dabas katastrofu kategorijā (-> mūžīgais tornado vai -» Šarrāh il-Allāh). Arheoloģiskie atradumi ļauj izteikt pieņēmumu, ka aizvēstures laikmetā bijuši sastopami pat 20 kilometru gari bollogi. Laimīgā kārtā Camonijā palikuši vairs pavisam nedaudzi bollogi: kā lēš pētnieki, to ir apmēram pusducis.
Bollogam piemīt vienreizīga spēja palikt dzīvam arī tad, ja tam vairs nav galvas. Visi bollogi piedzimst ar galvu, taču, augdami augumā, zaudē jebkādu sociālo apziņu un saskarsmes instinktus. Vēlākais, sasniedzot 50 metru augumu, atmirst spējas dibināt un uzturēt cilvēciskas attiecības, kā arī zūd runasspēja, kas jau tāpat izpaužas tikai rudimentāri, tādējādi smadzenes vairs gandrīz netiek izmantotas. Izaudzis līdz 1500 metriem, bollogs kļūst tik patstāvīgs un pašpietiekams, ka arī tādi maņu orgāni kā acis un ausis kļūst lieki. Apmēram 1600 metru augumā lielākā daļa bollogu noliek galvu, kas jau vairs gandrīz nav saistīta ar pārējo biosistēmu. Kopš tā laika tie uzņem barību ar ādas poru starpniecību, jo tās ir tik lielas, ka spēj ietilpināt putnus, peles un pat nelielus sivēnus un jērus. Barība nonāk tieši asinsritē, kur arī tiek pārstrādāta. Bollogam pietiek pavārtīties labības laukā, un viņam pēc tam vairākus mēnešus nav nepieciešamības ēst. Noliktā galva parasti vienkārši