tiek kaut kur atstāta [vidējas bolloga galvas diametrs var pārsniegt 400 metru], rumpis dodas tālāk; galu galā, kas nav galvā, tam jābūt kājās.
BU-BUMMS!
Un tad mēs viņu ieraudzījām: pa Dienvidcamonijas druvām slampāja bollogs, krietnus divus kilometrus garš. Tā kažoks bija tumšs, gandrīz melns kā gorillam, un arī citādi tas ar savām garajām, gar sāniem nokārtajām rokām un plakanajām pēdām visvairāk atgādināja tieši šos pērtiķus, ar to vienīgo atšķirību, ka gorillas nav lielāki par drēbjuskapi un tiem uz pleciem ir galva.
BU-BUMMS!
Dažas zemnieku sētas viņš jau bija sabradājis, taču, kā šķiet, neviena dzīva būtne nebija cietusi. Bolloga tuvošanos var samanīt un sadzirdēt jau pa gabalu, tādēļ lielākoties pieliek laika aizmukt drošībā.
Kādi pāris zemnieku jau bija iznākuši no paslēptuvēm un apraudāja izpostītās ēkas un laukus. Mēs lidojām tālāk,
mērķtiecīgi ieturēdami kursu uz bollogu, līdz kuram vēl bija vairāki kilometri un kurš patlaban bija apstājies. Maks to noteikti bija manījis jau sen, un tagad arī es sajutu, kā atmosfērā palielinās briesmu blīvums. Bollogam pie kājām varēju saskatīt namu, un, kad mēs pielidojām tuvāk, tā aizrestotajos logos pamanīju desmitiem mazu sunīšu, kas gaudoja tā, ka sirds vai lūza.
"Bukucēni," teica Maks.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona'', apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Bukucēni: bukucēnu audzēšana ir viens no Dienvidcamonijas lauksaimniecības galvenajiem ienākumu avotiem. Bukucēnu audzēšanas centrs ir Suņabukas pilsēta un tās tuvākā apkaime. Visā Camonijā bukucēni ir iemīļoti mājdzīvnieki un tiek uzskatīti par pašu mīlīguma iemiesojumu, šai ziņā pārspējot pat Žirtīnes paitrusīšus un Camonijas bumbuliņus.
Tā bija šim apvidum raksturīga bukucēnu audzētava; saimnieki, jādomā, bija bēguši pa galvu, pa kaklu un savus aizbilstamos atstājuši likteņa varā, bezpalīdzīgi ieslodzītus kūtī. Kāda neiedomājama bezatbildība! Es galvu vien nogrozīju.
Ja dzīvās radības vajadzētu sakārtot pēc piemīlīguma, bollogi atrastos pašā apakšā, bet bukucēni ieņemtu pirmo vietu. Tie ir visburvīgākie dzīvnieciņi pasaulē. Tos neaudzē kaut kādām vajadzībām, to uzdevums ir tikai priecēt acis un sildīt sirdi. Tiek apgalvots, ka bukucēnu barība ir patikšana.
Bukucēni [turp.]: saskaņā ar kādu teoriju, kas pagaidām nav guvusi zinātnisku apstiprinājumu, jauni bukucēni pārtiek no simpātijām.
Nevar izslēgt iespēju, ka tiem varētu piemist zināmas telepātiskas spējas, ar kuru palīdzību tie sirsnību un maigumu spēj pārvērst kalorijās. Tomēr, lai cik salīdzinoši jauki un piemīlīgi ir šie radījumi, jāpie*
zīmē, ka dzīves laikā mazais, pieglaudīgais bukucēns kļūst par visai iespaidīga auguma buku. Dzimumnobriešanas periodā šie dzīvnieki sasniedz triju metru garumu, tiem mutē izveidojas trīs ilkņu rindas, tie staigā uz pakaļkājām un uzvedas diezgan nesaticīgi. Šis pieaugšanas posms ilgst tikai pusgadu, taču nepieredzējuši bukucēnu saimnieki savu klēpja dzīvnieciņu straujās attīstības dēļ var nonākt šokā.
BU-BUMMS!
Bollogs tālāk negāja.
"Mums atlicis pavisam maz laika/' ierunājās Maks. "Bollogs ir noskaņots apsēsties."
"Tur, kur sēdējis bollogs, tūkstoš gadu neaug natiftofu sūna," teic sens natiftofu sakāmvārds. Bollogi apsēžas reti, l dI ies, ja nu reiz apsēžas, tad pamatīgi. Un šis te dzīrās uzosties tieši uz nama, kas bija pilns ar bukucēniem.
I’ar laimi, šie milzeņi ir gausi. Ļoti gausi. Tik gausi, ka skatīties, kā tie rīkojas, jau vien ir gandrīz mokoši. Mūsu
eksemplārs patlaban saliecās, taču, kamēr viņa ziemeļgals nolaidīsies līdz bukucēnu audzētavas jumtam, paies vēl kāds laiciņš, un monstra kūtrums bija mūsu vienīgā cerība. Pie logiem smilkstēdami lakstīja kādi trīs desmiti bukucēnu. Tātad, pirms ziemeļgals sasmalcinās namu, mums tos pa vienam vajadzēja izķeksēt laukā un nogādāt ārpus apdraudētās teritorijas. Vairāk par trim vai četriem mazuļiem uz Maka muguras nevarēja satupināt. Ziemeļgals laidās lejup ar ātrumu aptuveni simt metru minūtē, proti, desmit minūtēs mums bija jāveic apmēram desmit lidojumi turp un atpakaļ. Tas bija pavisam un galīgi neiespējami.
Vēl nekad nebiju Maku redzējis strādājam tik ātri. Šoreiz viss patiešām notika pēdējā mirklī un visādi dramatiski triki bija gluži lieki. Pielidojām pie loga, es izlauzu ļoganās margas, izcēlu četrus kucēnus, un mēs, cik ātri vien jaudādami, metāmies laukā no bolloga ziemeļgala rādiusa, steigšus nolikām dzīvnieciņus drošā vietā un traucāmies atpakaļ.
Bollogs tikmēr neapturami slīga arvien zemāk; pāri sunīšu cietumam krita neradījuma lielā un melnā ēna. Mēs nogādājām drošībā otru bukucēnu kravu. Trešajā braucienā viens mazulis nokrita no Maka muguras, mēs dabūjām laisties atpakaļ un izcelt to vēlreiz.
Tā zuda dārgās sekundes.
Ceturtajā reizē viens sīkaļa ietiepās un nekustēja ne no vietas; es vēl šobaltdien atceros, ka tam uz pieres bija sarkans plankumiņš. Dzīvnieciņš bija neprātīgi pārbijies un nespēja no palodzes ielēkt man klēpī, tādēļ es biju spiests, pārdroši pieķeroties Makam pie raga, liekties uz priekšu un saņemt mazo nejēgu aiz čupra. Kad liecos atpakaļ, tas man paldies vietā vēl iekoda pirkstā.
Kad atgriezāmies no piektā glābšanas lidojuma, ziemeļgals jau bija sasniedzis nama jumtu un sācis saplacināt skur
steni. Dūmeņa ķieģeļi dārdēdami krita uz grīdas, un mājā palikušos bukucēnus pārņēma vēl lielāka panika. Draudīgi čīkstēja jumta sijas. Kad bijām atgriezušies septīto reizi, bollogs jau bija uzsēdies uz jumta. Mums gar ausīm kā lodes svelpa no latām norautie dakstiņi. Viena trāpīja Makam tieši starp acīm, taču, pēc visa spriežot, tas viņu ne mazākajā mērā neuztrauca. Pterodaktila ķermeni klāj centimetru biezs ragādas slānis.
Salūza pirmā sija, un sagruva otrā stāva sienas. Uz visām pusēm lidoja apmetuma gabali un javas pikuči. Likās, māja atklājusi uz mums viesuļuguni. Bukucēni smilkstēja un gaudoja tā, ka ij akmens izkustu. Astotā lidojuma laikā iebruka otrā stāva grīda; nams spļāva uz visām pusēm ķieģeļus, dēļus un dzelzs caurules. Mums tieši virsū kā šķēps lidoja jumta latas atlūza; ja Maks nebūtu eleganti paniris zem tās, es un vēl četri bukucēni kļūtu par šašliku.
Kad ieradāmies devīto reizi, neizpostīts bija palicis tikai pirmais stāvs; visus kucēnus no otrā mēs bijām izglābuši, un tas bija sadragāts šķēpeļu šķēpelēs. Pēdējie sīkaļas bija sabēguši pagrabā un vaimanāja pie mazajiem lodziņiem. Dārdēdamas sabruka ārsienas, ķieģeļi pārtapa sarkanos miltos, un to putenī mēs gandrīz neko neredzējām. Iesākām priekšpēdējo lidojumu.
Kad atgriezāmies beidzamo reizi, ziemeļgals jau bija nolaidies tik zemu, ka mēs ar Maku tik tikko iespraucāmies starp milzīgo pakaļu un zemi. Pa pagraba lodziņu izķeksējam vēl atlikušos mazuļus un griezāmies atpakaļ.
Lidot vairs nebija iespējams, jo starp bollogu un zemes virsu bija atlicis tikai kāds metrs. Abi ar Maku uzcēlām uz muguras pa diviem kucēniem un lūkojām uz vēdera rāpties prom no apdraudētās teritorijas. Bolloga pakaļa bija tik smirdīga, ka gandrīz zaudējām samaņu. Mums aiz muguras iebruka pagraba griesti. Man apkārt pēkšņi uzradās resnu