šķieznu labirints. Garās, netīrās bolloga spalvas jau nokarājās līdz pašai zemei, un es pilnīgi neko vairs neredzēju. Vai es vispār kārpos uz pareizo pusi?
"Šurp!" izdzirdēju Maka ķērcienu. "Es jau esmu laukā!"
Rāpoju uz to pusi, no kuras skanēja pterodaktila balss.
"Šurp! Kusties taču!"
Beidzot spalvu priekškars pašķīrās — mēs bijām izkļuvuši brīvībā! Maks jau bija priekšā un stūma savus pasažierus ārā no apdraudētās zonas.
Gribēdams nocelt bukucēnus no muguras, atklāju, ka man tur atlicis tikai viens no abiem. Pasviedu sīkaļu Makam, pterodaktils to noķēra knābī, un es atkal ierāpoju bolloga spalvu mežā.
Līdz nesamaņai pārbiedētā radībiņa bezpalīdzīgi karājās saķepušu spalvu šķieznā — mazais bija pie tās pielipis kā muša pie mušpapīra. Norāvu bukucēnu no bolloga spalvām, piespiedu pie krūtīm un elsdams pūzdams metos laukā. Man aiz muguras atskanēja dārdiens — bollogs bija apsēdies. Zeme drebēja tik pamatīgi, ka tās virsmā izveidojās kilometriem garas plaisas.
Tad atkal iestājās miers. Putekļu mākoņi nosēdās, es uzslējos kājās un skatījos apkārt, meklēdams Maku. Pterodaktils, viss vienos sviedros, gulēja uz muguras un smagi elsoja, bet izglābtie bukucēni kūleņoja pa viņu un kodīja sava glābēja spārnus.
Kad bollogs reiz ir apsēdies, tas vairs nav bīstams, vismaz uz kādu — diezgan ilgu — laiku. Milzenis var nekustīgi nosēdēt pat veselus divus gadus. Maks lidoja apkārt, saukdams citus zaurus palīgā pārnest bukucēnus uz citu audzētavu, bet es tikmēr noņēmos ar jancīgajiem dzīvnie-
ciņiem. Turpat, bolloga tumšajā ēnā, mēs mazpamazām attapāmies no šausmām. Katram kucentiņam vajadzēja, lai es viņu paglaudu. Laikam mazie bija briesmīgi izbadējušies un spirdzinājās ar manu sirsnību.
Kad bukucēni bija nogādāti pie vietas un Maks to bijušajiem saimniekiem bija nolasījis pamatīgu morāli, mēs beidzot devāmies prom. Es biju visai lepns ar šo glābšanas akciju. Maks, protams, neteica neko, kā jau parasti, taču ņurrāja kā runcis uz siltas podiņu krāsns.
Viss pārējais gads pie Maka paskrēja burtiski kā ar vēja spārniem. Ar savu jauno dzīvi biju lieliski apradis un iedomājos, ka tā varētu dzīvot līdz pašam mūža galam. Par kaut kādām pārmaiņām es vispār nedomāju, taču tad pienāca diena, kad Maks vakariņu laikā bilda, ka drīz būs jāšķiras.
"Esmu nolūkojis istabiņu sargeņģeļu pansionātā Šiltas pussalas ziemeļu galā. Pilna pansija, jauki līdziedzīvotāji. Ar skatu uz Spalga sēkļa aisbergiem. Rudenī tur pārojoties jūrasčūskas; runā, ka tas esot ārkārtīgi aizraujošs skats," viņš sacīja, nodūris skatienu.
Nezināju, kas man tagad būtu jāatbild.
"Es būtu cerējis, ka mani gaida kas jautrāks par šaha galdiņu pensionētu putnu pansionātā! Bet kā nu ir, tā ir. Ar acīm arī labāk nekļūst. Turklāt tev būtu laiks doties ļaudīs un iepazīt īsto dzīvi."
Te nu es saucu, ka nekādu īsto dzīvi nemaz negribu pazīt.
Maks nelikās dzirdam. "Es tevi nogādāšu tādā vietā, kur var apgūt patiešām svarīgas patiesības. Tumsas pētījumi.
Slepenas zinības. Camonijas lirika. Gralzundes demonisms. Aizvedīšu tevi uz profesora Naktigalgala naktsskolu."
"Uz skolu?"
"Tā nav parasta skola. Tu esi īpašs lācis. Tev jāiegūst visaugstākā izglītība, un tādu sniedz vienīgi naktsskola!"
"Bet es nemaz to nevaru atļauties," mēģināju vārgi iebilst. "Man vispār nav naudas!"
Maks ilgi skatījās uz mani ar savām lielajām, dzīsliņu satīklotajām acīm.
"Tas nekas," viņš noteica. "Profesors Naktigalgals man ir šo to parādā. Es viņam reiz izglābu dzīvību. Turklāt pašā pēdējā mirklī."
piecu dienu ilga lidojuma viņš mani izsēdināja Camonijas Tumšajos kalnos. Acīmredzot visaugstākā izglītība bija iegūstama kontinenta visaugstākajā kalnienē. Mēs piezemējāmies pie neuzkrītošas alas mutes, kurai priekšā pat nebija durvju; tā bija drūma un neviesmīlīga ieeja. Alas sienā bija izcirsts burts N, un melna bulta rādīja ceļu kalna iekšienē.
"Te jāiet iekšā, un tad tu nonāksi naktsskolā," Maks paskaidroja.
Es klusēdams paspiedu viņa nagus. Gadu viņš bija mans balsts, viņa mugura — pamats man zem kājām.
"Acis vaļā, ausis vaļā!" viņš maķenīt stomīgi noķērca. "Un iespēju robežās nelieto uzturā gaļu!"
Viņš vēlreiz paspieda man ķepu un tad pacēlās spārnos. Tas bija majestātisks acumirklis, ko sabojāja tikai tas vien, ka viņš lidoja taisni klintī…
"Uz augšu!" es kliedzu.
Atvadas Atvadīšanas no Maka notika bez ceļiem vārdiem. Pec
Pēdējā mirklī — kā jau vienmēr — viņš pagriezās uz augšu un aizslīdēja pāri klintij. Tad pterodaktils nozuda kalnu virsotņu ēnā.
Drūma un atbaidoša manā priekšā vīdēja dzelzs kalnā izcirstā ieeja naktsskolā. Jau atkal aiz muguras palika viena dzīve, un kas zina, cik tumša un draudīga būs šī, nākamā. Vai tad man nepienācās brīvas un neprātīgas dēkas, nevis nīkšana pie skolas grāmatām kaut kādā tumšā caurumā? Tas nepavisam neizskatījās aicinošs. īsu, iecirtīgu brīdi es apdomāju, vai nevajadzētu vienkārši pagriezties un mesties prom, vienalga, kurp. Man aiz muguras rēgojās Tumšo kalnu dziļās^aizas. Kraujas bija nejauki stāvas un gludas, ķepām nebūtu, kur ieķerties. Trīs reizes dziļi ieelpojis un izelpojis, iesoļoju tumšajā ejā.
.
6.Mana dzīve kalnos
zināšanas/ " profesors Naktigalgals ducinaja, bolidams acis tik briesmīgi, ka tās jau atgādināja apakštasītes, "zināšanas ir nakts!" Tāds bija eidētiskās filofizikas princips, un eidētiskā filofizika bija priekšmets, ko varēja apgūt vienīgi naktsskolā.
Naktsskolā
Tādas lietas profesors Naktigalgals sacīja bieži, acīmredzot tāpēc, lai mums sajauktu galvu. Šie šķietami nejēdzīgie apgalvojumi patiesībā tika izteikti ar gudru ziņu: kamēr skolēni nonāca pie slēdziena, ka tas viss ir dullība no viena gala līdz otram, viņi bija paspējuši izdomāties krustām un šķērsām. Un tieši to jau arī profesors Naktigalgals gribēja: mums vajadzēja iemācīties domāt un piedevām iespējami daudzos un dažādos virzienos. Tomēr šajā gadījumā sacītajā pat slēpās zināma patiesība, tāpēc ka profesors Naktigalgals bija eidēts. Eidēti ir inteliģentākās būtnes visā Camonijā (un, iespējams, arī pasaulē, ja ne Visumā). Parastā apgaismojumā to intelekta koeficients ir 4000, savukārt tumsā tas sasniedz neizsakāmus augstumus. Tādēļ eidēti cenšas uzturēties iespējami tumšākā vidē, un tādēļ Naktigalgala Nakts akadēmija atradās drūmajā Tumšo kalnu alu labirintā. Brīvajā laikā profesors Naktigalgals izstrādāja sistēmu, kā tumsu padarīt vēl tumšāku. Šim nolūkam viņš bija ierīkojis tumšu kambari, kurā ieiet nevienam citam nebija brīv. Mēs arī pārlieku netīkojām, jo trokšņi, ko varēja dzirdēt, netīšām noklausoties pie durvīm, nepavisam nebija vilinoši.
Vidusmēra eidētam ir trīs smadzenes, talantīgam eidētam četras, par ģēniju atzītam eidētam — piecas, bet profesoram Naktigalgalam bija septiņas. Vienas atradās viņa galvā, četras kā izaugumi rēgojās no galvaskausa, vienas bija tur, kur normālā gadījumā ir liesa, un jautājums, kur viņš glabā savas septītās smadzenes, profesora skolniekiem bija nebeidzamu prātojumu un strīdiņu temats.
Pavirši raugoties, viņš izskatījās pasīks un pavārgs. Kārnās rociņas itin kā gluži liekas pendelējās gar sagumušo augumu, kuru pagalam nedroši nesa divas ļodzīgas kājeles, kas atgādināja biksēs ieautas šļūtenes dārza laistīšanai. No muguras kumpuma slējās garš, kalsns klijas kakls, kas trīcēdams turēja galvu ar visām tās smadzenēm. Viņa lielās, starojošās acis bija trakoti izvelbtas, un visu laiku bija bail, ka tās varētu izkrist viņam no galvas — jo īpaši tad, kad viņš uztraucās. Jā, Naktigalgals izskatījās trakoti trausls, taču viņa ārējais izskats bija maldinošs. Viņš spēja atrisin.it visgrūtākās problēmas un darīja to ar garīgas piepūles palīdzību. Vispār man reiz gadījās redzēt, kā profesors tikai ar