domām vien attaisa sardīņu bundžu. Pēc tam es uz visiem laikiem pārstāju viņam aiz muguras apmētāt viņu ar papīra lodītēm.
"Jūs visi esat ļoti īpa$i\" profesors Naktigalgals ducināja tik skaļi, ka mēs izbīlī salēcāmies. Viņš mums nemitīgi atgādināja, ka visi Nakts akadēmijas beidzēji katrs savā ziņā ir ūnikumi. Un vispār viņam bija taisnība. Tai laikā naktsskolā mācījās tieši trīs audzēkņi: kalnu tupuce Freda, Kverts Cuiopu, kas bija galertprincis no 2364. dimensijas, un es, Zilais lācis. Profesors Naktigalgals principiāli uzņēma tikai tādas dzīvas būtnes, par kurām bija droši zināms, ka tādas pasaulē ir vierfā vienīgā eksemplārā,— naktsskola bija īstena elites akadēmija. Man laikam tagad, pirms es turpinu šķetināt stāstījuma pavedienu, vajadzētu sīkāk aprakstīt manus klasesbiedrus un pedagoģisko sastāvu, jo viņi no visas tiesas bija aprakstīšanas cienīgi.
Kalnu
tupuces
Freda
Freda Nakts akadēmijā bija vienīgā sievišķā būtne un līdz kapa malai manī iemīlējusies. Tik tālu labās ziņas. Tagad sliktās: Freda bija kalnu tupuce, un kalnu tupuces droši vien ir neglītākās būtnes, kādas vispār var iedomāties. Nē, skatīsimies patiesībai acīs: kalnu tupuces neapstrīdami ir neglītākās būtnes, kādas vispār var iedomāties.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Kalnu tupuce: Dienvidcamonijas Tupuču kalnos sastopamā parastā kalnu tupuce visā visumā pieskaitāma tā sauktajiem
nekaitīgajiem kalnu dēmoniem jeb grupai, kurā ietilpst arī stingtrollis un ledāju badakle, proti, kalnu iemītnieki, kuriem, atšķirībā no kalnu troļļiem un lavīnu raganām, nav raksturīgi nelāgi nolūki. Kalnu tupuces pēc savas dabas ir miermīlīgas, taču atbaidošās ārienes dēļ lemtas diezgan lielai vientulībai. Turklāt to patiesais neglītums nemaz nav redzams. Liktenis tupucēm ir bijis tik labvēlīgs, ka dāvājis tām biezu, savēlušos spalvu, tādējādi to īstenās fiziskās īpatnības var tikai nojaust. Pilnīgi noskūta kalnu tupuce būtu skats, ko neviens nespētu pārdzīvot. Tupuces visbiežāk dzīvo Tupuču kalnu augstākajās virsotnēs, spēj kāpaļāt kā ģemzes ar mērkaķu rokām un, kā tautā mēdz teikt, pat tekalē pa mākoņiem, tomēr šis apgalvojums kā nezinātniska prātošana jāatstāj teiksmu un leģendu krājumiem.
Lielākoties kalnu tupuces ir mīlīgas un pieglaudīgas, tomēr tām reti tiek atbildēts ar to pašu, tādēļ laika gaitā tās gandrīz izmirušas. Tupucēm ir paradums no augšas nolēkt uz alpīnistu mugursomām un laist vaļā spalgas gaudas. Tādā veidā kalnu tupuces pauž savu patikšanu, taču šī uzvedība palīdz izprast faktu, ka alpīnists, kas reiz mūžā sastapies ar kalnu tupuci, uz visiem laikiem pārstāj kāpt kalnos un kļūst par nirēju vai ogļu šahtas uzraugu.
Freda savam aptuveni 400 gadu vecumam bija satriecoši nenobriedusi un aušīga persona. Viņa nemitīgi traucēja stundas, izgrūzdama dīvainus trokšņus, un apmētāja mani ar papīra lodītēm, uz kurām bija sazīmējusi sirsniņas un sarakstījusi mīlestības zvērestus. Starpbrīžos viņa aizlika man priekšā kāju, uztupās man uz muguras un bakstīja man ar zīmuli ausī tik ilgi, līdz apsolījos viņu precēt. Es tur neko nevarēju padarīt, jo Freda bija stipra kā desmit kalnu gorillas, viņai bija pumas refleksi un delfīna izturība. Klasē neviens ar viņu netika galā, vienīgi profesors Naktigalgals.
Freda neprata runāt, viņa spēja vienīgi brēkt, taču Naktigalgals viņai pašā sākumā bija iemācījis rakstīt un uzdāvinājis biezu bloknotu un zīmuli; viņa ne uz mirkli no
tā nešķīrās. Ar mums viņa sazinājās, rakstīdama zīmītes brīnišķīgā kaligrāfiskā rokrakstā. Saruna ar Fredu izskatījās apmēram tā:
Es: "Čau, Freda!' Freda:
Es: "Nu, vai labi izgulejies?"
Freda:
Es: "Brr…"
Kā jau minēju, es Fredas maigajām jūtām nespēju atbildēt ar to pašu, tomēr man viņa ļoti patika. Ja tevi kāds mīl, ari tu sāc mazdruscītiņ mīlēt pretī. Arī tad, ja šis kāds ir kalnu tupuce.
Galerta
princis
Kverts Cuiopu
Galerta princis no 2364. dimensijas, caurspīdīgs kā želejas pudiņš, un mans skolas laika labākais draugs. Mēs visi bijām kaut kas īpašs, tomēr Kverts bija īpašāks par īpašu. Viņš nāca no 2364. dimensijas — pasaules, kuru spēj iztēloties tikai tāds, kam ir vismaz četras smadzenes.
Savā dzimtenē Kverts bija princis, patiesībā gandrīz 2364. dimensijas karalis, jo tajā brīdī, kad viņš paklupa pār sarkanā paklāja kroku un ar galvu pa priekšu iekrita dimensiju caurumā, viņš bija atradies ceļā uz kronēšanas ceremoniju. Tādu caurumu 2364. dimensijā ir papilnam. Tas, kurš tādā iekrīt, tenteriski izlido cauri visam Visumam un nonāk pilnīgi citā galaktikā. Atgriezties ir ļoti grūti. Vispirms ja -
atrod kāds dimensiju caurums, un tas vien jau ir sarežģīti, un, otrkārt, tam jābūt īstajam caurumam, citādi var nonākt sazin kur. Par to es vēlāk pastāstīšu vairāk.
Tā nu Kverts bija iekūlies mūsu pasaulē, un varēja tikai apbrīnot, ar kādu pašcieņu viņš panesa savu likteni. Princis turējās braši un nemitīgi bārstīja jokus. Laiku nežēlodams, viņš palīdzēja citiem rūpēs un bēdās, taču es kā viņa labākais draugs zināju, ka, palicis vienatnē, viņš lej galerta asaras, ilgodamies pēc savas dzimtenes.
Tur itin nekas nebija tāpat kā pie mums. Kverts, piemēram, bija pieradis pārtikt no mūzikas, taču mūsu pasaules mūzika, pat visizsmalcinātākā, viņam šķita primitīva un prasta. Te derētu pieminēt, ka 2364. pasaulē mūziku spēlē ar instrumentiem, kas darināti no piena. Profesors Naktigalgals bija izgudrojis metodi, kā pabarot Kvertu: viņš ar sarežģītiem zemūdens mikrofoniem ierakstīja jūras zirdziņu dziesmas, samiksēja tās ar pērkondārdu ritmu, dūkņasuņu
gaudām, sikspārņu nedzirdamajiem spiedzieniem, kapu tārpu kunkstieniem un vēl arī pats piedvesa klāt dažas ļoti savdabīgas skaņas. To visu viņš dubultā ātrumā atskaņoja ačgārniski. Kaut kā tamlīdzīgi, apgalvoja Kverts, izklausoties mūzika viņa dzimtenē. Kad viņš dzīrās ieturēties, mēs, pārējie, parasti gājām ārā.
Prof. Abduls Naktigalgals
Līdztekus savai pedagoģiskajai darbībai Naktigalgals Camonijā bija iemantojis slavu un visdziļāko godbijību arī kā pasaules līmeņa zinātnieks, atklājējs un izgudrotājs. Viņš bija izgudrojis skudru motoru — dzinēju, ko darbina Camonijas spīdīgo skudru čaklums. Šie kukainīši saražo siltumu un līdz ar to arī enerģiju, ar ko pietiek, lai ceļarullis vajadzības gadījumā varētu ripot ar ātrumu, kas daudz neatpaliek no gaismas ātruma. Turklāt šī agregāta darbināšanai pietiek ar vienu krūzi medus, ko dzinējā ielej pa īpašu piltuvi.
Vulkāntērps, akvakurpes un selsillu duša
Viņš bija izgudrojis vulkāntērpu — dzīvsudraba auduma kombinezonu, kura odere bija no nekūstoša ledus (vēl viens Naktigalgala izgudrojums); ietērpjoties tādā, varēja ne tikai droši nirt verdošā lavā, bet arī iznesīgi grozīties smalkās viesībās — vajadzēja tikai noņemt kapuci.