Nirdams toreiz vēl aktīvajā Krakatau vulkānā, Naktigalgals bija atklājis jaunu lavasvēmēju ugunszivju sugu; viņš šīs zivis noķēra un piejaucēja, lai izmantotu jaunam izgudrojumam: kalnu eju apkurei. Izceļot ugunszivi no lavas un ievietojot parastā dzeramajā ūdenī, tā automātiski maina savu šūnu struktūru un pārvēršas par kaut ko līdzīgu dzīvai lavai. Tāpat kā parastas zivis, arī šī peldošā uguns ieelpo ūdeni, ko tādējādi uzvāra. Ugunszivis var izmantot arī kafijas vārīšanai, tomēr dzēriens mazliet garšos pēc zivs. Gastronomijas jomā tās patiešām piemērotas ir vienīgi zivju zupai.
Tumšo kalnu ķērpja hlorofila ciklā Naktigalgals atklāja tā dēvēto superkaloriju. Ar vienu tādu kaloriju pilnīgi pietiek, lai pieaugusi dzīva būtne veselu nedēļu būtu paēdusi. Profesors vēlējās Tumšo kalnu ķērpjus ieviest naktsskolas oficiālajā ēdienkartē, tomēr viņa audzēkņiem bija iebildumi.
Viņa akvakurpes, kurās ar H2 0 skrošstrūklošanas palīdzību varēja staigāt pa ūdens virsu, bija īsts modes kliedziens, taču pēc kāda laika izrādījās, ka želejā pārvērsto ūdeni vairs nevar atšķidrināt atpakaļ. Kad visi Camonijas ūdeņi vairs nebija ne dzerami, ne kuģojami, akvakurpes visā Camonijā tika aizliegtas ar likumu. Naktigalgals mēģināja gūt kaut kāda labumu pat no sava zinātniskā misēkļa: viņš savāca sabiezināto ūdeni, sajauca to ar aromatizatoriem, sagrieza šķēlēs un pārdeva kā ēdamu ūdeni ar dažnedažādām gāršām. Šo ēsmu viņš nosauca par "Prof. Naktigalgala cieto zupu". Tomēr šī delikatese tā arī palika veikalu plauktos, jo neviens negribēja ēst zupu, pa kuru kāds mīdījies ar jocīgām kurpēm.
Naktigalgala izgudrojums bija arī selsillu duša — no saplākšņa uzcirsta istabiņa ar piltuvi uz jumta; Naktigalgals uzskatīja — ja tu ieej šajā istabiņā un sāc gudrot par dižiem jautājumiem, piltuvē sarodas selsillas. Selsillas, saskaņā ar Naktigalgala slaveno selsillu teoriju, ir ideju elementi, neredzami elektroparamagnētiski gaismas tārpiņi, kas mudžēt mudž atmosfērā. Kā zināms, vērtīgas idejas prātā ienāk tad, kad mēs tās vismazāk gaidām; tādēļ Naktigalgals bija izvirzījis tēzi, ka viss ir atkarīgs no selsillu blīvuma domātāja tuvumā. Viņš arī uzskatīja, ka selsillām sevišķi tīk šauras, tumšas telpas, kurās smaržo pēc egles koka. Tādēļ vajag tikai apsēsties šaurā, tumšā, pēc egles koka smaržojošā telpā un sākt domāt par dižiem jautājumiem, lai selsillas tūdaļ sāktu drūzmēties piltuvē un šļāktos domātājam uz galvas kā duša. Ne selsillu eksistenci, ne selsillu
dušas iedarbību zinātniski nebija iespējams pierādīt, taču mēs, skolēni, labprāt mēdzām ielīst tumšajā kambarītī, lai tur omulīgi uzsmēķētu paštītas Tumšo kalnu ķērpju cigaretes.
Pusperētu
patentu
kamera
Naktigalgals bija izgudrojis zeltputekļu sūcēju, kas pat no vistukšākajām nobirām izfiltrēja zeltu, to sapresēja un izveidoja glītas monētas; viņš bija uzkonstruējis parocīgu dimantspiedni, ar kuru vienā mirklī no ogles gabala varēja izspiest dimantu (šie divi izgudrojumi ļāva Naktigalgalam kļūt finansiāli neatkarīgam); viņam bija patenti tualetes papīram, kas pats atkal kļūst tīrs, magnētkrāsai, lidojošai paklāja grīdai, hameleontapetēm, vellelfu mikroskopam (mēs ar Kvertu brīvajā laikā ar to pētījām mikroskopiskus objektus), ciklopu brillēm un mazītiņam kaltiņam, ar ko varētu sašķelt atomu — ja tikai kādam būtu tik mazi pirkstiņi. Viņš bija izgudrojis arī "Niknuma sviru" — instrumentu, ar kuru nevaldāmu dusmu lēkmes varēja pārvērst arfas mūzikā; tiesa, šis izgudrojums bija drīzāk romantisks, nevis praktiski noderīgs.
Par to, uz kādu pašnāvniecisku vīrišķību Naktigalgals bija spējīgs, lai veicinātu zinātnes progresu, stāstīja leģendas. Viens no viņa pārdrošākajiem eksperimentiem bija apjošanās ar paša izgudroto "Vibrāciju jostu". Šī josta spēja tā iesvārstīt valkātāja ķermeņa atomus, ka tas varēja izvibrēt cauri jebkuram priekšmetam vai citam ķermenim. Apjožot "Vibrāciju jostu", tu varēji iet cauri mūriem un kokiem, cauri bruņuskapja durvīm vai stikla rūtij, un ne rūtij, ne tev pašam nenotika nekas ļauns. Pēc daudziem nelieliem eksperimentiem ar pamatīgiem ķieģeļu mūriem un dzelzs plāksnēm Naktigalgals nolēma izvibrēt cauri Tumšajiem kalniem. Sākumā eksperiments ritēja ļoti labi. Profesors veikli soļoja cauri dzelzs kalnu atomuzbūvei un jau bija ticis līdz grēdas vidum, kad "Vibrāciju josta" pēkšņi pārstāja
darboties. Viņš bija iesprūdis blīvu Tumšo kalnu molekulu vidū un vairs nevarēja tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Citi kaut ko tādu nespētu iztēloties pat ļaunākajos murgos, turpretim Naktigalgalam tas bija mūža jaukākais piedzīvojums, jo tai brīdī viņš pirmo reizi atklāja pilnīgu melnumu. Mēļo, ka visu turpmāko zinātnisko sasniegumu pamatidejas viņam radušās šajā absolūtas tumsas stāvoklī. Šis atgadījums pārvērta viņa dzīvi, kopš tā laika viņš nodevās gandrīz tikai tumsas pētījumiem vien. Saprotams, tas bija iespējams tikai tādēļ, ka pēc neilga brīža neliela Tumšo kalnu zemestrīce— apmēram divas balles pēc Rihtera skalas — atkal iedarbināja '‘•Vibrāciju jostu". Šo jostu viņš kopā ar citiem strīdīgiem izgudrojumiem glabāja naktsskolā, kambarī, kas bija aizbultēts ciet ar gaisslēgu (Naktigalgala izgudrojums, izgatavots no koncentrēta skābekļa), bet uz durvīm bija rakstīts:
Pusperētu patentu kamera
Tur kaudžu kaudzēm stāvēja kāpņu velosipēds ar četrstūrveida riteņiem, zibensputekļsūcējs, tā saucamās "Smilšu slīkšņas bikses" un, zināms, ari akvakurpes. Par katru no šiem priekšmetiem Naktigalgals bija gatavs celt priekšā interesantu stāstu. "Smilšu slīkšņas bikses", piemēram, bija saistītas ar Deus X Machina. Pirms daudziem gadiem Maks bija Naktigalgalu izglābis no plūstošo smilšu slīkšņas, kurā profesors bija iestidzis, vēlēdamies pārbaudīt savas jaunās, lieliskās bikses. Princips, kas bija to pamatā, bija pretējs "Vibrāciju jostai", un tām bija līdzīgi trūkumi. Pa primitīvā dzinēja aizdedzes sveces poliem biksēs bija iekļuvuši smilšu graudiņi, tas aizrijās, un profesors Naktigalgals grima arvien
dziļāk smilšu akacī. Ja Maks toreiz nebūtu viņu izpestījis, nekādas naktsskolas tagad nebūtu. Pats par sevi saprotams, pterodaktils bija nogaidījis līdz pēdējam mirklim.
Mācību
stundas
Nudien nevaru apgalvot, ka man patīk iet skolā, taču profesora Naktigalgala stundas naktsskolā kaut kādā ziņā bija vienreizējas: reiz sācis runāt, viņš aizmirsa visu pasauli. Kad Naktigalgals pēdīgi bija iemeimurojis klasē (viņš vienmēr ieradās ar nokavēšanos) un noņēmis savas piecas doktora cepures (tās viņš nēsāja gan tāpēc, ka bija godkārīgs, gan arī, lai neapsaldētu ārējās smadzenes), viņš nekavējoties sāka stundu.
Tajā pašā brīdī zuda arī visa viņa trīceklība un ļodzeklība: viegls kā balerīna, viņš klases priekšā lidoja šurpu un turpu, izklāstīdams mācību vielu ar žestiem, mīmiku un tādu balss akrobātiku, kas jebkuram aktierim, dejotājam vai dziedātājam ļautu kļūt par pasaules mēroga zvaigzni. Viņš prata attēlot pilnīgi visu, ko vēlējās mums iemācīt: mūsu apbrīnā ieplesto acu priekšā viņš, pāris reižu saviebies un samežģījies, pārvērtās par zebru vai par zilo zvaniņu, par kalnu kristālu vai mikrobu, par atomu vai Pitagora teorēmu.
Skolotāja amatu profesors Naktigalgals bija pacēlis mākslas augstumos, un mākslas jomā viņš — tāpat kā visās citās disciplīnās — bija ģēnijs.