Paklāja veidā var izteikt itin visas domas un izjūtas: tika izausti dzejoļi, veseli romāni un epi, bija mezglotas avīzes pieaugušajiem un bērniem un jaunajiem lasītājiem domāti lieli, raibi tepiķi ar bildēm un pavisam nedaudzām teksta rindiņām — par tiem Kverts stāstīja ar īpašu sajūsmu. Ļoti mazi un plānītiņi tepiķīši kalpoja maksāšanai, kā pārvietošanās līdzekļi tika izmantoti vidēji lieli lidojoši eksemplāri vai prāvi paklājbusi, kuriem 2364. dimensijā visur bija ierīkotas pieturas.
Kad prāts nesās uz izpriecām, varēja iet uz Paklājmākslas muzeju. Tur glabājās ar noslēpumainām rūnām izzudušās valodās izrakstīti senlaiku tepiķi no vēsturiskiem materiāliem, antīki eksemplāri, kas gadsimtu gaitā bija tik daudz mīdīti kājām, ka kļuvuši pavisam caurspīdīgi un pa tiem varēja ielūkoties Nekurienē. Laikmetīgie mākslinieki, savstarpēji sacenzdamies, centās dot paklājiem jaunas krāsas un formas — tika radīti apaļi, trijstūrveida un zvaigžņveida paklāji, viļņaini un neticami plati paklāji un arī tādi paklāji,
kuru plūksnas bija tik augstas, ka pa tiem vajadzēja spraukties spraukšus kā pa vēja purinātu kukurūzas lauku.
Katrs divtūkstoš trīssimt sešdesmit ceturtās iemītnieks pastāvīgi auda savu dzīves tepiķi — tas bija kaut kas līdzīgs dienasgrāmatai, pensijai un bērēm vienlaikus. Mūža gaitā tajā tika iemezglotas visas sirdij dārgās atmiņas, notikumi, ainas un piedzīvojumi. Vecumdienās, kad staigāšana pa nepazīstamiem grīdceliņiem kļūst bīstama, ir tik patīkami sēdēt pašam uz sava dzīvības tepiķa un īsināt laiku, aplūkojot krāsainās ainas un atmiņas. Pēc nāves tevi ietin šajā tepiķī un iemet dimensiju caurumā. Taisnību sakot, man tas šķiet diezgan barbariski, ņemot vērā, cik briesmīgi viņi tur, dzīvi būdami, no šiem caurumiem baidās.
Kverts gaužām bēdājās, ka viņam vairs nav dzīvības tepiķa.
sardines eļļā
Ar ēšanu naktsskolā tā bija, kā bija. Profesors Naktigalgals vispār neēda, vismaz tā tika apgalvots. Pa kaktiem čukstēja, ka viņš pārtiek no tumsas. Visi pārējie — izņemot Kvertu — ēda sardīnes eļļā. Tā kā profesors Naktigalgals visas šīs ēšanas lietas nekādā vērtē neturēja, viņam bija gluži vienalga, no kā pārtika viņa audzēkņi. "Ko ēd mani skolēni, mani necik neinteresē, galvenais, lai viņi vienmēr ēstu vienu un to pašu," tāda bija viņa devīze. Produkti viņu interesēja tikai tad, ja tiem bija ārkārtīgi ilgs glabāšanas termiņš, ja tie bija vienkārši pagatavojami, ļoti sātīgi un ērti glabājami.
Sardīnes eļļā priekšzīmīgi atbilda šīm prasībām. Vajadzības spiesti, naktsskolas audzēkņi mazpamazām iemācījās sardīnes eļļā pagatavot visfantastiskākajos veidos. Dzeršanai bija vienīgi tīrs avota ūdens, kas tecēja tieši no klints.
Kā jau sacīju, naktsskolā nebija ne mājasdarbu, ne eksāmenu — profesoram Naktigalgalam nebija nekādas iespējas pārbaudīt, vai mēs vispār klausāmies, ko viņš stāsta, kur nu vēl to, vai mums kaut kas paliek atmiņā. Tomēr man šķita, ka es kļūstu arvien gudrāks, un izskatījās, ka ar pārējiem ir tāpat.
Mēs bijām pasākuši pēc stundām iztirzāt jautājumus, kurus profesors bija tikai pieminējis un atstājis neizskaidrotus; tā nu mēs gudrojām un, kad tas bija iespējams, paši atradām atbildes. Šo sarunu līmenis ar katru dienu kļuva arvien augstāks: sākumā mēs apspriedām vienkāršus aritmētikas uzdevumus vai pareizrakstības nianses, tad jau paši sastādījām logaritmu tabulu un saviem spēkiem atšifrējām Sencamonijas hieroglifus. Vēl pēc pāris mēnešiem ķērāmies pie Grālzundes dēmonisma dibinātāja Manu Kantimēla mācības un ne tikai apgāzām to pilnīgi un galīgi, bet arī pierādījām, ka tā vārds vārdā norakstīta no kādas iholiešu vēstules, kas 11. gadsimtā bija ielikta pudelē un iemesta jūrā.
Brīžos, kad Freda nesēdēja man uz muguras un nebakstīja man sejā ar rakstāmrīkiem (no ausīm viņa pēdējā laikā bija pārgājusi uz nāsīm), mēs tupējām ēdamzālē un strīdējāmies par žirtu ksenopleksiju vai par to, kā magnētiskais starojums ietekmē elfu spārnu atomu auras svārstības.
Filozofisks
disputs
Mūsu triju diskusijas izklausījās apmēram šādi:
Es: "Es šobrīd nodarbojos ar Dienvidcamonijas grobiānismu."
Kverts: "Ā, tas filozofijas novirziens, kura pamatnostādnes vēsta, ka, aplūkojot priekšmetus ar pienācīgu neiejūtību, neviens no tiem neietver cita pastāvēšanu?"
Es: "Tieši tā."
Kverts: "Ļoti interesanta pieeja. No tā varētu secināt, ka pieredze ir nezināšanas un kareivīgas tumsonības summa."
Freda:
Kverts: “Tu runā par noslēgto Visuma modeli, kurā lieces koeficients k ir vienāds ar +1 un izplešanās un saraušanās fāzes periodiski nomaina cita citu?"Es: "Ei, tas nu tiešām ir pārāk primitīvi!"
Nuja, un tādā garā uz priekšu.
Pamatīga
izglītība
Es kļuvu neiedomājami erudīts, kaut arī visā akadēmijā nebija nevienos pašas grāmatas. Ja profesors Naktigalgals garāmejot pieminēja "Ciklopu vaiņagu" — episku sāgu, kuras autors ir Hildegunsts no Mītenmecas, — jau pēc dažām stundām es visu šo poēmu varēju noskaitīt no galvas, zināju visu Sencamonijas dievību vārdus un pavārdus un arī pats biju iemanījies sacerēt ideāli pareizus heksametrus. Ja viņš kaut ko bilda par četrtūkstoš lappušu garo Johana Cafritera romānu "Melnais valis", kurā tiek stāstīts par karaliskā tiranovaļa medībām, es jau pavisam neilgi pēc tam ne tikai visā pilnībā pārzināju tā saturu, bet arī zināju, kā caur gordiņu ievilkt harpūnu uz ahteri un kā ir "valis" latīniski, grieķiski, islandiski, polinēziski un iholiski, proti, cetus, kētos, hvalur, piki-nui-nui un troni.
Zinu, ka viss, ko tagad saku, izklausās pēc lielības, taču tā biju: es biju kļuvis par staigājošu vispārējās erudīcijas vārdnīcu. Zināju visas tolaik izpētītās pasaules dzīvās un mirušās valodas, ieskaitot arī visus Camonijas dialektus, un to vien bija divdesmit tūkstošu.
Zināju no galvas veselus Camonijas baroka laikmeta sonetus, biju kļuvis par Avoksnāja iluzorās glezniecības, I )ullgardas minezanga un komētu astu analīzes lietpratēju. Varēju pa stundām aprēķināt Visuma izplešanos pēc Tumšo
dodas
prom
kalnu ķērpju pulsēšanas, pratu ar pinceti ielikt atpakaļ vietā izlēkušu dzirdes kauliņu, ar fasetacu diagnostikas palīdzību spēju noteikt fosila kukaiņa asinsgrupu un ar aizvērtām acīm — pēc svara — aplēst infuzoriju tupelīšu daudzumu ūdens glāzē. Blēnheimas, Camonijas lielākās specializētās demonoloģijas bibliotēkas katalogā bija mazāk grāmatu nosaukumu nekā manā atmiņā. Man riebās matemātika, taču riņķa kvadratūra, elipses kubatūra un jebkādu līkņu garuma aprēķināšana man bija tīrā bērnu spēle.
Mana erudīcija nepavisam neaprobežojās tikai ar literatūru, dabas zinātnēm, filozofiju un mākslu vien — es iespēju robežās pārzināju arī itin visas ikdienas dzīves jomas: zināju, kā salabot torņa pulksteni un tikt galā ar izciļņvārpstu, pratu aprēķināt aizsprosta statiku, trepanēt smadzenes un izgatavot bumbu ar laika degli, pratu uzcirst zvana krēslu un saremontēt aizdambējušos tualeti, zināju, kā uzskaņo čellu un kā veic aknu punkciju. Pratu uzzīmēt katedrāles plānu, diriģēt simfonisko orķestri un aplēst lielgabala lodes trajektoriju sānvējā. No nemiecētas ādas gabala vienā acu mirkšķī spēju pašūt smalkas dāmu kurpītes, un, ja pa rokai pagadītos gana daudz niedru, mācētu glīti un pamatīgi pārjumt namu. Zināju, kā slīpē lēcas un kā brūvē gardu kviešu alu. Zināju, kā sauc visas zvaigznes debesīs un visus mikroorganismus okeānā.