Nezināju tikai vienu: no kurienes man visas šīs zināšanas.
Tad pienāca diena, kad Freda no mums atvadījās. Viņas skološanās bija beigusies, un bija laiks doties pasaulē. Man vajadzētu justies atvieglotam, ka esmu ticis vaļā no sava lietuvēna, taču tā nebūt nebija. Galu galā Freda bija mana pirmā mīlestība, kas par to, ka viņa bija tikai atbaidoša kalnu tu pūce un ka mīlestība bija diezgan vienpusīga. Nav vērts liegties, biju pie viņas pieradis, un reizēs, kad mūsu intelek-
tuālos lidojumus vajadzēja ievirzīt saprātīgā gultnē, Fredai neviens nespēja līdzināties. Es nespēju aptvert, kā Naktigalgals varēja tik cietsirdīgi izlikt viņu pa durvīm, — jo tieši tā viņš izrīkojās. Labi, ka tupucēm daba nav dāvājusi spēju liet asaras, citādi mēs būtu pieredzējuši drausmonīgu scēnu.
Atvadu ceremonija bija gaužām prozaiska. Nebija ne svinību, ne liecības, ne vispār kaut kādu rakstu. Freda tikai atsveicinājās no visiem (man tika aizsmakuši ķērcieni un pārlieku slapja buča), un tad profesors Naktigalgals pavadīja viņu līdz tuneļa sazarojumam. Skumji piemiegusi man ar aci, Freda vilcinādamās iegāja tumšajā ejā. Tā bija naktsskolas oficiālā izeja; audzēkņi pa kaktiem prātoja, ka tā izveda Tumšo kalnu šahtu labirintā.
Kad mēs atgriezāmies klasē, Fredas vietā sēdēja jauns skolnieks — bikls vienradzis vārdā Fogelveide.
Fogelveide
Vēl lielāku pretstatu Fredai nebūtu iespējams iedomā lies. Fogelveide uzvedās klusi, stundās uzmanīgi klausījās, runāja vārā, smalkā balstiņā un bija bezcerīgi garlaicīgs.
Brīvajā laikā viņš rakstīja dzejoļus, atkal un allaž par vientuļiem un ļoti bēdīgiem vienradžiem, kurus — visus kā vienu — sauca Fogelveide.
Kaut kas profesora Naktigalgala stundās bija mainījies, man pēdējā laikā bija grūti sekot līdzi. Mācību viela nebija grūtāka, un Naktigalgala priekšlasījumi bija tikpat aizraujoši kā vienmēr, taču es vienkārši vairs neko nespēju paturēt prātā. Stundas vēl lāgā nebija beigušās, kad jau vairs neko neatcerējos.
Reizēm pieķēru sevi, ka vispār neklausos un manas domas klīst gluži savā vaļā. Profesors Naktigalgals laiku pa laikam uzmeta man asu skatienu, un es jutos trakoti vainīgs. Man bija sajūta, ka kļūstu arvien stulbāks, kaut arī brīvajā laikā galvā risināju diferenciālvienādojumus.
Drīz naktsskolā ieradās vēl divi jauni skolnieki, divi ne pārāk simpātiski tipi vārdā Groots un Cilie.
Groots bija pēdējais cūkbarbaru sugas pārstāvis, un būtībā ar to viss ir pateikts. Muskuļu viņam bija vairāk nekā darba zirgam, un viņa manieres bija zem jebkuras kritikas. Runādams Groots nemitīgi otru buksnīja vai pliķēja pa plecu ar speķainu ķepalu. Viņam bija īsi, taukaini mati, no mutes nāca nepatīkama smaka, un vēl viņam dīga bārda, kaut arī viņš bija tikai astoņus gadus vecs. Viņš nepārtraukti lamājās, pieminēdams visus iespējamos dievus, milžus un citus teiksmu varoņus, piemēram, "Pie Fafnera!" vai "Rauj mani lēcējtārps!". Vakaros, kad jau gulējām gultās, viņš spīdzināja mūs ar saviem pirdieniem, ar kuriem viņš manāmi
ļoti lepojās. "Uzmanību, te nāk Votāna pūķis!" — viņam savas bezdalas katrā ziņā vajadzēja pieteikt. Mēs pārvilkām segas pāri galvai un, aizturējuši elpu, gaidījām, kad briesmīgākais būs noskrējis. Runāt ar viņu un mēģināt viņam kaut ko iestāstīt nebija jēgas, jo, kopš Freda bija prom, Groots naktsskolā bija lielākais un stiprākais.
Cilie bija ambālītis, pēdējais no šīs sīkaudžu ciklopu ģints. Ambālīši ir visai degradējies cikopu ciltskoka zars, tie nav ne stipri, ne draudīgi, vai kas nu vēl no ciklopiem tiek gaidīts, toties tie ir nepatīkami, uzmācīgi, liekulīgi, gļēvulīgi, slinki, vīzdegunīgi, skopi un alkatīgi. Cilie vēl piedevām bija arī tuvredzīgs, lai gan šai ziņā viņš, protams, neko nevarēja darīt. Viņš neciešami blenza uz tevi ar savu vienīgo aci un tādēļ jau nu nepavisam neizraisīja lielākas simpātijas.
Apbrīnojami, cik daudz nelāgu īpašību var satilpt tik mazā rumpītī. Ciliem vienmēr un visur vajadzēja vāvuļot, arī tad, kad viņam vispār nebija, ko teikt, jo prāta attīstībā viņš nebija ticis daudz tālāk par Grootu. Viņš bija no tiem
sīkciklopiem, kas vispirms izraisa kašķi un tad paslēpjas lielākajam un stiprākajam aiz muguras un kūda to uz dūru palaišanu. Tā nu redzams, ka Groots un Cilie saderēja kopā kā barbarkulaks uz ciklopacs.
Pēdējaisdraugs Kad ari Kvertam beidzot pienāca laiks doties prom no jsjakts akadēmijas, man šķita, ka ir pienācis pasaules gals. Turpmāk es būšu svešinieks starp svešiem.
"Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs vairs nekad nesatiksimies," Kverts atvadīdamies sacīja no aizkustinājuma aizlūzušā balsī. "Es metīšos pirmajā puslīdz pieklājīgajā dimensiju caurumā, kas man gadīsies pa ceļam, un izredzes, ka mēs pēc tam vēl varētu sastapties, ir 1 pret 460 kvadriljoniem!"
"Viens pret 463 kvadriljoniem," es atsaucos, aši prātā pārrēķinājis šo statistisko varbūtību. Izredzes patiešām nebija nopietni ņemamas, tad jau drīzāk var noticēt, ka loterijā iespējams piecpadsmit tūkstoš reižu pēc kārtas pareizi uzminēt visus sešus ciparus (pie viena un tā paša kioska!). Mēs mēmi paspiedām viens otram roku, un Kverts gāja profesoram Naktigalgalam līdzi uz tuneļa izeju.
Uzturēšanās Nakts akadēmijā man kļuva pavisam neciešama. Pat mācības bija kļuvušas par mocībām, mani vispār vairs neinteresēja, ko profesors Naktigalgals stāsta par sniega kristālu uzbūvi, Andu lamu ēšanas paradumiem vai natiftofu kaligrāfijas tehniku; viņa gudrība no manis notecēja kā ūdens pa loga rūti. Galu galā jau bija tik tālu, ka es vairs nemaz nesapratu, par ko viņš stāsta; brīžiem izklausījās, ka viņš runā pilnīgi nezināmā valodā.
Vēl viens
filozofisks
disputs
Vēl sāpīgāki tomēr bija vakari, ko es pavadīju kopā ar saviem jaunajiem klasesbiedriem. Viņu visu izglītība bija satriecoši zemā līmenī — viņi tikai tagad sāka domāt par reizināšanu un lielajiem un mazajiem sākuma burtiem, turpretim es lauzīju galvu par visgrūtākajām astrofizikas problēmām. Vienu vakaru mums ar Grootu bija saruna par Visuma kopsakarībām. Pasaules uzbūvi Groots iztēlojās neiedomājami primitīvi.
"Pasaule ir maizīte, kas peld spainī ar ūdeni!" viņš ietiepīgi apgalvoja.
"Un uz kā stāv spainis?" es mēģināju panākt, lai viņš vienreiz sāk domāt.
"Spaini uz muguras tur LIELĀ APKOPĒJA, kas kopš laiku laikiem spodrina Visumu," Groots nesatricināmā pārliecībā attrauca.
"Un uz kā, vai drīkstētu zināt, stāv Visums, ko spodrina šī apkopēja?"
"Visums nestāv, Visums guļ. Visums taču ir plakans kā desas šķēle!" izpalīdzīgi iejaucās Cilie.
"Un uz kā, sakiet man lūdzami, guļ šī desas šķēle?" Te nu viņiem vairs nebūs, ko teikt.
"Uz tās maizītes taču, vai tad nav skaidrs?" atbildēja Groots.
Ar barbariem vienkārši nav iespējams saprātīgi sarunāties.
Lai man būtu kāda atelpa no Groota pirdieniem, Fogelveides ņaudēšanas un Cilles plātības, es pasāku pirms aizmigšanas risināt līdz šim neatrisinātas filozofiskas problēmas. Kādu nakti, kad jau atkal nespēju iemigt, jo man nedeva mieru kāda filozofiska problēma (es prātoju, ka esmu taču lielāks nekā Cilie, tātad esmu liels; taču reizē esmu mazāks nekā Groots, tātad mazs. Kā es varu reizē būt gan liels, gan mazs?), čāpojot uz pieliekamo, kur glabājās sardīnes eļļā, man netīšām iznāca iet garām profesora Naktigalgala tumsas kambarim.