Mezgli
Viena no svarīgākajām lietām jūrnieka dzīvē ir mezgli. Šis vārds šoreiz nenozīmē kuģa ātrumu, ko arī mēra mezglos, nē, es runāju par neskaitāmajiem veidiem, kā var sasiet kaņepāju virvi. Es iemācījos 723 dažādus veidus, kā uzmest mezglu, un vēl šobaltdien tos zinu no galvas. Protu (pats par sevi saprotams) vienkāršo jūrnieku mezglu, bet arī pundurpirātu dubultmezgliņu, "vētras kravati", "zoss karātavas", "spīgaiņu pinekli" un pat dubulto Gordija mezglu.
Ar vītu kaņepāju aukliņu es darbojos tikpat veikli kā ar astoņkārtīgu astoņkājcilpu, Manilas virvi pratu samezglot ar kaņepāju plūksnu un aizsietām acīm varēju divus zušus sapīt tik viltīgi, ka tie vairs nemūžam nejaudāja tikt brīvībā.
Uz pundurpirātu kuģa es kļuvu par tādu kā mezglu meistaru; ja kādam bija vajadzīgs mezgls, nāca pie manis. Es varēju iesiet mezglu zivī un, ja nu reiz tā vajadzēja, galējas nepieciešamības gadījumā spēju pat iesiet mezglu mezglā.
Ko der zināt par viļņiem
Saprotams, īpaši svarīga jūrā ir navigācija. Pundurpirāti nepazina tehniskus palīglīdzekļus, pat kompass viņiem bija svešs. Viņi stūrēja saskaņā ar sistēmu, kas balstījās uz viļņu vērošanu. Pietiekami ilgi vērojot viļņus, atklājas, ka ikkatrs no tiem ir citāds. Mēdz gan sacīt, ka visi viļņi izskatās vienādi, tomēr tā nav: katrs muguru izliec pēc savas modes, daži iet stāvi un smaili, citi apaļi un plakani, viļņi ir resni un tievi, zaļi un zili, melni un brūni, caurspīdīgi un duļķaini, lieli un mazi, plati un gari, auksti un silti, sāļi un saldi, skaļi un klusi, ātri un lēni, nekaitīgi un dzīvībai bīstami.
Katram vilnim ir, tā sakot, savs augums, sava seja un pat sava frizūra, ko veido putas tam uz galvas. Un tos var atšķirt
pēc gaitas. Dienvidjūru viļņi nāk gausi un līgani, turpretim ziemeļos viļņi ir braši un atsperīgi: tādi viņi kļūst no aukstuma un aiz bailēm sasalt ledū. Havaju salu viļņi, šķiet, kustas, paklausot maraku grabuļu ritmiem, skotu viļņi garās rindās maršē nedzirdamas dūdu mūzikas taktī. Cītīgs viļņu pētnieks zina, kur katrai sugai patīk uzturēties. Mazie zaļie, ar jautrajām putinām, teiksim, dzīvo seklos tropu ūdeņos, tumšie duļķainie — piekrastes tuvumā, īpaši upju grīvās, augstie zilie — aukstā, dziļā jūrā, un tā tālāk.
Pēc viļņu izskata var arī precīzi noteikt atrašanās vietu: vai te nav sēkļu, neredzamu smilšu sēru un koraļļu rifu, vai kuģis atrotlas cietzemes tuvumā, atklātā jūrā vai viltīgā straumē, un pat to, vai ūdenī ir haizivis vai tikai siļķes. Ja apakšā ir haizivis, viļņi mazlietiņ trīc.
Es iemācījos arī visu, kas jāzina par kuģa ikdienas apkopšanu, dēļu labošanu, jūras pīlīšu nolasīšanu no kuģa korpusa (un izvārīšanu aļģu virā), līdzsvara noturēšanu lielos viļņos, glābšanas laivas nolaišanu, glābšanas riņķa mešanu un sēdēšanu maršā. Jau pēc gada es biju visnotaļ labi izglītots jūras lācis, un vētrā man pat vairs nebija slikta dūša.
Aļģes Pundurpirāti mani krietni baroja, pārsvarā ar aļģēm un liesām zivīm. Aļģes viņi prata pagatavot vairāk nekā 400 veidos, no algue naturelle līdz ārkārtīgi sarežģītiem suflē, un man tas viss bija jānogaršo. Manai šābrīža netīksmei pret jūraszālēm, iespējams, ir zināma saistība ar pundurpirātu ēšanas paradumiem.
Lai nu ko varētu sacīt par aļģēm, tās satur visus vitamīnus un uzturvielas, kas vajadzīgas maza zilā lāča augšanai, varbūt pat pārāk daudz šo vielu. Jo es augu tādā ātrumā, ka drīz neomulīgi kļuva ne tikai man pašam, bet jo īpaši pundurpirātiem. Sākumā es biju mazāks nekā mani glābēji, taču jau pēc gada biju viņu augumā. Otrajā gadā biju divtik liels un pēc četriem gadiem augumā pārsniedzu viņus piecas reizes.
Nav grūti iedomāties, ka tik strauja augšana atstāja ļoti nepatīkamu iespaidu uz knipucītiņajiem pirātiem, kuri pret visu lielo izturējās ar iedzimtu neuzticību. Nodzīvojis pie viņiem piecus gadus, es biju tik liels un smags, ka varēju nogremdēt viņu kuģi.
Lai arī es toreiz to nesapratu, pundurpirāti rīkojās pilnīgi pareizi: kādu dienu viņi izsēdināja mani uz salas. Nav šaubu, ka tas viņiem nenācās viegli. Ceļamaizei viņi iedeva man pudeli aļģu sulas un pašceptu aļģurausi un tad gauzdamies un vaimanādami aizkuģoja saulrietā. Viņi zināja, ka bez manis viņu dzīve būs krietni garlaicīgāka.
Viens pats zem palmām
Toreiz, kails un pamests sēdēdams vientuļas salas liedagā, es pirmo reizi pārdomāju savas dzīves apstākļus. Patiesībā es vispār domāju pirmo reizi, jo mūžīgajā troksnī un jezgā, kas valdīja uz pundurpirātu kuģa, man nekad nebija izdevies notvert nevienu skaidru domu.
Jāteic, ka maniem pirmajiem mēģinājumiem domāšanā nebija raksturīgs neizmērojams dziļums. Pirmā doma, kas ienāca prātā, bija: gribu ēst. Otrā: gribu dzert. Tā nu es badīgi notiesāju aļģumaizi un dažos malkos iztukšoju visu aļģu sulas pudeli. Manā vēderā pamazām izplatījās patīkams siltums, it kā tur kāds būtu aizkūris nelielu ugunskuru. Reizē dzima arī zināma pašapziņa, un man radās dūša ņemt likteni aiz čupra un izpētīt salas vareno palmu audzi. Šo agrīno pieredzi varētu uzskatīt par mācību, pēc kuras es vadījos visā turpmākajā dzīvē: lai cik grūts ir pārbaudījums, to pievārēt noteikti būs vieglāk, pirms tam kārtīgi iestiprinoties.
Tumsa
Tad pienāca nakts, un uz salas iestājās tumsa.
Tumsa — līdz šim es nebiju zinājis, kas tā vispār ir. Pie pundurpirātiem vienmēr bija gaišs, arī naktīs. Kolīdz nāca vakars, kuģis tika krāšņi izgaismots. Pundurpirātu kuģis naktī vienmēr ir kaut kas sensacionāls. Tas izskatās pēc neliela peldoša lunaparka, un netrūka arī trokšņu aizsega. Raugi, pundurpirāti šausmīgi baidījās no tumsas. Viņi ticēja, ka nakts ir spīgaiņu laiks, kad tie nāk aprīt jūrnieku dvēseles. Un šie rēgi ir atvairāmi tikai ar izšķērdīgu apgaismojumu un pēc iespējas skaļāku trokšņošanu. Tādēļ pundurpirāti ne tikai izgaismoja savu kuģi ar lukturiem, lāpām, krāsainām lampiņu virtenēm, bengāliskajām ugunīm un uguntiņām, bet vēl arī nemitīgi šāva debesīs signālraķetes, dziedāja, klaigāja un ar āmuriem dauzīja pa čuguna podiem, saceldami tādu elles troksni, ka naktīs nebija iespējams ne acu aizvērt. Gulēšana notika pa dienu. Un tādēļ spīgaiņi viņus nemēdza traucēt.
Bailes
Toties tagad pirmo reizi bija tumsa. Un līdz ar tumsu uzradās jaunas izjūtas — neko tādu man vēl nebija vajadzējis pārciest. Tās bija bailes!
Ļoti nepatīkamas izjūtas: likās, tumsa mazpamazām iesūcas manā ķermenī un jau sāk plūst manās dzīslās. Zaļās, resnās palmas, kas vēl nupat bija tik nomierinoši šūpojušās vējā, bija pāvērtušās par melniem, grīļīgiem briesmekļiem, kas ar milzīgām ķetnām raidīja man šaušalīgas ziņas. Debesīs vīdēja liess mēness sirpis, un es uz to skatījos un brīnījos, jo kuģa mūžīgajos gaismas svētkos mēnesi ne reizes nebiju pamanījis. Palmu birzī vējš čaukstināja papardes, pārvērzda
mies čukstīgu spoku barā, kas nāca arvien tuvāk un tuvāk, snaicījās pēc manis ar gariem pirkstiem. Pēkšņi man prātā bija tikai domas par spīgaiņiem.
Mēģināju šis domas aizgainīt, taču tas man neizdevās. Man pietrūka pundurpirātu histēriskā trokšņa, viņu bļaustīšanās un jo sevišķi viņu izšķērdīgās gaismas. Gaismas, kas turēja spīgaiņus drošā attālumā. Manās jaunajās dienās šis bija pats melnākais brīdis: biju izmests kails, vientuļš, viens pats tumša, nepazīstama meža vidū, baiļu pārņemts. Pēkšņi es starp palmu stumbriem pamanīju ļoti nelāgas uguntiņas. Zaļi, čūskveida gaismas pavedieni, kas sākumā bija aplam tālu, naigi tuvojās. Reizē arvien labāk varēja dzirdēt spalgu, elektrisku sanoņu, un brīžiem atskanēja mēkšķieni, it kā tur smietos ragainas radības, kas dzīvo akas dibenā. No pundurpirātiem biju uzzinājis, ka tā par savu tuvošanos pavēsta spīgaiņi.