zillācītis ar vistukšāko vēderu, zillācītis, kuru vajag žēlot un žēlot… un beidzot sāka plūst asaras!
Un kā tās plūda! īsi asaru ūdenskritumi, sāļu straumju plūdi. Ūdens šļācās man no acīm, kāpa degunā un šļurkājās pāri lūpām. Ļaudams vaļu sirdi plosošiem šņukstiem, es nokritu uz vēdera un ar mazajām dūrītēm zvetēju pa dobumaino stumbru tā, ka skanēja pa visu mežu. Tirināju kājas un plūkāju īsos mateļus. Nometos četrrāpus un gaudoju uz mēnesi kā sunītis, kas briesmīgi skumst pēc mājām. Tā bija visaugstākās klases raudu lēkme, daudz labāka un ilgāka nekā pirmā.
Tad piepeši tā beidzās. Es elsodams pieslējos kājās un noslaucīju pēdējās asaras. Cauri ūdeņainajam plīvuram, kas aizsedza acis, spīgaiņi izskatījās vēl nejaukāki. Tie sēdēja pilnīgi nekustīgi un blenza man virsū.
Absolūts klusums.
Es pacēlu degunu un biju gatavs visļaunākajam: lai nāk, kas nākdams. Ja viņi taisās mani rīt nost vai darīt kaut ko tamlīdzīgu — lai rij, dīvainā kārtā man bija vienalga. Pēdējā stumbru rindā kāds spīgainis sāka nedroši aplaudēt. Visi pārējie vēl arvien sēdēja nekustēdamies. Tad aplausiem piebiedrojās otrs, trešais, ceturtais, un pēkšņi, kā pēc slepenas komandas, visi spīgaiņi reizē piecēlās kājās un aplaudēja tā, ka meža gali līgojās. Tie izgrūda spalgus sajūsmas kliedzienus un pūta uz saviem garajiem spoku pirkstiem. Daži paķēra zarus un taktī velēja pa dobumainajiem stumbriem. Valdīja neiedomājams troksnis. Uz manu pusi lidoja puķu pušķi. Dažs labs spīgainis uzšāvās gaisā kā zaļa raķete. īsi sakot, šie visādā ziņā bezjūtīgie radījumi izrādīja gluži apbrīnojamu sajūsmu. Un te nu man jāatzīstas: es biju diezgan aizkustināts.
Citādi to nevar pateikt: burtiski vienā nakti es biju kļuvis par zvaigzni. Tiesa, naudu es nesaņēmu (toreiz es nemaz nezināju, ka tāda lieta vispār pastāv), tomēr spīgaiņi man par bimbāšanu gādāja ēdamo. Nekas īpašs jau tas nebija, lielākoties rieksti un ogas, avota ūdens un banāni, reižu reizumis kāds svaigs kokosrieksts, taču vairāk man tajā laikā nemaz nevajadzēja. Paldies Neptūnam, šie spoki ļoti ātri aptvēra, ka man ar viņu ēšanas paražām nevar būt nekā kopēja. Redziet, spīgaiņi pārtiek no bailēm. Es to jau biju uzzinājis no pundurpirātiem: spīgaiņi naktīs slīd pa jūru, meklēdami kuģus, lai ar savu dziedāšanu un gaudām iedvestu apkalpei bailes un šausmas. Kolīdz tas izdodas, viņi sūc bailes kā pienu ar salmiņu.
Kad es redzēju, kā šie caurspīdīgie spoki atgriežas no saviem naksnīgajiem sirojumiem, piesūkušies ar bailēm, pieēdušies un uzblīduši kā dziļjūru sūkļi, man mati slējās stāvus. Sākumā tie, dodamies uzdzīvot, gribēja ņemt līdzi arī mani, taču likās mierā, atklājuši, ka es neprotu iet pa ūdens virsu.
Lai cik ļoti man spīgaiņi sākumā derdzās, tomēr jāatzīstas, ka ikvakara izrādes man sagādāja arvien lielāku prieku. Lampu drudzis pirms uzstāšanās, manas aizvien meistarīgākās šņukstu ārijas, vētraini aplausi noslēgumā — man sāka iestāties visīstākā atkarība. Apkaukties kļuva arvien vienkāršāk (arī tagad es to protu, ja nu gadās tā, ka dramatisku iemeslu dēļ ir nepieciešama kāda asariņa).
Vajadzēja tikai sākt domāt par kaut ko bēdīgu, un viss jau ritēja, kā smērēts. Es iekļāvu savā šņukstu programmā dramatiskus kāpinājumus un iespaidīgas pauzes. Prasmīgi rīkojos ar visu pinkšķa paleti, no vieglām nopūtām līdz iz-
mislgiem šņukstiem un spalgi spiedzīgām ārprāta lēkmēm. Iemācījos tik labi saskaņot šņukstu ritmu ar gaudošanas melodiju, ka viss kopā veidoja nelielu simfoniju. Pratu savas spiedzīgās vaimanas pacelt histēriskos augstumos, lai no tiem pēc tam mestos dziļās elsu ielejās. Reizēm es vairākas minūtes no vietas klusiņām, gandrīz bez skaņas puņķojos, lai publiku sagrābtu neizturama gaidu spriedze, un tad pēkšņi iebaurojos kā trimdā izraidīts ronis.
Zvaigznes
kaprīzes
Spīgaiņi bija vasks manās rokās. Ovācijas ar katru vakaru kļuva skaļākas, ilgākas un jūsmīgākas. Meža spoki mani gandrīz nosmacēja ar puķēm, vija man vaiņagus un pārbaroja ar ogām un augļiem — nav brīnums, ka es pats sev šajā lomā patiku arvien vairāk. Stāvēt rampas ugunīs un just publikas aizgrābtību (un kas par to, ka šīs ugunis ir tikai spīgaiņu blāvā mirga un aizgrābtību pauž vien to spocīgā gaudošana) — tas kuram katram sakāptu galvā. Nevajag aizmirst, ka es vēl biju ļoti jauns: tā bija tikai mana otrā dzīve.
Drīz es kļuvu slavens kā ļoti kaprīza zvaigzne un brīžiem biju pat tik untumains kā operas dīva. Ja mani skatītāji neaplaudēja gana vētraini, es bargojos un nepiekāpīgi devos prom no skatuves. Dažu vakaru es tēloju galvassāpes, lai izrāde tiktu atcelta un spīgaiņi mocītos. Kļuvu pagalam riebīgs, gandrīz tikpat riebīgs kā spīgaiņi. Patiesībā es arvien vairāk līdzinājos viņiem. Sāku atdarināt viņu šaušalīgās dziedamās balsis un vilkt līdzi viņu meldiņiem. Visupirms es vēl pastāvēju uz to, ka gulēšu viens pats un zem klajas debess, taču pēc kāda laika jau gulēju kopā ar viņiem koku dobumos. Ieritinājos starp zumošajiem spokiem un sapņoju viņu baigos sapņus. Drīz jau arī es smirdēju pēc trupekšņiem un palaikam pat mazliet spīdēju tumsā, jo manā kažokā bija ieķērusies viņu gaismas gāze. Es pat daudzkārt — veltīgi — mēģināju staigāt pa ūdens virsu, lai kopā ar spīgaņiem varētu doties sirojumos. Tā vienreiz gandrīz noslīku meža dīķī.
Pats nemaz nepamanīju, cik čakli pūlos kļūt par spīgaini.
Jaunībā taču vēlme būt tādam pašam kā visi ir caurcaurēm dabiska. Vienīgā nelaime — taču ar to es acīmredzot biju samierinājies — bija tāda, ka tad man visu atlikušo mūžu vajadzētu nodzīvot pie spīgaņiem.
šausmoņa atspulgs
Kādu vakaru, kad es kārtējo reizi mēģināju staigāt pa ūdens virsu (tagad šiem vingrojumiem izvēlējos pavisam seklus ūdeņus), ieraudzīju savu atspulgu lielā peļķē. Neticēdams savām acīm, atklāju, ka esmu sācis ķēmoties pakaļ spīgaiņu saraustītajām kustībām un pat mēģinu atdarināt viņu pretīgos, blējošos smieklus. Ņirbainajā peļķes ūdenī mani locekļi izskatījās tikpat rausteklīgi kā spīgaiņiem.
Mani pārņēma šausmas.
Prātā iešāvās doma: ko, tagad mani ieraudzīdami, domātu pundurpirāti? Es briesmīgi nokaunējos. Vēl šobaltdien, atminoties to mirkli, man vaigos iemetas tvīkums.
Tai brīdī es nolēmu, ka man jābēg prom no spīgaiņiem. Kad nejaucības kļūst par paradumu, steigšus jāmaina vide.
3.Mana dzīve bēgļa gaitās
kadu ritu, kad par koku kapsētu gausi līda migla,
es izzagos no meža. Spīgaiņi savos koku dobumos gulēja ciešā miegā. Naksnīgais sirojums bija izrādījies veiksmīgs, viņi bija atgriezušies uzpūtušies un apmierināti zumēja. Tagad viņi miegā sagremoja uzsūktās bailes, krāca un pīkstēja kā pierijušies oposumi. Vēl pēdējo reizi ar pretīgumu uz viņiem atskatījies, jozu uz jūras
Bēgšana pa jūru
Jau vairākas dienas iepriekš biju savilcis liedagā sīkus, kritušus kociņus un sasējis tos kopā ar liānām. Par mana plosta buru kļuva liela, trekna palmas lapa. Biju iztukšojis dažus kokosriekstus, kuros ielēju ūdeni, un, aizkorķējis ciet, ar smalkām liānām piesējis pie masta kopā ar vairākiem nepārsistiem, kuriem bija jākalpo par pārtikas krājumiem. Tas arī bija viss mans proviants.