Iemācījos sacīt runu, uzsaukt laimes, dot (un pēc tam lauzt) zvērestus, izgrūst lāstus, deklamēt monologus, sadzejot rīmes, liet medu ausīs, runāt blēņas un gvelzt aplamības.
Pratu runāt skaidru valodu, erroties, paļāt, aprunāt, noniecināt, izrunāties gari un plaši, pātarot, sprediķot un, pats par sevi saprotams, stāstīt jūrasvilku jokus.
Kad biju iemācījies runāt, beidzot varēju sarunāties, zināms, sākumā tikai ar verveļviļņiem. Pieticīgās dzīves pieredzes dēļ man nebija pārlieku daudz stāstāmā. Toties viļņiem gan runājamā nekad neaptrūkās. Viņi jau gadu simteņiem — vismaz paši tā apgalvoja — slīdēja pa okeāniem, saprotams, ka tādā gadījumā sakrājas šis tas pastāstāms. Viļņi valodoja par varenām viesuļvētrām, kas izurbj jūrā
caurumus, par milzīgām jūrasčūskām, kas, saķērušās cīņā, spļauj uguns šaltis, par sarkaniem, caurspīdīgiem vaļiem, kas aprij kuģus, par astoņkājiem, kuru taustekļi ir vairākus kilometrus gari un spēj sagrābt veselas salas, par ūdens rēgiem, kas dejo viļņu galotnēs un ar pirkstiem ķer lidojošās zivis, par liesmojošiem meteoriem, no kuriem verd visa jūra, par nogrimušiem un par uznirušiem kontinentiem, par pazemes vulkāniem, spoku kuģiem, putu raganām, jūras dieviem, viļņu punduriem un zemūdens zemestrīcēm. Taču vislabprātāk tie slepus runāja nejaucības viens par otru. Ik reizi, kad viens no viļņiem mazliet attālinājās no plosta, otrs uzreiz sāka purpināt, cik tam vilnim šaubīgs raksturs, nevienam tā vārdam nevar ticēt, un tā tālāk. Trakākais bija tas, ka es viņus abus nespēju atšķirt. Patiesībā viņi bija dvīņu viļņi. Vecu sievu izteikai, ka visi viļņi ir vienādi, šoreiz izņēmuma kārtā bija taisnība.
Jau sen biju pie abiem pieradis. Jaunībā draudzību noslēgt ir viegli un šķiet, ka tā būs mūžīga. Taču pienāca diena, kad bezrūpīgie viļņi šķita pārvērtušies. Tie jau vairākas stundas slīdēja ap manu plostu, taču nebija pateikuši ne pušplēsta vārda. Tas bija kas jauns. Lauzīju galvu, vai neesmu pastrādājis kādu muļķību. Pēdīgi viļņi piešļakstinājās pie plosta un sāka minstināties.
"Tad nu laikam vajadzētu…" viens iesāka.
"Okeāna likums, un tādā garā," sēca otrs.
Tad abi apkaucās.
Sākuši no jauna, viņi man paskaidroja, kas par lietu: okeāns jau vairākas dienas bija nemierīgs, to uztrauca spēcīga straume, un verveļviļņi zināja, ka tiem jāiet šai straumei
līdzi. Palikdami vienā vietā pārāk ilgi, viļņi iztvaiko. Tieši tādēļ viņu liktenis ir nemitīgi slīdēt šurpu turpu pa okeānu.
"Liels paldies par visu!" es sacīju, jo tagad taču pratu runāt.
"Ak, nav par ko!" vilnis atsaucās, un es dzirdēju, ka tas ar grūtībām valda asaras. "Pirmo reizi nezinu, ko lai saka!"
"Bet mēs gribam tev pasniegt atvadu dāvanu," teica otrs vilnis. "Vārdu!"
"Jā," turpināja pirmais vilnis, "mēs tevi nosaucam par Zilo lāci."
irds visam mūžam
Ir redzams, ka verveļviļņu fantāzija nebija diez cik krāšņa, un tomēr. Līdz šim man vārda nebija.
Abi atvadījās no manis ar slapju apkampienu. Arī man gribējās pinkšķēt. Tad abi šņukstēdami aizšļakstinājās prom.
Lēnām rietēja saule, un tās grimstošajā aplī es redzēju abu viļņu aprises slīdam apvāršņa virzienā. Taču jau pēc dažiem metriem tie saņēmās un sāka tarkšķēt:
"Jā, tad es tev saku…"
"Tu man neko neteiksi!"
"Tā tev nevajadzēja sacīt!" Un tā viņi vāvuļoja un vāvuļoja; vēl pēc daudzām stundām, kad abi jau sen bija nozuduši skatienam, es iztālēm dzirdēju viņu muldēšanos.
Mani kokosriekstu krājumi pamazām izsīka, un arī dzeramā ūdens krājumi, mācoties tā, ka galva kūp, jau bija gandrīz pilnīgi izlietoti. Turklāt jau labu laiku manu neaizsargāto smadzeņpodu nežēlīgi svilināja saule, jo plostiņš slīdēja aizvien tālāk uz dienvidiem.
Liela acs
Pēc trim dienām manas smadzenes bija tā izkaltušas, ka es spēju tikai sēdēt un truli blenzt uz ūdens virsmu. Ja pietiekami ilgi skatās jūras ūdenī, agri vai vēlu tā putās var ieraudzīt visērmīgākās lietas. Zvērus un pūķus, un veselas briesmoņu armijas, kas cīnās savā starpā, jūras garu dejas, nāru lēkāšanu un savādas pelēkas ēnas ar ragiem un astēm. Drīz man jau sāka likties, ka spēju saskatīt jūras dibenu. Redzēju caurspīdīgas pilis, kas peldēja dziļi man apakšā kā stikla zemūdenes. Redzēju astoņkāji ar tūkstoš taustekļiem. Pirātu kuģi, kas bija pilns ar grabošiem skeletiem, kuri auroja šausmonīgas dziesmas. Un tad es ieraudzīju visbriesmīgākās šausmas: milzīgu viepli, desmitreiz lielāku nekā mans plosts, ar vienu vienīgu aci, tik lielu kā māja; acs savā dobulī mežonīgi bolījās, un pēc brīža vairs bija redzams tikai baltums. Zemāk bija mute, pietiekami liela,
lai spētu aprīt kuģi, varens apakšžoklis ar gariem, kārniem zobiem, tik daudziem, ka ne saskaitīt. Varēju ieskatīties badīgi atplestajā rīklē, tā bija dziļa kā slapjš kaps. Seju no vienas vietas klāja pārragojušās krunkas un plēki, mazi krāteri un dziļas rētas. Nespēdams atraut skatienu, es blenzu ūdenī.
Taču šis ģīmis mani nespēja nobiedēt. Tas nebija īsts, to bija radījis mans izkaltušais prāts.
Tā es domāju. Bet man nebija taisnība. Tas bija Tyrannovalis Rex.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Tyrannovalis Rex: skrimšļzivju klases žokļainis, radniecības attiecībām saistīts ar milzu murēnām, haizivīm, gaļēdājiem zauriem un ciklopiem. No vaļa tas mantojis lielumu, no murēnas apakšžokļa formu, no haizivs nevaldāmo vēlmi aprīt visu, kas satilpst rīklē, no zauriem instinktu medīt visu, kas kustas, un no ciklopiem vienacību. Tyrannovalis Rex ir 45 metrus garš, un to droši var uzskatīt par vienu no pasaules lielākajiem plēsoņām.Tiranovaļa ādu klāj skrimšļaini izaugumi, un tā ir ogļu melna, tādēļ to mēdz dēvēt arī par melno vali. Galvu veido viena vienīga liela kaula plāksne, un, ar to triekdamies virsū, Tyrannovalis Rex spēj nogremdēt pat visai lielus tirdzniecības kuģus. Laimīgā kārtā tiranovaļi ir gandrīz izmiruši, un daži zinātnieki uzskata, ka saglabājies ir tikai viens eksemplārs, kas jau daudzus gadsimtus apdraud Camonijas ūdeņus. To nogalināt ir centušies daudzi vaļu mednieki, nevienam tas nav izdevies, un daudzi pēc tam vairs nav redzēti.
Tikai tad, kad melnais valis man acu priekšā iznira no ūdens, es beidzot atžirbu no saviem nomoda sapņiem. Likās, no jūras dzīlēm piedzimusi sala: augstu pār
manu plostu slējās tumšu vaļa tauku kalns ar simttūkstoš kārpām, liels kā klintsbluķis. Pa monstra kupra tauku krokām kā palu straumes gāzās ūdens, tas lija atpakaļ jūrā. Ūdens gāzmas sakūla jūru valim apkārt mutuļos, tad viena tāda gāzma sagrāba manu plostu un grieza uz riņķi.
Izplatījās neiedomājami nelāga smirdoņa.
Es no visa spēka pieķēros pie masta un mēģināju elpot tik sekli, cik vien iespējams. Mutuļi noplaka, toties tagad valis pa savu elpošanas caurumu izpūta gaisā gigantisku ūdens strūklaku, droši vien ap simt metru augstu. Kā apburts skatījos uz šo izrādi, nedomādams par to, kā tā varētu mani ietekmēt.
Mirkli šķita, ka strūklaka ir sastingusi. Tā stāvēja saulē kā ledū sasalis ūdenskritums. Šajā strāvā varēja saskatīt tūkstošiem zivju, lielu un mazu, veselus barus mencu, cūkdelfīnus un dažas haizivis, lielu astoņkāji un nolauztu kuģa stūresratu.