Выбрать главу

Rezerves izeja ir saistīta ar trauksmes signālu. Tiklīdz iešķindējās zvans, Džoels salēcās un kā neprātīgs skatījās visapkārt.

Es varēju saprast, kāpēc. Mēs atradāmies biro­jā, kad zvanīšana gāja vaļā, un tas bija tik skaļi un negaidīti, ka ari es pārbijos. Uzraugs izdrāzās laukā palūkoties, kas noticis.

Kad Džoels ieraudzīja uzraugu skrienam pilnā sparā, viņš iespiedzās un šāvās tieši laukā pa durvīm. Kad uzraugs un mēs nokļuvām pie rez­erves izejas, Džoels jau bija pazudis.

Kaut mēs nebūtu apmainījuši to Ralfija aparā­tu! Tad Džoels pašreiz neatrastos tur laukā un viņam nevajadzētu baidīties no tā, ka policija nepievāc mani, un ari no tā, ka viņš pats izdarījis kaut ko sliktu, ja zvana kā uz ugunsgrēku.

Ai nē! Nē, nē, nē!

—   Džoels ir lielāka ķezā, nekā mēs domājām.

Kad es staigāju šurp un turp pa viesnīcas istabu,

sirds man dauzījās aiz izmisuma.

—    Policisti viņu nemūžam neatradīs, — es paskaidroju pārējiem. — Kaut vai viņu meklētu itin visi, cik šajā pilsētā ir.

Maiks apmulsumā sarauca pieri. Ralfijs pārstā­ja soļot man līdzi.

—    Viņš krita panikā, jo domāja, ka muzeja uzraugs ir policists, kurš mūs saķēris ciet, vai ne?

Maiks un Ralfijs palocīja galvu.

—   Kad sāka tik briesmīgi zvanīt, izskrēja atkal tas pats uzraugs. Ko Džoels varēja nodomāt?

Maiks nobāla. — Viņš varēja nodomāt, ka poli­cists grib savākt arī viņu!

Man kļuva vēl sliktāk. —Tieši tā. Un tāpēc viņš metās skriet! Džoels domā, ka policisti grib viņu iesviest cietumā.

—   Un neviens neprot pazust tā kā Džoels, — Maiks drūmi noteica. — Ja viņš negrib, lai viņu ie­rauga, neviens viņu ari neieraudzīs.

Mani mocīja nelaba dūša. Džeimsvilā, kad vien es plijos virsū Džoelam, teikdams, ka viņš ir slikts puika, es pieminēju policistus, kuri viņu iemetīs cietumā un dos ēst zirnekļus un apelsīnu mizas. Mazam bērnam tas nu nekādi nevarēja ied­vest drosmi.

Viņš bija tur laukā viens pats un skrēja projām no tiem cilvēkiem, kuri vienīgie spēja viņam palīdzēt! Un es to biju aptvēris tikai tagad — astoņas stundas par vēlu.

—   Veči, — es teicu. Mana seja izskatījās bries­mīgi, jo viss mans ķermenis jutās briesmīgi. — Džoels parādīsies vienīgi tiem cilvēkiem, kurus viņš pazīst.

Es paķēru savu vējjaku.

—   Pie visa vainīgs esmu es. Tas nozīmē, ka man ir jāiet ārā un viņš jāsameklē. Tā viņam ir vienīga iespēja.

—              10

—   Domā, Maik, domā! Ja tu būtu Džoels, kurp tu no šejienes dotos?

Es nervozēdams pārliku Džoela lācīti no kreisās rokas labajā un atkal atpakaļ. Varbūt, bet tikai var­būt, varēšu brālītim atdot viņa lāci, pirms beigsies šī nakts.

Šķita, ka tumsā, kuru pat ielas ugunis tik tikko spēja kliedēt, labāk runāt čukstus. Mūsu acu priekšā neskaidri iezīmējās muzeja sānu durtiņas. Tās bija tās durvis, kuras panikas pārņemtais Džoels bija atvēris pirms astoņām stundām. Likās, ka labākais, ko varam darīt, ir sekot viņam pa pēdām.

—   Uz spēļu lācīšu veikalu, — Maiks sacīja.

—  Aizveries! — es viņam uzbrēcu. — Nav īstais laiks jokiem. Nepatikšanas ir lielas.

Maiks tā savādi palūkojās uz mani un palocīja galvu. — Cik lielas vien var būt. — Brīdi viņš klu­sēja. — Džoels ir pazudis. Un ne tikai tas vien: ari mēs paši tagad esam bēgļi un, ja līdz deviņiem rītā neatgriezīsimies viesnīcā, būsim pagalam. Ir jau gandrīz pusnakts, un, kaut gan pasaulē ir daudz vietu, kur būtu patīkamāk atrasties, mēs vieni paši atrodamies Ņujorkas centrā. Mēs esam pamatīgā ķezā. Un vai zini ko?

Es drūmi pablenzu uz viņu.

—   Tikai viena lieta visu var padarīt vēl ļaunā­ku, — viņš turpināja, negaidīdams, lai es atbildu. — Ja tu niknojies uz mani un niknojies uz visu pasauli, nevis sakopo spēkus, lai atrastu brāli.

—   Vai tev kāds lūdza nākt lidzi un spredi­ķot? — es vaicāju.

—   It kā es varētu pieļaut, ka ari tu pazudi!

Tai mirklī man gribējās vai nu gāzt viņam, vai

apraudāties. Es aizvēru acis. Kungs Dievs, man ļoti vajadzīgs spēks, es lūdzos. Tad aprāvos, aptvēris, ko bija teicis Maiks. Man jābeidz domāt par sevi. Un, lūdzu, visvairāk palīdzi Džoelam!

Kad atvēru acis, ieraudzīju, ka Maiks mani nopietni vēro. Ielas ugunis meta viņam sejā ēnas. Havajiešu krekls ar briesmīgi spilgtām puķēm. Sarkana krosene un zila krosene. Un viņš dalīsies manās rūpēs. Kurš gan no drauga varētu prasīt vēl ko vairāk?

—   Es nevaru paciest to, ka tev ir taisnība, — es sacīju. — Tagad atver ielu plānu un atrod spēļu lācīšu veikalu.

Maiks pasmaidīja.

Ielu plāns lika rokām nolaisties. Tas atklāja to, ko mēs jau tāpat redzējām, lai kurā virzienā skatī­tos: kvartāls sekoja kvartālam. Vienīgais tukšais laukums bija sešus kvartālus uz ziemeļiem no muzeja, kur pie Piecdesmit devītās ielas sākās Centrālais parks.

Man bija tāda nojauta, ka Džoels ir devies uz ziemeļiem, taču es gribēju, lai Maiks to apstiprina. — Maik, šīs durvis atrodas ēkas austrumpusē, vai ne?

Viņš palocīja galvu.

—   Ja tu būtu bērns, kurš steidzas noslēpties, vai tu skrietu taisni projām no durvīm vai ari dotos pa kreisi vai pa labi?

—   Hm. — Viņš palūkojās apkārt. —Ja es dodos tieši uz austrumiem, tas nozīmētu, ka man jānoskrien liels gabals, lai varētu paslēpties. Es gan drizāk pagrieztos pa kreisi vai pa labi.

—   Tieši tā. Pa labi ir dienvidi, bet jāskrien vis­maz divdesmit sekundes, lai nozustu tajos kokos. Mēs sasniedzām dūms gandrīz tai pašā bridi, kad sāka šķindēt zvans, bet neko neredzējām, tātad Džoels nevarēja bēgt uz to pusi.

—    Tad paliek ziemeļu virziens, — Maiks sacīja.

—    Tu pazīsti Džoelu tikpat labi kā es. Vai atceries mūsu šāgada Lieldienu olu medības? Kad viņš iedomājās, ka milzīgā kamene zālītē ir zaķa atstātā dāvaniņa.

—   Jā. — Maiks pamāja.

Džoels bija paņēmis lielo kameni rokā, un tā viņam iedzēla. Brālis nedz brēca, nedz ko teica.

Maiks sacīja: — Viņš tikai nometa olu groziņu un skrēja, un skrēja, un skrēja. Mēs nesapratām, kas noticis.

—  Un vēl? — es prasīju, atsaukdams atmiņā to dienu.

Maiks pasita knipi. — Taisni vienā virzienā kā gar lineālu. Panikā viņš skrēja, līdz kājas vairs neklausīja. Un vienā virzienā. Mums piecas minūtes vajadzēja braukt ar divriteni, lai viņu panāktu.

Es pasmaidīju. — Un tagad viņš necieš Lieldienu zaķi.

Maiks atkal pasita knipi. —Tātad tu gribi teikt, ka šoreiz viņš laikam gan bija tikpat stipri pārbi­jies. Ja mēs varētu uzminēt, uz kuru pusi viņš devās un cik daudz spara viņam bija, mēs varētu iedomāties, kur viņš apstājās.

Es uzmetu acis plānam. — Ja Džoels devas uz ziemeļiem, viņam ceļā ir Centrālais parks. Tā ir ideāla vieta, lai noslēptos. Tu taču zini, .cik ļoti viņam patik meži tur, Džeimsvilā.

Ar ilgām es atcerējos mājas, bet atvairīju šīs domas. Mums bija jāatrod Džoels.

—   Un meklējot mēs pa ceļam varētu cilvēkiem pavaicāt, vai tie nav redzējuši Džoelu. Sešus gadus vecs puika, kurš drāžas pilnā sparā, nevarētu vis tik viegli piemirsties.

11

—   Fū, — Maiks pačukstēja. — Kantrimūzika.

—   Dzied Keidī Longa, un viņa nemaz nav slik­ta, — es atčukstēju. — Starp citu, vai tu gribi viņam paziņot, ka tev nepatīk viņa muzikālā gaume?

Viņš bija liels. Un izskatījās drūms. Sirmi bār­das rugāji un sarkans matu "ezītis". Viņš stāvēja aiz letes, netīrs priekšauts tik tikko apklāja viņa pamatīgo vēderu.