Mums, ielu ļaudīm?
Hugo nolasīja manas domas. — Brālis Filips sagādāja man šo darbu. — Hugo pasmaidīja. — Priekš sprediķotāja viņš nav slikts zellis.
Es apmulsis skatījos. Sprediķotājs? Tādās vecās, gandrīz skrandainās drānās? Neapgrieztiem matiem, neskuvies?
Šķita, ka viss norisinājās pārāk ātri. Kamēr mēģināju to visu aptvert, pamanīju svešo meiteni.
Viņa bija nostājusies pie loga un lūkojās iekšā. Tiklidz viņa pamanīja, ka es skatos, viņa žigli apgriezās un aizskrēja projām pa ielu.
12
Maiks iebakstīja man sānos.
— … tur, ielas misijā, kāds varētu tev palīdzēt. Tas ir briesmīgi, ja pazudis brālītis.
Es atkal pievērsu uzmanību brālim Filipam. Viņa maigās acis līdzjūtīgi meklēja manējās. Kā gan es kaut vai mirkli biju šaubījies par to, ka šis virs ir Dieva kalps? Piekodināju pats sev nekad nespriest par cilvēku pēc viņa ārienes.
— Paldies, kungs, — es teicu.
Viņa smaidu nomainija nopietnība. — Bet pastāstiet man, jaunie cilvēki, kā gan tas nāk, ka jūs abi šai vēlajā stundā klīstat pa ielām? 1.ai ari tev mugurā tik traki spilgts krekls un kājās dažādas kurpes, jūs abi esat pārāk labi ģērbušies, lai būtu ielu ļaudis. Jūsu vecāki noteikti uztraucas pārjums tikpat stipri kā par pazudušo zēnu.
Es gribēju samelot. Viņš droši vien sūtīs mūs atpakaļ, ja es pateikšu taisnību.
Maiks pavaicāja: —Ja mēs jums izstāstīsim, vai apsolāt neizpaust šo noslēpumu?
Brālis Filips novērsās no manis un paraudzījās Maikam acīs. Viņš klusu iesmējās. — Piedod, bet mani nevar šantažēt.
Iestājās klusums, un Hugo noklepojās. Viņš nolika brālim Filipam priekšā uz letes lielu sviestmaizi un piena kokteili.
Pēkšņi manī uzvilnīja milestiba un bailes, un — visspēcīgāk — apņēmība. Džoelam, manam brālim Džoelam, es biju vajadzīgs.
Dziļi ievilku elpu un izklāstīju savu teoriju par Džoelu un policiju.
— Vienīgi mēs viņu varam atrast, kungs, — es teicu. — Un, ja jūs mēģināsiet aizsūtīt mūs atpakaļ uz viesnīcu, mēs no jums aizbēgsim un turpināsim meklēt vieni paši. Man ļoti žēl, ja jums šķiet, ka esam nepaklausīgi.
Viņš mani rāmi norāja. — Tu jau vari domāt, ka jūs esat vienīgie, kas viņu spēj atrast, ja viņu meklē cilvēki, un tomēr varbūt tu kļūdies.
Brālis Filips aizvēra acis un iegrima domās. Beidzot viņš atkal ierunājās. — Mums — es domāju, Hugo man piekritīs, — nav tiesību jūs aizturēt vai kaut kā citādi iejaukties. Sevišķi jau tāpēc, ka tavs brālis ir pazudis.
Viņš apklusa, lai nokostu kumosu no sviestmaizes, tad, it kā galvā būtu iešāvusies kāda doma, uz bridi sastinga un nolika maizi atpakaļ uz šķīvja.
— Labi, — viņš sacija. —Turpiniet meklēšanu. Satiksimies atkal sešos no. rīta ielas misijā. To sauc par "Krietnā gana stūrīti". Tad daži cilvēki būs jau pamodušies. Ja viņi dienā būs Džoelu redzējuši, viņi varēs mums to pastāstīt. Un viņi varēs jums palīdzēt meklēt.
— Vesela meklētāju armija! — Maiks noteica.
Brālis Filips pasmaidīja. — Precīzi sacīts. Es
gribu, lai jūs līdz tam laikam esat aizsargāti.
Viņš pavandijās pa mēteļa kabatām un izvilka pārīti diezgan nosmulētu un saburzītu vizītkaršu. Uz katras kartītes bija viņa vārds un "Krietnā gana stūrīša" adrese. Viņš pasniedza vizītkartes Maikam.
Maiks pasmaidīja. — Paldies! Šito laimi, ka mēs te sastapām jūs!
Brāļa Filipa acis iemirdzējās. —Jaunais cilvēk, ja mēs abi paļautos tikai uz laimīgiem gadījumiem, dzīvot būtu pavisam skumji.
Es nebiju pilnīgi pārliecināts, bet domāju, ka mirdzums viņa acīs nebija apdzisis vēl tad, kad viņš atvadoties svinīgi paspieda mums roku.
13
— Kāds mums seko, Maik!
Un Centrālais parks nebija tā patīkamākā vieta, lai to pamanītu. Parks bija skaists pat naktī mēnessgaismā, taču ēnas, kas gūlās ap kokiem un krūmiem, un garās, līkumotās takas padarīja to ari baisminošu.
Pulkstenis bija divi no rīta, bet savādi, ka mēs nejutāmies noguruši. Izmisīgā vēlēšanās atrast Džoelu nokāva jebkuru domu par gulēšanu, un, ja ar to būtu par maz, možumu uzturēja bailes no tā, ka Centrālajā parkā kāds mums seko.
— Nesaki to skaļi! — Maiks nošņācās.
— Ej nu, vai tad, ja es to nepieminēšu, tas nenotiks?
— Nūja.
Es paraustīju plecus. — Labi, Maik. Tur piecdesmit jardus aiz mums neviens zagšus nelāvās no koka pie koka. Un tas neviens nupat piecas minūtes nestāvēja piecdesmit jardus aiz mums.
Maiks nelikās zinis. — Džooooēēēēl! Džooooēēēēl! Džooooēēēēl! — viņš klusām sauca uz visām pusēm.
Es iedunkāju viņu. — Maik, es runāju nopietni.
— Es ari. Un esmu nopietni pārbijies.
— Tad darīsim kaut ko!
— Metīsimies skriešus, vai?
— Varētu, ja mums nebūtu jāturpina saukt Džoelu. Iespējams, viņš ir kaut kur tepat tuvumā.
Maiks nopūtās. —Jau divdesmit minūtes esmu gatavs mesties skriešus. Visu laiku, kopš mums kāds seko. Taču tuvāk tas sekotājs nepienāk, tāpēc es tev neko neteicu. Mums jābūt gataviem skriet, ja viņš pievirzīsies tuvāk Saprati?
— Divdesmit minūtes? Tu zināji, ka mums kāds seko?
Maiks izsmējīgi nopūtās. — Mīļais draugs Serlok Holms! Un tagad, kad esi uzzinājis par to zelli, sāc iet atmuguriski un uzmani, lai viņš kaut ko neuzsāk. Es iešu pa priekšu un saukšu Džoelu.
Mēs tā arī mēģinājām darīt. Taču es visu laiku atpaliku no Maika. Reiz uzskrēju virsū kokam. Man likās, es dzirdēju ķiķināšanu, bet nospriedu, ka vainīga mana pārlieku dzīvā iztēle.
Lai mūsu "sistēma" darbotos, mēģinājām saspiest kopā muguras un tā virzīties uz priekšu — Maiks parastā veidā, es atmuguriski.
— Džooooēēēēl! Džooooēēēēl! Džooooēēēēl!
Es vērīgi uzmaniju to cilvēku, kurš tālu aiz
mums pārskrēja no koka uz koku. Nevajadzēja daudz, lai es dotu zīmi, ka nu ir jābēg.
Kad divpadsmito reizi paklupu pār Maika kājām, es apstājos. — Kas tur bija?
— Kur kas bija?
— Man šķiet, es tumsā dzirdēju kādu smejamies. Tu ne?
— Nerunā muļķības, — Maiks noteica. — Vai mums tur aiz muguras joprojām seko?
— Jā. Bet viņš ir galīgi tizls. Viņš lēkšo no koka uz koku tā, it kā mēs būtu akli.
— Mums jāturpina meklēt, — Maiks teica. — Un te to var darīt tikpat labi kā jebkurā citā vietā — līdz tam laikam, kad būs vaļā ielas misija. Džoels var būt jebkurā vietā, un mēs viņu neatradīsim, ja aizskriesim projām.
Skaisti!
Mēs turpinājām neveikli tuntulēt uz priekšu.
Šoreiz es aizķēros aiz Maika kājām un nokritu. Viņš iesmējās. Vai es saklausīju atbalsi?
Pirms es piecēlos, vērīgi palūkojos apkārt.
— Ļoti jocīgi. — Es pastiepu viņam pretī vienu lāčuka ķepu. — Ķeries pie tās, bet es ķeršos pie otras. Tad es jutīšu, kurp tu ej, un netriekšos virsū tev un kokiem.
Tas lieliski palīdzēja. Bet, tiklīdz sākām kustēties, es atkal saklausīju smiekliņu. Šoreiz es sadzirdēju pavisam skaidri. Maiks arī. Jautru ķiķināšanu krūmā, kas atradās jardus desmit no mums.
Kas tad vēl mums seko? Kas te vispār notiek? Sataustīju kabatā brāļa Filipa vizitkarti, kuru viņš mums bija iedevis. Vai ar to pietiks?
Tad, vai nu es biju pārbijies, vai ne, apziņa, ka par mums kāds smejas, padarīja mani traku aiz niknuma.