Es uzkliedzu krūmam:
— Nāc ārā, tu, jēradvēsele! Vai arī mēs iesim un dabūsim tevi rokā!
— Vai tu esi traks?! — Maiks nošņācās.
Krūmos kaut kas nokustējās.
Mēnessgaismā iznāca… vai tiešām tā meitene no ēstuves?
Viņas seja izskatījās tikpat nopietna kā vienmēr. Viņa cieši skatījās uz mums.
Mēs ar Maiku paspērām trīs soļus uz priekšu.
Pēkšņi ar pašu acs kaktiņu pamanīju, ka pa kreisi no mums kaut kas sakustas. Sekotājs bija iznācis no koku ēnu aizsega! Viņš bija ļoti liela auguma, ģērbies garā lietusmētelī, aizsedzis seju ar platmali, un grīļīgā solī strauji tuvojās mums!
— Āāāu! Skrien, ko kājas nes! — es iebrēcos.
Pirms beidzu kliegt, Maiks jau bija pagaisis.
Drāzos uz priekšu un drīz minu viņam uz papēžiem. Kad esmu pārbijies, esmu spējīgs ne uz tādu skriešanu vien.
14
Katram cilvēkam, kurš grib notvert divus pārbiedētus divpadsmit gadus vecus skrējējus, es iesaku nevilkt mugurā lietusmēteli, kas pinas pa kājām.
Mēs izskrējām cauri nelieliem koku puduriem. Mēs paskrējām garām dīķiem. Mēs izskrējām cauri bariņam pīļu, kuras gāzelējās mēnessgaismā, un tās pašķīda uz visām pusēm. Mēs skrējām un kritām, un skrējām atkal. Mēs neapstājāmies, līdz nebijām sasnieguši parka otru malu, kas robežojas ar Piekto avēniju.
Nav nekāds brīnums, ka tad, kad nonācām ielu gaismā, no lietusmētelī ģērbtā vira nebija ne miņas.
— Nākamreiz, Rikij, — Maiks nespēja atgūt elpu, — drusciņ piedod tempu. Ja kāds dzenas pa pēdām, man netik samazināt ātrumu tādēļ vien, lai tu varētu tikt līdzi.
Biju saliecies uz priekšu, uzlicis rokas uz ceļgaliem, aizelsies — un nu pacēlu galvu. Grūti bija elpot. — Vai tad tu neaptver, ka tikai kalpoji par ēsmu? Es neatstājos no tevis, lai viņi noķer tevi pirmo un es pa to laiku varu aizbēgt.
Būtu nu es zinājis, ka šie vārdi piepildīsies!
Maiks vairs neteica neko. Viņš sakopoja spēkus, lai atgūtu elpu.
Plāksnite uz ielas stūra liecināja, ka te satiekas Piektā avēnija un Septiņdesmit sestā iela. Kad salīdzinājām ar to adresi, ko mums bija iedevis brālis Filips, redzējām, ka atrodamies vismaz divdesmit kvartālus uz ziemeļiem no misijas nama.
— Maik, varbūt mums vajadzētu doties atpakaļ pie brāļa Filipa.
— Vēl ir tikai pustrīs. Viņš pieteica, lai nogaidām līdz sešiem. Ko, pēc tavām domām, mēs varētu iesākt, tur nokļuvuši?
— Varbūt gaidīt. Vai gulēt. Es negribu atgriezties parkā, un es nezinu, ko citu varētu darīt.
Pakaļdzīšanās spars sāka noplakt. Es pamazām aptvēru, ka ir maz cerību sameklēt Džoelu. Mēs vieni paši nakts vidū atradāmies lielā pilsētā, un man gandrīz sagribējās raudāt. Draņķīga jušana.
— Labi, ka mums ir aizmugure, lai notiek, kas notikdams, — Maiks sacīja.
— Lieliski. Brīnišķīgi. — Man nebija ne jausmas, ko viņš ar to domā.
— Ak tu nejēga! Kā tev šķiet, vai Dievs mūs šeit spēj atrast?
— Ko?
— No tavas sejas redzams, ka tu gan labāk atrastos mājās un mēģinātu noslēpties no Džoela. Es jau ari. Tikai atceries, ka mums ir Kāds, uz kuru paļauties, jā, vecīt?
Teikt "aizmugure" un domāt "mūsu Dievs". Tieši Maika garā — izvēlēties tādus izteicienus, lai tikai neizklausītos pēc sprediķošanas. Tieši manā garā — kaut ko aizmirst tad, kad noteikti vajadzētu atcerēties.
Es pasmaidīju. — Tad paļausimies. Un iesim. Ielas misijas nams ir pamatīgu gabalu uz dienvidiem.
Bija jāiet ilgāk, nekā biju domājis.
Mums sāka likties, ka ikvienas durvis, kam ejam garām, aicina iekšā.
Beidzot es jautāju: — Vai tu neesi noguris, Maik?
— Pat ļoti.
— Atceries, — es atgādināju, — mums jāatgriežas viesnīcā līdz deviņiem šajā pašā rītā. Viņi nositīs Ralfiju par to, ka viņš nepaziņoja par mūsu aiziešanu. Un nav godīgi, ka visiem tagad jāraizējas par mums tāpat kā par Džoelu. Un, ja mēs nedabūsim tagad drusku pagulēt, gaidāma baigi smaga diena.
Kādas piecas minūtes mēs meklējām, kuras mājas parādes durvīs varētu atpūsties. .
— Es pastāvēšu sardzē vispirms, — es teicu. Cieši satvēru brāļa Filipa doto vizītkarti un centos nepievērst uzmanību ēnām, kas tumsa ap mums. — Tu pagūli.
Maiks paspēra prom no durvīm zemē samestus papīrus un tad apgūlās.
— Rikij?
— Nu?
— Kādēļ mums sekoja?
Uzdevis man risināt šādu uzdevumu, viņš pasmaidīja, tad saritinājās, palicis pagalvi lāčuku spilvena vietā. Viņš aizmiga, pirms es spēju ko pateikt.
Sargam savi pienākumi jāveic dziļā vientulībā. Maika jautājums man bija sagādājis daudz pārdomu, kurām nodevos, kamēr viņš gulēja.
Pamodināju viņu pēc stundas.
— Viņi bija uz vienu roku, — es pavēstīju.
— Ko? — Maiks izberzēja acis un nopūtās.
—Tas virs un tā meitene bija uz vienu roku. Tiklīdz viņš ieraudzīja, ka mēs speram soli uz viņas pusi, viņam nācās izskriet no aizsega un meiteni aizstāvēt. Tas ir vienīgais izskaidrojums. Viņa mūs ēstuvē redzēja un saprata, ka mēs klīdisim apkārt, un tad pasauca to vīrieti lietusmētelī, un viņi abi sāka mums sekot. Varbūt viņi gribēja nolaupīt mūsu naudu. — Es biju noguris. Lai Maiks paprāto par to savā sardzes laikā. — Tagad tu palauzi galvu par to.
Mani pēdējie vārdi bija: — Maik, tu tikai neaizmiedz! Mums nav tālu jāiet, bet pēc stundas mums jābūt misijas namā.
Lāčuka vilna kutināja man seju. Gulēt mājas parādes durvīs. Labi, ka es biju pārlieku noguris, lai raizētos par cieto klonu. Kā gan cilvēki var tā
dzīvot? Un kāpēc viņiem būtu tā jādzīvo?
* * *
— Puikas, puikas, jumsim man jāpalīdz! — Mēs ieraudzījām sīku, vecu vīriņu braucamkrēslā.
— Jūs varētu kļūt pasakaini bagāti, ja vien man palīdzētu!
Mēs ar Maiku saskatījāmies. Brālis Filips mūs bija atstājis vienus un aizgājis misijas telpās sameklēt cilvēkus, kuri spētu mums palīdzēt. Mēs joprojām bijām drusku apreibuši aiz noguruma un vismazāk jau nu bijām gatavojušies sastapt tādu sīku, murmUlējošu vīreli braucamkrēslā.
Sienas visapkārt bija pelēkas aiz vecuma. Tās atdzīvināja izbalojuši reklāmas plakāti. Kāds pep- sikolas plakāts bija tik vecs, ka meitene, kura nesa paplāti ar dzērienu, bija ģērbusies tāda piegriezuma drānās, kādas, kā es biju novērojis, meitenes atkal valkāja pēdējā laikā. Jaungada plakātā bija redzams liels, pūkains, balts suns, kurš lūkojās uz mums no riepu aizsega. Tur bija zelējamās tabakas reklāmas plakāti un mašīneļļas plakāti, un daudz kā cita. Man šķiet, jebkurš no tiem izskatījās labāk par pliku sienu.
Ēka bija zema un plakana. Brālis Filips bija teicis, ka otrajā stāvā esot nakts patversmes gultas. Mums visapkārt pirmajā stāvā bija gari galdi ar salokāmajiem krēsliem un atpūtas stūrītis ar televizoru un apdriskātiem mīkstajiem krēsliem, un divāniņiem.
Aiz galvenās zāles atradās virtuve. Priekšpusē •stāvēja galdi ar šķīvjiem un krūzītēm. Mēs dzirdējām trauku šķindoņu un balsis — tur sāka gatavot brokastis.
— Nu, nāciet šurp, zēni! — vīrs nemitējās tarkšķēt. — Vai ta' jūs gribat tapt bagāti vai ne?
15
Par naudu es domāju vismazāk. Pilnīgi noteikti — man prātā bija Džoels. Varbūt ari izgulēšanās. Bet ne jau nauda.
Mēs ar Maiku pieklājīgi pasmaidījām. Šis vīrs izskatījās jucis.
Tas neliedza viņam ar saraustītām kustībām pieripināt savu krēslu mums tuvāk. Ja arī vīru uztrauca tas, ka mēs neklausījāmies šajā tarkšķēšanā, viņš nelika to manīt.