Viņam bija plāna, iesirma bārdele, kas sniedzās gandriz līdz jostas sprādzei. Tie daži zobi, kas vīdēja viņa mutē, bija šķībi un brūni. Kad vīrs gandrīz piespieda mūs pie galda, es centos neelpot caur degunu.
—Jā, zēni! Bagāti! Jums tikai jātop par manām kājām! — Nekad nebiju dzirdējis kādu runājam tik ātri.
Ar acīm meklēju brāli Filipu. Viņš nekur nebija redzams.
— Nu? Ko jūs teiksiet? — Plidamies mums virsū ar savu jautājumu, viņš izslēja bārdeli.
— Es, ē… — Šis vīrs padarīja mani tramīgu.
— Šitais ir mans puika! — Sīkais vīrelis aiz prieka paberzēja rokas. — Es zināju, ka tu to darīsi. — Viņš nolaida izslieto zodu un pieklusināja balsi, itin kā paustu mums kaut ko svarīgu. — Banku aplaupītāji un tamlīdzīgi. —Tad viņš atkal ierunājās skaļi: — Skaidrs? Stāv tur ilgu laiku! Ilgu laiku! Ilgu laiku!
Viņš atkal sāka tarkšķēt un atgaza galvu.
Kur palicis brālis Filips?
— Jā, zēni, slepena vieta. Ļoti slepena. Un jokaina. Dikti jokaina. Ļautiņi bariem vien staigā pāri. Neskatieties! Neskatieties!
Uz ko gan mums nevajadzēja skatīties?
— Jāzina tikai iezīme, lai taptu bagāts! Iezīme, lai taptu bagāts!
Vai bērni drīkst uzskatīt, ka pieaugušais ir stipri vien nojucis? Šajā gadījumā, šķiet, tas bija visgudrākais, ko varēja darīt.
Par laimi, atgriezās brālis Filips. Kad viņš nāca caur zāli, viņam sekoja divi drūma paskata viri.
— Lail! — Brālis Filips smaidot centās iestāstīt
V
vecajam vīram. — Sie divi džentlmeņi nevar kļūt par tavām kājām. Un viņi grib atrast pazudušu zēnu. Nevis kaut kur noglabātu bankas naudu.
1.ails nikni paskatījās uz brāli Filipu. — Ha! — Vairāk neko viņš neteica. Vecais parādīja man un Maikam mēli, tad apgrieza apkārt krēslu un iebrauca kaktā.
Brālis Filips nosmējās pie sevis. — Lails te nāca un gāja jau sen pirms manas ierašanās. Neņemiet viņu nopietni.
— Nāca un gaja? — es jautāju.
Brāļa Filipa sejai pārslīdēja ēna. — Ja mēs iespētu vairāk, dažiem no šiem cilvēkiem nevajadzētu doties laukā ielās. Diemžēl mēs varam viņiem tikai sagādāt vietu, kur pārgulēt, un vienīgi tik daudz ēdamā, lai viņi kaut kā izkultos. Pa dienu viņi dodas projām un pa nakti atgriežas, ja vien paši to grib vai arī laiks kļūst pārāk auksts. Daži pastrādā gadījuma darbus vai spodrina apavus un tīra mašīnām logus, bet daži ir spiesti atkritumu tvertnēs meklēt pudeles vai kādas grabažas, ko varētu pārdot. Citi ubago, un, baidos pat teikt, vēl citi zog.
Es ierunājos klusā balsi, lai to nedzirdētu drūmā paskata viri gaida viņā galā. — Bet kā jūs šeit varat ielaist tādus cilvēkus, kuri iet zagt?
Brālis Filips bēdīgi pakratīja galvu. — Labākajā gadījumā mēs viņiem liekam noprast, kas ir labi un kas ir slikti, bet īpaši neuzbāžamies ar to. Vajag tikai uzdot pārāk daudz jautājumu vai lasīt morāli — un viņi vairs nenāks šurp meklēt palīdzību. Un tā viņiem ir tik ļoti nepieciešama, ka mēs nevaram atļauties tik lielu greznību kā izvērtēt, kurš ir labs, kurš nav.
Brālis Filips pasmaidīja. —Turklāt jāņem vērā — ja Dievs nolemtu palīdzēt tikai tiem, kuri to pelnījuši, neviens no mums neizturētu pārbaudi.
Tas nu bija kaut kas tāds, par ko es nekad nebiju domājis.
Maiks pavaicāja: — No kā pārtiek lails?
— No ubagošanas, — brālis Filips atteica.
— Ubagošanas? — Maika seja pauda pārsteigumu. — Es domāju, ka ļaudis ubago tikai tad, kad viņiem pietrūkst naudas kafijas tasei vai vienai maltītei, vai tamlīdzīgām lietām.
Brāļa Filipa seja apmācās otrreiz. — Diemžēl man tev jāsaka, ka notiek citādi. Dažkārt viņiem tā ir pastāvīga nodarbošanās. Liela dala no tās pārtiek.
— Jūs gribat teikt, ka tie ir profesionāli ubagi? — es jautāju.
— Jā. Tāpēc man bail, ka Džoels varētu ari nebūt tikai vienkārši pazudis.
— Kā?!
— Lai šie abi puiši tev paskaidro. — Brālis
Filips pamāja, lai abi drūmā paskata viri mums pievienojas.
— Sveikiņi, čomi! — Pirmais virs, kurš bija paiss, ar taukainiem matiem, mūs sveicinādams un aplūkodams, grīļojās. — Pārākais lācis, vecīt! Ellīgs krekls!
Es tik ilgi biju turējis sev piekļautu Džoela lāčuku, ka 1as man bija piemirsies. Maiks atzinīgi pamāja, novērtēdams savam kreklam veltito komplimentu.
— Es tam pievienojos, čomi. — Otrs virs runa- dams bakstīja zobus. Viņš bija tumšādainis, garš un vājš, ar sprogainiem matiem kā jau nēģerim. — Sitais vīrs stāsta, ka jūs meklē bēgli.
Es palociju galvu un pastāstīju, kāds izskatās Džoels.
Pirmais papurināja galvu. — Draņķīga būšana. Tik mazs knauķis — tas ir tas, kas vai'dzīgs.
— Tas, kas vajadzīgs?
— Pamet aci uz Lailu, — otrs vīrietis sacīja, parau dzīdamies uz kaktu, no kura sabozies mūs vēroja sīkais vīrelis. — Viņam ir braucamkrēsls. Kad ļautiņi lo ierauga, vecīt, viņi bišķīt rūpīgāk pameklē sīceni. Tu tak saproti. Ja tu izej ubagot, bet ļaudis redz, ka tevim nekas nekaiš, viņi sāk savu "sameklē darbu, vazaņķi". Bet tad, kad viņi ierauga braucamkrēslu, viņi domā, ka palīdzība tev nu gan noderētu.
Pirmais virs viņu pārtrauca. — Kad es vienreiz aizņēmos Iaila braucamkrēslu, es savācu trīsreiz vairāk nekā parasti, tāpat vien stāvot uz stūra.
Es nespēju noturēties, nepavaicājis: — Jus izmantojāt viņa braucamkrēslu?
īsais paraustīja plecus. — Cilvēks tak dara, ko var. Bet šis vīrs, — viņš uzsmaidīja brālim Filipam,
— atklāja man to, ka Lailam riteņi vai'dzīgi tikpat kā man kājas, tamdēļ es otrreiz tā vairs nedarīju.
Maiks jautāja: — Kāds tam sakars ar Džoelu?
Otrais vīrs kādu brīdi kasīja padusi. — Ja tev ir knauķis, kam acis kā apakštases, tas, čomiņ, iedarbojas stipri spēcīgāk nekā braucamkrēsls. Nostājies tik uz stūra ar izstieptu roku un knauķi pie sāniem, un ļaudis domās, ka tev no tiesas briesmīgi vai'dziga palīdzība.
Pēkšņi mana balss aiz niknuma kļuva spiedziga.
— Kāds nozagtu Džoelu, lai izmantotu viņu acu apmānīšanai?
— Man ļoti žēl, čomiņ. — Izskatījās, ka viņam patiešām žēl. — Ta tas reizēm notiek. Mums tagadiņ jāsaspicē ausis un jāmēģina viņu atrast. Redzi… — viņš apklusa un papurināja galvu.
Tas nu man nepavisam nepatika.
īsais pabeidza teikumu. — Redzi, mēs esam dzirdējuši par kādu sliktu čali. Ne tā vienkārši sliktu. Sliktu un bīstamu. Tas ir Neģēlis Džins Delanijs — tā šo sauc. Tas zellis pārvalda tīklu. Pārrauga apgabalus.
Tas nu manai saprašanai bija drusku par daudz, laikam gan šī neizpratne atspoguļojās manā sejā.
Otrais virs nezaudēja pacietību. — Apgabalus. Viņam itin kā pieder visa teritorija. Ja tu sāc ubagot uz kāda no viņa stūriem vai kādā no viņa met- rostacijām, viņš tevi drusku ieštaukā. Ja tu vēlreiz tur atgriezies, tu drīz vien vari kaut kur atjēgties ar lauztu roku vai kāju. Vienvārdsakot, šajā pilsētas daļā viņš pārrauga kādus desmit profesionāļus un nokāš savu daļu no viņu nopelnītā. Visdraņķīgākais tas, ka neviens tak nezina, kur šie katru nakti nolien.
Man bija apnikusi paša muļķība, bet nācās vien atkal pārjautāt: — Nolien?
— Nu! Tā kā ielas misijā. Mēs pārnākam te. Brālis Filips ir kolosāls. Tik kolosāls, ka daži no mūsējiem pat atgriežas īstajā pasaulē. Kā tas ēstuves Hugo. Bet šitais neģēlis viņus aizved kaut kur citur. Lai pogainie nēsāsit to bandu. Paslēpj šos pa nakti. Neviens nezina, kur. Kaut arī mēs visi šito pilsētas daļu pazīstam pa pirmo.